Zīmogs "varmāka" - nošķiršana un pagaidu aizsardzība pret vardarbību kā atriebība? Pieredzes stāsts

Raimonds ar sievu ir precējušies vairāk nekā 20 gadus. 2000. gadu sākumā vīrs sievai pārrakstīja arī dzīvojamo māju, jo tad "nav bijis moderni, ka biznesmeņiem pieder vairāki īpašumi". Tobrīd nekas neliecināja, ka viņu attiecības varētu izsīkt pašas no sevis un beigties tā, kā tas ir noticis tagad.

Vīrietis bilst, ka solis ar mājas pārrakstīšanu arī pēdējos gados ir noteicis "spēku samēru", jo visi partneru strīdi ir beigušies ar tekstiem: "Ja tev kaut kas nepatīk, tu vari iet prom!"

Raimonds stāsta, ka viņam datorā ir atsevišķa mapīte ar nosaukumu "Šķiršanās" un tajā ir atrodami vairāki 100 dokumentu. Viņš pasmejas, ka tiesāšanās procesam apakšā jau ir izveidojies zirnekļu tīkls ar citām lietām. Cīņa par mantu, varu, bērniem un taisnību. Partneru konflikts, kas ir samilzis līdz tam, ka katram ir jāiet savu ceļu un spēles noteikumi ir tādi, ka izlīgums nav iespējams.

Bērni pieauga, attiecības sevi izsmēla - "parastais stāsts"

Raimondam nu jau pusotru gadu ikdienu aizņem tiesas process, komunikācija ar atbildīgajām iestādēm un iedziļināšanās likumdošanā. Viņš visu šo laiku nav spēris kāju ģimenes īpašumā, jo sievas nokārtotā pagaidu aizsardzība pret vardarbību sen jau kā vīrietim neizskatās pēc "pagaidu".

Raimonds norāda, ka šajā laikā viņš ir atklājis, ka "emocionāla vardarbība pret vīriešiem ir īsta" un "tiesiskais regulējums neesot vīriešiem pretimnākošs". Jautāts, kāpēc vīrietis ir nonācis šādā situācijā, Raimonds rausta plecus un bilst, ka "jebkurā kopdzīvē var būt kaut kāda krīze - bērni izauguši un vecāki sāk apnikt viens otram". "Šinī gadījumā tā otra persona ir ļoti ambicioza, mērķtiecīga un zinoša. Es domāju, ka tas plāns jau sen bija tapis, vairāk nekā piecu gadu garumā, un tad pagājušajā vasarā arī tika realizēts. (..) Varbūt sākumā likās, ka tas būs vienkāršāk, jo daudzi cilvēki nepretojas un piekrīt, bet te tā situācija ir sarežģīta."

Sieva nošķiršanu nokārtoja ar likumsargiem, ko bija izsaucis pats Raimonds. Pēc partneru strīda vīrietis netika ielaists ģimenes īpašumā, tāpēc viņš vērsās pēc palīdzības policijā.

"Policija attiecīgi arī ieradās un principā paskaidroja otrai pusei, ka viņai nav tiesību savu laulāto draugu laist iekšā, un tad arī parādījās šī "emocionālās vardarbības kārts", jo fiziskās jau nebija."

Mājas pagalmā laulāto draugu un policistu diskusijā iesaistījās arī sievas advokāts, kurš ieradās un centās apstiprināt sievietes teikto, ka "jā, šī sieviete, acīmredzot, cieš no vardarbības", uz ko Raimonds nav sapratis kā reaģēt, jo viņš apgalvo, ka neko tamlīdzīgu nekad nav darījis. "Esošajā likumdošanā, ja policistiem pasaka šo frāzi, vai tai ir vai nav pamata, viņiem automātiski ir jāreaģē un jānodrošina šī "pagaidu aizsardzība"."

Emocionālā vardarbība Raimonda gadījumā tiek klasificēta kā "virtuāli draudi, ka viņš teica, ka nāks šeit un dzīvos". "Es gadu garumā esmu mēģinājis objektīvi izkalkulēt, kas tad galu galā ir bijis šis iemesls, bet tas nav tik vienkārši.

