Lamāšanās un bērni. Kādas sekas vecāku uzvedība var atstāt uz turpmāko dzīvi? Skaidro bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs (5)

Psihiatrs norāda, ka, saprotams, lamāties bērnu klātbūtnē nav normāla prakse, taču vērtēt visas situācijas pēc viena modeļa nevar - uz katru situāciju jāskatās individuāli.

"Viens ir, ja vecākiem šāds vārds "izsprūk", cits - ja tādā vidē tiek pavadīta ikdiena. Pirmajā gadījumā nekas slikts nenotiek, visiem kas tāds mēdz "izsprukt", un tam nekādas paliekošas sekas uz bērnu atstāt nevajadzētu. 

Ja šāds vārds "pasprūk", būtiski ir atvainoties un paskaidrot, nevis vienkārši šo brīdi ignorēt, lai cik neērti paši nejustos.

Būtiski gan paturēt prātā, ka nepalīdz teikt - labs vai slikts vārds. Svarīgi paskaidrot, kāpēc tas ir slikts. Piemēram, šis vārds ir aizvainojošs," skaidro Bezborodovs.

"Jebkurai uzvedībai ir savi iemesli un mērķi."

"Ja runājam par konkrētas leksikas lietošanu, bērni jau paši šos vārdus no zila gaisa neizvelk.

Bērnus interesē daudz kas, īpaši šādi vārdi, kas ir aizliegti un var izraisīt reakciju.

Viņi to vienu reizi izdzird un tad atkārto, jo tas vecākos izraisa reakciju. Jebkurai uzvedībai ir iemesli un mērķi, ko viņi vēlas sasniegt. Tētim varbūt šis vārds "izspruka", bet, ja to pasakot bērnam, visi pievērsīs uzmanību, viņš izmantos iespēju to dabūt. Tā ir vēlamā reakcija.

Pieaugušo uzmanība ir tāda universāla valūta, ko tiem bērniem tiešām vajag. Arī, ja tās iegūšanai jāpielieto šādas metodes, viņi to darīs. Tas gan noteikti nav saistīts ne ar kādām nopietnām un paliekošām sekām, tā ir visai ikdienišķa situācija, kurā svarīgi ir sarunāties un skaidrot.

Otrs ir, ja bērnam parādās šāda veida uzmanība, svarīgi ir nereaģēt tiklīdz bērns pasaka kaut kādu "fuck you". Nevajag uzreiz reaģēt un bārt - tas šādu uzmanību pastiprinās.

"Spilgti reaģēt nevajag, bet paskaidrot gan," norāda psihiatrs.

"Jo vairāk negatīvu pieredžu, jo lielāks risks negatīviem iznākumiem."

Viņš stāsta, ka pavisam kas cits ir ģimenes, kurās nepiedienīga leksika izskan regulāri - tādā vidē uzaudzis bērns gan var izjust sekas visas savas turpmākās dzīves garumā.

"Cita situācija ir regulāras vardarbības novērošana vecāku starpā.

Lamāšanās ir verbālā agresija. Ja bērns šādā vidē atrodas ilgstoši, tad gan uz viņa attīstību var tikt atstātas sekas.

Par šo veikts daudz un apjomīgu pētījumu. Piemēram, Amerikā tika ilgstoši vērotas lielas grupas agrīni pārdzīvotās negatīvas pieredzes - fiziskā, seksuālā vai emocionālā vardarbība, atstāšana novārtā, nevērība, ģimenes disfunkcijas, piemēram, vardarbība, šķiršanās, ģimenes locekļa nonākšana cietumā.

Tas, ko viņi darīja - desmit punktu skalā šīs pieredzes atzīmēja. Man, piemēram, būtu viens punkts, jo mani vecāki ir šķīrušies. Sekojot tiem cilvēkiem laika gaitā, bija skaidrs - jo vairāk šādu negatīvu pieredžu, jo lielāks risks negatīviem iznākumiem.

Ja tev šādas pieredzes ir nulle, risks uz, piemēram, alkohola atkarību ir 1%. Ja šāda pieredze ir viena, risks uzlec uz 3%. Ja četras un vairāk, risks uzreiz ir jau padsmit procentu. Tādas kā trepītes," viņš skaidro.

Tāpat ir pētīts, kā attīstās smadzenes un kāda ietekme vardarbīgai videi ir uz nervu sistēmu.

"Tas, kas ir skaidrs - mūsu smadzenes ir ļoti adaptīvas, agrā vecumā smadzenes ir plastiskas, tās adaptējas videi, kurā atrodas, jo tas ir nepieciešams izdzīvošanai.

Bērniem, kas bērnībā masīvi uzturējušies vardarbīgā vidē, tai skaitā klausoties neatbilstošā leksikā, pieaugušā vecumā novērotas izmaiņas smadzeņu struktūrā.

Tieši daļās, kas atbildīgas par dzirdes informācijas uztveri, kā arī izmainīti "vadi", kas savieno dažādas smadzeņu daļas - traucēta šo "vadu" integritāte, kas savieno dzirdes centru ar analīzes centru.

Tas ir tāpēc, ka, atrodoties verbāli agresīvā vidē, lai izdzīvotu, vajag nedzirdēt un neanalizēt. Labāk ir nesaprast.

Problēma ar smadzeņu adaptāciju ir tāda, ka, tām attīstoties, nemitīgi mirst nervu šūnas. Smadzeņu kapacitāte samazinās, smadzeņu spēja mainīties ar laiku samazinās.

Tās agrīnās adaptācijas, kas gūtas, būtībā paliek fiksētas smadzeņu struktūrā un ietekmē cilvēku arī pieaugušā vecumā.

Piemēram, kādam, kurš agrā vecumā cietis no seksuālas vardarbības, ir izmaiņas smadzeņu garozas reģionā, kas ir atbildīgs par jušanu," norāda Bezborodovs.

"Vecāku uzdevums ir mācīt."

Psihiatrs skaidro, ka neapšaubāmi, ir daudz un dažādi psiholoģiskie mehānismi, kā apgūstam uzvedības stereotipus.

"Skaidrs, ka bērns mācās nevis no tā, ko vecāki stāsta, bet gan dara.

Ja ģimenē pastāv attiecības, kas ir verbāli vai kā citādi vardarbīgas, tādu attiecību modeli bērns arī apgūst. Kādai ir jāizskatās mīlestībai? Tādai arī jāizskatās. "Sit, tātad mīl." (Smejas.)

Tas noteikti palielina varbūtību, ka bērns, pašam pieaugot, šādu uzvedības modeli izmantos arī tālāk savā ģimenē. Vecāku uzdevums ir mācīt," pauž Bezborodovs.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!