"Cilvēktiesību izglītība ir nozīmīga jebkurā vecuma grupā, tomēr jo sevišķi liela uzmanība ir pievēršama jauniešiem, kas jau drīzā nākotnē vistiešāk ietekmēs lēmumu pieņemšanu jau valstiskā līmenī." Portāls "Apollo.lv" intervijā ar tiesībsargu Juri Jansonu centās noskaidrot, vai Latvija atbilst demokrātiskas valsts pamatbūtībai, kā vārda brīvība izpaužas internetā un kas, pēc tiesībsarga domām, būtu jādara valstiskā līmenī, lai mazinātu valdošo stigmu pret seksuālajām minoritātēm, un kādi ir šķēršļi naida runas apkarošanai.

Demokrātija ir valsts pārvaldes forma, kas pastāv arī Latvijā. Vārds "demokrātija" ir cēlies no grieķu valodas, kur "demos" apzīmē tautu, bet "kratos" - varu. Valstī, pastāvot demokrātijai, procesus kontrolē pilsoniskā sabiedrība, valsts garantē pilsoniskās sabiedrības suverenitāti un nodrošina tās iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.

Jautāts, kāda ir demokrātiskas valsts pamatbūtība un vai Latvija tai atbilst pilnībā, tiesībsargs norāda, ka demokrātiskas valsts pamatvērtības ir suverēns jeb pilsoniskais kopums, suverēna vara, brīvības, cilvēktiesības un vienlīdzība. "To, vai valsts pēc būtības ir demokrātiska, var vērtēt suverēns.

Vai Latvija pilnībā atbilst demokrātiskai valstij – tā ir suverēna griba ar saviem lēmumiem un darbībām," uzsver Jansons.

Demokrātijas divi svarīgākie principi ir vienlīdzība un brīvība. Jautāts, kā demokrātiskā valstī izpaužas tiesības uz vārda brīvību, tiesībsargs atsaucas uz Satversmes 100. pantu, kur ir nostiprinātas ikviena tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.

Vārda brīvība ir viens no nepieciešamiem priekšnosacījumiem, lai persona realizētu citu savu tiesību aizsardzību un veidotu sabiedrību, kas būtu balstīta uz savstarpēju cieņu.

"Mūsdienās tiesības uz vārda brīvību aptver ļoti plašu tvērumu, aizsargājot ne tikai informāciju vai idejas, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī to, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Vienlaikus tiesību uz vārda brīvību realizācija ir saistīta ar pienākumiem un atbildību situācijās, kurās izteikumu pieļaujamās robežas ir pārkāptas.

Tādējādi valsts nosaka vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai," norāda Jansons.

Nav noslēpums, ka mūsdienās internets par neatņemamu dzīves sastāvdaļu ir kļuvis teju ikvienam cilvēkam. Sociālie tīkli, ziņu portāli, forumi un dažādas domubiedru grupas kalpo kā vieni no galvenajiem informācijas ieguves un apmaiņas rīkiem. Tiesībsargs pauž, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir nostiprināts, ka interneta platformas nodrošinātājam ir tiesības uz vārda brīvību.

"Jānorāda, ka ļoti plašs personu loks interneta vidē tiek aizsargāts ar tiesībām uz vārda brīvību – sākot ar blogeriem un komentāru autoriem, līdz pat dažādām interneta vietnēm un mājaslapām, kas pastāvīgi realizē tiesības uz vārda brīvību. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir nostiprināts, ka interneta platformas nodrošinātājam ir tiesības uz vārda brīvību, lai gan platforma ir paredzēta, lai tās lietotāji varētu realizēt savas tiesības uz vārda brīvību."

Tiesībsargs atgādina, ka vārda brīvības pieļaujamās robežas interneta vidē ir tieši tādas pašas kā reālajā dzīvē – interneta vietnēs ir aizliegti jebkāda veida aicinājumi uz vardarbību vai naidu kurinoša runa interneta vietnēs.

"Ņemot vērā informācijas aprites ātrumu internetā, informācijas autoram vai pārpublicētājam ir iespējams sasniegt ārkārtīgi plašu personu auditoriju dažu sekunžu laikā, izraisot ievērojamu efektu sabiedrībā.

Arī šis informācijas izplatīšanas ātrums un pēc būtības neierobežotais auditorijas apmērs ir apsvērums, kas pastiprina atbildību par interneta vidē paustajiem izteikumiem."

Šķēršļi naida runas atpazīšanā un apkarošanā

2016. gadā tiesībsargs veica pētījumu "Naida runas un naida noziegumu atpazīšanas un izmeklēšanas prakses problēmaspekti Latvijas Republikā". Tiesībsargs savā pētījumā uzsvēra, ka valsts pienākums ir nostiprināt stratēģiju, lai cīnītos pret naida motivētu noziedzīgu nodarījumu izplatību, kā arī naida motivētas runas ierobežošanu interneta portālos.

Pētījumā ir aktualizēts jautājums par salīdzinoši nelielo ziņošanas gadījumu skaitu, uzsverot, ka nebūtu pieļaujama situācija, kādā cietušajām personām būtu bail ziņot par iespējamiem noziedzīgajiem nodarījumiem tiesībsargājošām iestādēm. Tādējādi valstij būtu nepieciešams organizēt izglītojošas kampaņas par naida noziegumu un naida runas aktualitāti, kā arī par iespējām vērsties tiesībsargājošajās iestādēs.

Pagājuši pieci gadi, kopš veiktā pētījuma - kas ir mainījies? "Primāri mainījies ir tas, ka par šo tematu vairāk tiek runāts sabiedrībā kopumā, un pamazām tas arī ietekmē arī to, cik aktīvi šim tematam tiek pievērsta uzmanība no tiesībsargājošo institūciju puses," norāda Jansons.

Arī tiesībsargs pēdējos gados ir biežāk saņēmis gan personu sūdzības par galvenokārt interneta vidē publicētu saturu, gan arī aicinājumus no tiesībsargājošām iestādēm sniegt viedokļus konkrētās tiesvedībās. Sūdzību skaita pieaugums, iespējams, atspoguļo gan naidīga satura izteikumu pieaugumu, gan arī sabiedrības locekļu spēju atpazīt šos izteikumus kā neiederīgus demokrātiskā sabiedrībā.

"Tomēr šajā jomā nav vietas pārlieku lielam optimismam. Jau 2016. gada pētījumā tika norādīts uz šķēršļiem, kas var praksē kavēt Krimināllikuma 150. panta "Sociālā naida un nesaticības izraisīšana" piemērošanu, un šie šķēršļi nav mazinājušies."

Tādējādi arī tiesībsarga priekšlikums ir no Krimināllikuma 150. panta noziedzīga nodarījuma sastāva izslēgt prasību konstatēt būtisku kaitējumu, tādējādi, tuvinot tiesību normu Krimināllikuma 78. pantā ietvertajam naida runas nodarījuma sastāvam.

Tiesībsarga ieskatā - iespēja atšķirīgi interpretēt kaitējuma "būtiskumu" var kavēt nodarījuma izmeklēšanu un attiecīgi arī tiesvedības rezultātu.

Cits apstāklis, kas būtu ņemams vērā, ir tas, ka ne jebkuri naidīgi vai aizspriedumus radoši izteikumi publiskā vidē sasniegs aizskāruma robežu kriminālprocesa uzsākšanai, un kriminālatbildībai arī ir jābūt paredzētiem izņēmuma gadījumiem, kad izteikumiem ir ļoti augsta aizskāruma pakāpe.

Vienlaikus pašreizējais normatīvais regulējums neparedz alternatīvus mehānismus, kā vērsties pret šādu aizskaroša rakstura saturu. Tādēļ valdībai būtu jādomā par izmaiņām attiecībā uz administratīvo atbildību vai jāpilnveido civilprocesuālais regulējums, kas aptvertu plašāku naida runas klāstu.