Tiesneses pieņemtais lēmums [par pagaidu aizsardzību pret vardarbību] ir balstīts uz pusi "pievilktiem" faktiem un otru pusi - izdomātiem faktiem."

Raimondam ir liegts ne tikai atrasties ģimenes īpašumā, bet arī tuvoties tam. "Bērniem tur pašlaik ir patstāvīgā dzīvesvieta un viņi tur atrodas lielāko daļu laika, es viņus tāpēc nevaru ne īsti aprūpēt, ne nodrošināt. Ir iespēja tikties, protams, dažreiz viņi arī padzīvo pie manis, bet problēma jau ir tajā, ka es nevaru pilntiesīgi piedalīties audzināšanā kā agrāk."

Vīrietis stāsta, ka viņš ir vērsies pie tiesībsargājošajām iestādēm ar vairākiem iesniegumiem. Piemēram, par savu mantu atgūšanu, jo pirms pusotra gada viņam tika dotas tikai 15 minūtes policistu uzraudzībā, lai paņemtu sev nepieciešamās mantas. "Policija ir absolūti latenta šajos jautājumos un aicina šīs visas lietas kārtot tiesas procesā." Tāpat Raimonds ir vērsies ar iesniegumu policijā pret sievu par nepatiesu ziņu sniegšanu par to, ka viņš ir bijis emocionāli vardarbīgs pret viņu.

"Tiesnesei tika iesniegts faktu savirknējums, lai tiktu pierādīta šī emocionālā vardarbība, kaut vai bāriņtiesā skaidri un gaiši tika pateikts, ka bērnu gadījumā šī emocionālā vardarbība vispār nav pierādāma. Tur bija kādi seši vai septiņi apgalvojumi, kas puse nebija pareizi," stāsta vīrietis. Jautāts, lai min piemērus no šiem nepatiesajiem apgalvojumiem, Raimonds norāda, ka viens no tiem bija, ka "viņš nāks šeit un ar savu jauno draudzeni dzīvos". "Es nekad tā neesmu teicis, tāpat tiesā divas vai trīs reizes tika sniegti video pierādījumi, kur sievai policisti jautā, vai es tiešām tā esmu teicis, un viņa atbild, ka īsti nē, bet tiesnese tos neskatīja, jo viņai tas nav jādara regulējuma ietvaros, jo šo lēmumu [par vardarbību] nevar atcelt pēc būtības.

Gan man, gan visiem cilvēkiem apkārt tas šķita šokējoši, pirmā doma visiem kā vienam bija - "Pagaidi, viņa nav uzpirkusi tiesu?""

Pirmā lieta, kas viņam izraisīja izbrīnu, bija pirmā tiesas sēde par lēmuma atcelšanu: "Tiesas sēde beidzās principā nesākoties - "Mēs šo lietu neskatīsim pēc būtības, mēs skatīsim, vai ir kaut kas mainījies!" Kā var būt kaut kas mainījies, ja nekas nekad nebija bijis? (..)

Principā sanāk tā, ka tu ej uz tiesu ar tekstiem, ka tu neesi varmāka, bet tiesa tev atbild: "Nē, mēs par to nerunāsim.""

Raimonds pēc savas pieredzes arī norāda uz dzimumu nevienlīdzību tiesas sēdēs: "Es burtiski esmu vienīgais vīrietis. Tiesnese, tiesas sekretāre, bāriņtiesas pārstāve, prasītāja... Un tā visa gaisotne principā ir ļoti neomulīga attiecībā uz dzimuma līdzsvaru. (..) Tā sajūta ir nospiedoša, tā jau ir vienalga kāds dzimums ir tiesnesim, bet vienā brīdī tu saproti, ka visas šīs pārējās personas ir uz cita emocionālā viļņa nekā tu. Nevienam jau nav noslēpums, ka sievietes uztver lietas vairāk emocionāli nekā vīrieši. Un, protams, ja otra puse izvelk bērnu zīmējumus un lūdz, lai neatceļ šo aizliegumu, jo bērni mājās raud, ka mūs izliks no mājām, tad skaidrs, kurā pusē nosveras svaru kausi."

