Pēc kārtējās jūras krastā atrastās urnas Carnikavā policija aicina tuviniekus pārliecināties par atvadu rituāla "pareizību"

Ilustratīvs attēls.

FOTO: VDB Photos/Shutterstock.com

Carnikavas pašvaldības policija ir vērsusi uzmanību uz jūras krastā izskalotām urnām. Jūra mēdz izskalot dažādas lietas, taču šāda problēma kā Carnikavā, visticamāk, radusies, jo tuvinieki nav zinājuši, kā rīkot šādu atvadu rituālu, vēsta Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "4. studija".

Carnikavas novada pašvaldības policijas priekšnieks Gints Dzirkalis raidījumam pastāstīja, ka 14. jūnijā Carnikavas komunālservisa darbinieki, veicot kārtējo Piejūras dabas parka un pludmales apsekošanu, atrada celofāna maisā ietītu urnu.

Par atradumu tika paziņots pašvaldības policijai, kas konstatēja, ka urnā iekšā ir aizgājēja pelni. Urna ar cilvēka mirstīgajām atliekām nogādāta Valsts policijā (VP), kur pēc datiem, kas uz tās iegravēti, tā atpazīta un nodota tuviniekiem.

"Kāpēc viņas tiek diezgan bieži atpūstas uz Carnikavu? Jo, ja mēs šo urnu ievietojam Lielupē, Daugavā vai kādā citā lielā upē, tad Baltijas jūras, mūsu līcim, ir zemūdens straumes un, līdz ar to, ja upe tek iekšā jūrā, tad pa zemūdens straumēm urna tiek atskalota uz Carnikavu," skaidroja Dzirkalis.

Carnikavas pašvaldības policija vēlas vērst uzmanību uz kādu svarīgu jautājumu – neviens normatīvs precīzi nenosaka, ko cilvēks sava tuvinieka kremēšanas gadījumā ir tiesīgs darīt ar urnu un aizgājēja pelniem.

"Šī nav pirmā reize, kad Carnikavas pludmalē atrodam šāda veida izskalojumus, līdz ar to mēģinājām saukt sabiedrību pie kaut kādas loģiskas izpratnes par to, lai pareizi šis viss ir izdarīts. Ja mēs esam reiz kremējuši sev tuvu cilvēku, esam saņēmuši šo urnu, vai mēs esam tālākās funkcijas veikuši pareizi," pauda Dzirkalis.

Likumiski nav precīzi noteikts, kas ar urnu un aizgājēja pelniem pēc tam darāms. Dzirkalis piebilda, ka, kaut arī Ministru kabineta noteikumi precīzi nenorāda, kas tālāk jādara ar šo urnu, "vispārpieņemtās normas nav neviens atcēlis".

"Cik zināms, kā parasti cilvēki dara, nevis urnu apglabā jūrā vai upē, bet parasti mēģina izkaisīt pelnus un šo urnu aizvest vai nu mājās, vai apglabāt kapos," teica Dzirkalis.

5

Tieslietu ministrijas Komunikācijas departamenta vadītāja Lana Mauliņa informēja, ka Tieslietu ministrijas kompetencē nav normatīvais regulējums par to, ko drīkst vai nedrīkst darīt ar šīm urnām.

"Normatīvais regulējums par to, ko var vai nevar darīt ar urnām, ar kremēta cilvēka mirstīgām atliekām, ir nostiprināts attiecīgās pašvaldības saistošajos noteikumos. Aicinām vērsties par minēto jautājumu pie konkrētās pašvaldības," norādīja Mauliņa.

Tomēr, ielūkojoties dažādu pašvaldību mājaslapās, raidījums secināja, ka tajās izklāstīta tikai informācija, saistīta ar apbedīšanas jautājumiem kapsētās. Tādēļ, ja ir vēlme sava tuvinieka pelnus izkaisīt kādā īpašā vietā, vēlams pirms tam noskaidrot, vai tas konkrētajā pašvaldībā maz ir atļauts.

Bet kopumā kremēšanas popularitāte arvien pieaug un turpmākos gados pieaugs vēl vairāk, jo drīz tiks atvērta trešā krematorija Latvijā – līdz ar to kremācija būs ģeogrāfiski vēl pieejamāka un lētāka.

"Katru gadu Latvijā mirst aptuveni 28 000 cilvēku, apmēram 4800 tiek kremēti. Procentuāli var teikt, ka kādi 16%, 17%. Ja mēs salīdzinām ar gadiem, tad 2015. gadā tas bija 8% līdz 10%," pastāstīja SIA "Krematoriju apvienība" vadītājs Edgars Timpa.

5

Tā kā kremācijas pakalpojumus cilvēki sāk izmantot arvien vairāk, tas nozīmē, ka arvien vairāk jādomā par to, kur urnas kopā ar pelniem atdusēsies.

Kā skaidroja Timpa, urnas ar aizgājēja pelniem iespējams apglabāt kapos vai arī pelnus izkaisīt. Vēl viena iespēja ir glabāt urnu mājās vai piemiņas vietā – piemēram, kolumbārijā.

Timpa pauda, ka konkrētajā gadījumā Carnikavā, iespējams, cilvēki nav sapratuši, kā tad īsti jāizkaisa pelni jūrā.

"Instrukcija ir tāda – ja viņi vēlas izbērt to urnu jūrā vai pļavā, piemiņas vietā vai upē, tad ir jāatver vaļā urna, jāizkaisa pelni un viss pārējais ir jāsavāc līdzi. Ir, protams, iespēja aiznest to urnu atpakaļ uz krematoriju, lai viņi paši domā, ko darīt ar to urnu, vai nu – samīcīt un utilizēt kā sadzīves atkritumus. Bet noteikti nevajadzētu mest [jūrā], jo šeit ir uzreiz tāda ažiotāža – kā tā var. Protams, ka te ir jautājumi, jo uz urnas ir identifikācijas dati, skaidrs, kurā krematorijā bija veikta kremācija, kuras personas pelni tur atrodas. Tas nav ētiski, nav arī cieņpilna attieksme," uzsvēra Timpa.

Visticamāk, šāda situācija nebūtu radusies, ja atrastā urna būtu bijusi veidota, piemēram, no bioloģiski noārdāmiem materiāliem, taču līdz šādai praksei "vēl kāds ceļš ir ejams". Pēc Timpas sacītā, Rīgas krematorijā tiek izmantotas metāla urnas, bet Valmieras krematorijā – gan plastmasas, gan metāla, gan koka.

Tomēr lielākā daļa cilvēku savu tuvinieku pelnus neizkaisa.

"Es pieļauju, ka 60% līdz 70% tomēr tiek guldīti zemes klēpī. Jāskatās uz mūsu paražām un tradīcijām. Protams, ka lielākā daļa apglabā urnas ģimenes kapos. Tas arī ir likumsakarīgi, jo tomēr guldīt zemes klēpī – tas ir sava veida rituāls, un mēs esam pieraduši pie tā. Bet, protams, ir daļa, kas izkaisa," teica Timpa.

Lai nerastos līdzīgi negadījumi kā Carnikavā un ja ir šaubas par to, kā pareizi pelnus izkaisīt un kur likt urnu, vislabāk pirms tam tomēr konsultēties ar krematoriju, kas noteikti palīdzēs šādu jautājumu risināšanā.