Vēlētāji paši turpina balsot par partijām, kuru nostāja ir pret partnerattiecību likuma izmaiņām

Neskatoties uz to, ka iniciatīvas par partnerattiecību likumu Latvijā tiek iesniegtas kopš 1999. gada, ir pagājuši vairāk kā 20 gadi, bet valstī nekas nav mainījies. Seksuālo minoritāšu tiesības vēl aizvien izraisa skaļu atbalsi sabiedrībā un noraidošu attieksmi no Saeimas puses. Ņemot vērā veiksmīgos citu ES dalībvalstu piemērus - kas kavē Latviju kļūt par veiksmes stāstu?

"No vienas puses – tieši vēlētāji paši turpina balsot par partijām, kuru nostāja ir pret regulējuma izmaiņām, un tādējādi pašreizējā situācija arī atspoguļo kopējo tolerances un izpratnes līmeni sabiedrībā. No otras puses - cik daudz tiek darīts, lai to mainītu? Kā tiek veicināta izpratne sabiedrībā par visu cilvēku vienlīdzību? Cik daudz esošās kampaņas spēj aizsniegt vienlīdzības pretiniekus? Kā arī – kas ir tie viedokļu līderi un informācijas avoti, kas visvairāk ietekmē cilvēku negatīvo nostāju un "klupina" esošās iniciatīvas?" pauž tiesībsargs.

"Jānorāda, ka diskriminācija kopumā Latvijas sabiedrībā ir būtiska problēma, un līdzīgas tendences mēs varam vērot arī pret citām sabiedrības grupām, piemēram, personām ar invaliditāti, personām ar atšķirīgu etnisko izcelsmi un tamlīdzīgi.

Varētu teikt, ka situācija attiecībā uz seksuālo minoritāšu tiesībām atspoguļo to, cik kopumā noraidoša ir attieksme pret tiem, kas jebkurā veidā atšķiras no diezgan iluzorās sabiedrības normas, un to, cik kopumā šaurs ir tas personu loks, kam reāli tiek nodrošinātas tiesības un iespējas pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā."

Jautāts, kas būtu jādara valsts līmenī, lai mazinātu valdošo stigmu un veicinātu līdztiesību, tiesībsargs atbild, ka lielu darbu ir veikusi Satversmes tiesa savos spriedumos, gan analizējot konkrētus tiesību ierobežojumus, gan arī skaidrojot indivīda cieņas jēdzienu.

"Tiesas spriedumiem būs tālejoša ietekme un to nemazinās arī pretestība tiesas atziņām, kas dažādā veidā ir tikusi pausta publiskajā vidē. Lai gan šāda pretestība bija gaidāma, taču tā ir pārejoša un jāatceras, ka citu cilvēku tiesību nodrošināšana šajā situācijā neko neatņem no katras personas individuālā tiesību apjoma."

Liela nozīme līdztiesības veicināšanai ir arī cilvēktiesību izglītībai ar mērķi veicināt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām un to lomu ikviena sabiedrības locekļa dzīvē, kā arī motivētu sabiedrību aktīvāk aizstāvēt savas un citu cilvēktiesības.

"Cilvēktiesību izglītība ir nozīmīga jebkurā vecuma grupā, tomēr jo sevišķi liela uzmanība ir pievēršama jauniešiem, kas jau drīzā nākotnē vistiešāk ietekmēs lēmumu pieņemšanu jau valstiskā līmenī.

Dažādos vecuma posmos dažādas cilvēktiesību apakšnozares var šķist aktuālākas, bet aktīva rīcība, iestājoties par tiesībām jau jauniešu vecumā, ļauj cerēt, ka šie jaunieši būs tikpat aktīvi arī vēlāk aizstāvot savas tiesības vai sniedzot palīdzību kādam citam, kura tiesības ir aizskartas," norāda tiesībsargs Juris Jansons.