Nereti bērni attiecību šķiršanas procesā tiek izmantoti kā "ieroči vienam vecākam pret otru" - Raimonda stāsts nav izņēmums. Viņš norāda, ka tas ir tikai loģiski, ja bērniem pie mammas ir patstāvīga dzīvesvieta, ar viņiem "ir iespējams vairāk manipulēt", taču arī norāda, kad atvases padzīvo pie viņa, viss atkal līdzsvarojas.

Vīrietis pauž, ka viņš īsti neizprot, kas tad īsti skaitās emocionālā vardarbība. Viņš min piemēru no savas pieredzes, kad vienā no sēdēm tiesnese viņam uzdevusi jautājumu: "Vai tā ir taisnība, ka jūs savu sievu pirms diviem gadiem nepaņēmāt līdzi uz Jaungada svinībām?"

"Es nesapratu un jautāju, kā šis ar visu tiesas procesu tiek sasaistīts, uz ko man atbildēja, ka tā ir emocionāla vardarbība, ka es viens pats ar draugiem braucu svinēt un negribēju ņemt viņu līdzi,"

pauž vīrietis, norādot, ka viņš arī par tiesnesi ir uzrakstījis sūdzību, ka "viņa acīmredzami ir nostājusies vienā pusē".

Raimonds jūtas bezizejā, un uz jautājumu, kāpēc sieva tā dara, nemāk skaidri atbildēt. "Tas ir labs jautājums. Runājot ar mūsu kopīgajiem draugiem, radiem, paziņām, neviens nebūtu gājis šo ceļu, bet nu viņa acīmredzami izvēlējās iet tieši šo, jo neviena cita šķiršanās opcija viņai laikam nešķita vilinoša. Protams, bija arī aizvainojums," pauž vīrietis.

Jā, kā izrādās, Raimonds jau bija uzsācis jaunas attiecības. Viņš vēlreiz atkārto, ka viņa un sievas jebkāda veida romantiskās attiecības bija beigušās jau daudzus gadus pirms šķiršanās. "Ar to arī viss sākās - emocijas un aizvainojums. Normālas dzīves mūsu vidū pēdējos gadus nebija, tā kā tas bija tikai laika jautājums un neviens to arī negrasījās slēpt."

Vīrietis norāda, ka šis fakts par jaunajām attiecībām laulības laikā par labu tiesā nespēlē: "Tas tikai pierāda to, ka viņai ir duncis mugurā un tiesā tas viņai spēlē par labu."

Raimonds pauž savu novērojumu, ka "emocionālā vardarbība var būt jebkas dzīvē". "Tas viss pievelkas klāt un smuki saslēdzas kopējā stāstā. Sākot ar neiznesto spaini, beidzot ar noniecināšanu... Mēs ar draugiem runājām, ka jebkuru normālu ģimenes dzīvi var uzskatīt par vardarbīgu. Vai nu uz vienu, vai uz otru pusi."

Vīrietis uzsver, ka jūtas iedzīts stūrī tiesu sistēmas priekšā un uz jautājumu, ko vēlas panākt no tiesas procesa, smejoties bilst: "Mieru uz pasaules." Raimonds norāda, ka viņš ir gatavs cīnīties un pierādīt to, ka arī vīrieši cieš no vardarbības, īpaši emocionālās un atkārto, ka ir viens no tiem.

Nošķiršana un pagaidu aizsardzība pret vardarbību

2020. gadā Latvijā reģistrētas aptuveni 650 nošķiršanas, stāsta Galvenās kārtības policijas pārvaldes prevencijas vadības nodaļas vadītājs Andis Rinkevics.

"Faktiski nošķiršana ir paredzēta kā instruments tulītējas krīzes novēršanai, tas ir tad, kad ir skaidras pazīmes, ka pastāv tūlītēji draudi vardarbības riskam.

Ja tādu draudu nav, pats instruments vairs nespēj darboties un to nevar piemērot," stāsta Rinkevics.

Daudz efektīgāks rīks aizsardzībā pret vardarbību ir pagaidu aizsardzība, ko piemēro tiesa, norāda Rinkevics. "Ja nemaldos, tad tiesa šo pagaidu lēmumu pieņem daudz biežāk nekā Valsts policija. Principā Valsts policijas lēmums ir īstermiņa variants."

Policijas pārstāvis norāda, ka ir cilvēki, kuri nepiekrīt nošķiršanai. "Tas procents ir samērā liels, ja nemaldos tad aptuveni no visiem tiesas lēmumiem, kas ir pieņemti par pagaidu aizsardzību, aptuveni 500 tiek pārkāpti, attiecīgi par šādu pārkāpumu ir paredzēta arī kriminālatbildība.

Lielākoties, šie pārkāpumi nav ļaunprātīgi, bet pēc abu pušu savstarpējās vienošanās, un šis patiesībā parāda vēl vienu reizi, cik sarežģīta ir šī problēma.

Tās savā būtībā ir ārkārtīgi neveselīgas personattiecības ar dažādiem riskiem, kurās tiek iesaistītas dažādas valsts institūcijas, kurām jāpieņem konkrēti lēmumi, bet šīs personas nav motivētas līdziesaistīties." Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šādos procesos kā šķiršanās iesaistās arī sociālais dienests ar ekspertiem, pauž Rinkevics. 

Rinkevics atkārto, ka nošķiršana ir īslaicīgs risinājums, kas nav piemērojams pilnīgi visās situācijās, kas nozīmē, "ja, piemēram, varmāka, kas ir apdraudējis cietušo, vairs neatrodas izsaukuma vietā, tad nošķiršanu nevar nokārtot". 

Jautāts, vai sanāk, ka policija ir lemttiesīga par varmākas nošķiršanu, Rinkevics bilst, ka "šobrīd policija var lemt par nošķiršanu ar pieteicēja piekrišanu".

Policijas prevencijas nodaļas vadītājs turpina, ka drīzumā likumdevējam tiks iesniegti grozījumi, kas "ļaus policijai pieņemt lēmumu cietušā vietā".

"Tā ir tāda starptautiska prakse un par to ir dažādi viedokļi - gan par, gan pret. Bet savā ziņā tā ir tā labā pasaules prakse, ka, policistam redzot, ka pastāv šie vardarbības draudi un redzot, ka cietušais nevēlas sadarboties, ir iespējams lemt cietušā vietā.

Būsim godīgi - mūsu sapratne par cietušo ir dažāda un dažādās tiesībaizsargājošās iestādēs tāpat,

nereti sagaidot, ka cietušais būs ļoti vārgs un ļoti skaists, bet realitātē cietušie paši var būt pietiekami agresīvi un nepatīkami. Šāds instruments mums tiks dots - cerēsim, ka šis normatīvs tiks apstiprināts."

Neredzamā vardarbība

Emocionālā vardarbība ir viena no visgrūtāk atpazīstamajām vardarbības formām - tai nav ārēju seku. Tā var būt jebkurš verbāls, emocionāls vai psiholoģisks aizskārums, piemēram, regulāra draudu izteikšana, draudēšana ar fizisku vai seksuālu vardarbību, draudēšana par bērnu atņemšanu, apsaukāšana un noniecināšana, vajāšana, liegšana satikties ar draugiem un radiniekiem un tā tālāk.

Gan konfliktus, gan vardarbību veicina pieaugošs stresa līmenis, kura iemesli bieži vien ir ārpus ģimenes un attiecīgi ģimenes locekļi tos ietekmēt nevar - piemēram, ekonomiskā situācija valstī, negadījumi, sasprindzinājums darba attiecībās, riski veselībai un citi. Ja konfliktu starpā ir viedokļu vai interešu sadursme, tad vardarbības pamatā ir varmākas vēlme pēc varas un kontroles, norāda centrā "Marta".

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros.