Kā Napoleona un prinča Filipa radiniece - Marija Bonaparte pirmā sāka pētīt sievietes orgasmu

Marija Bonaparte (1882-1962) bija Napoleona Bonaparta un karalienes Elizabetes II vīra prinča Filipa radiniece.

Marija bija titulēta princese, bet vairāk par visu viņu interesēja sieviešu orgasms un psihoanalīze. Viņa kļuva par studenti un kādā brīdī pat izglāba Zigmundu Freidu (ebreju izcelsmes austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs; - redz. piez.)

Tiesa gan, pats svarīgākais, ka Bonaparte bija brīva sieviete. Kā raksta viņas biogrāfi, viņa bija daudzpusīga personība, vienlīdz pamanāma gan zinātnieku vidē, gan aristokrātiskajās aprindās. Un pastāvīgi centās saprast, kā darbojas sievietes orgasms.

Princese

Marija Bonaparte piedzima Parīzē turīgā un slavenā ģimenē. Viņas vecāki bija Marija Fēliksa Blanka un franču princis Rolāns Napoleons Bonaparts, imperatora Napoleona Bonaparta brāļa Lusjēna Bonaparta mazdēls. Viņas vectēvs Fransuā Blanks bija veiksmīgs un ļoti turīgs uzņēmējs, kurš atvēra Montekarlo kazino Monako.

Bet Marijas Bonapartes dzīve bija aptumšota no pirmās dienas. Viņa gandrīz nomira, kad nāca pasaulē, bet viņas māte devās mūžībā tikai mēnesi pēc Marijas piedzimšanas.

Bērnībā Marijai nebija draugu. Tā kā vidē, kurā viņa dzīvoja, nebija citu bērnu, meitene bija ļoti uzticīga savam tēvam, kurš bija aizrāvies ar antropoloģiju un ģeogrāfiju. Tajā pašā laikā viņa nāvīgi baidījās no tēva mātes – savas vecmāmiņas.

Jau no mazotnes izpaudās meitenes zinātkāre - Mariju interesēja zinātne, literatūra, rakstīšana, kā arī savs ķermenis.

Kādu dienu viena no meitenes kalponēm Mimau redzēja kā Marija masturbē. "Tas ir grēks! Tas ir slikti! Ja ar to nodarbosies, tad nomirsi" viņa teica meitenei, par ko Marija pēc daudziem gadiem - 1952. gadā uzrakstīja savā dienasgrāmatā.

"Bonaparte apgalvoja, ka viņa pārtrauca masturbēt astoņu vai deviņu gadu vecumā, jo viņu iebiedēja Mimau draudi, ka par erotisko baudu būs jāmaksā ar dzīvību," tā savā pētnieciskajā darbā "Marijas Bonapartes sieviešu seksualitātes teorija: fantāzija un bioloģija." rakstīja pētniece Nellija Tompsone.

Marija bija neveikls bērns. Viņa ienīda ideju par sieviešu pakļaušanos vīriešiem. Pusaudža gados viņa sāka mācīties valodas - galvenokārt angļu un vācu, bet vecmāmiņa un tēvs aizliedza viņai kārtot eksāmenus, neskatoties uz panākumiem.

"Viņi apgalvoja, ka Bonapartu ienaidnieki republikāņi var apzināti traucēt eksāmenus, lai mēģinātu pazemot ģimeni," tā vēsta Tompsone, atsaucoties uz Marijas Bonapartes dienasgrāmatu.

Kā raksta Tompsone, Marija toreiz iesaucās: "Sasodīts ir mans vārds, tituls un bagātība! Īpaši sasodīts mans dzimums! Ja es būtu piedzimusi kā zēns, nekas mani neapturētu!"

Marijai Bonapartei vēl nebija 20 gadu, kad sākās romāns ar precētu vīrieti - vienu no tēva palīgiem. Tas viss beidzās ar skandālu, šantāžu un pazemošanu.

Viņas tēvs nolēma iepazīstināt Mariju ar vīrieti, kuru viņš redzēja sava nākamā znota lomā - Grieķijas un Dānijas princi Džordžu (1869-1957), kas bija 13 gadus vecāks par Mariju.

Marija piekrita laulībām ar tēva noskatīto precinieku. 1907. gada 12. decembrī kāzas notika Atēnās.

Pāris kļuva par divu bērnu - princeses Eiženijas un prinča Pjēra vecākiem. Taču viņu savienība nebija laimīga.

Laulība ilga 50 gadus, bet Marija ātri saprata, ka viņas vīrs ir emocionāli saistīts ar savu tēvoci, Dānijas princi Valdemāru. Tobrīd viņa jau bija nolēmusi, ka viņai būs mīļākie, taču baidījās, ka nespēs gūt baudu. Gala rezultālā viņa atrada risinājumu zinātnē.

Sieviešu seksualitātes izpēte

Viņu vadīja zināšanu slāpes un vēlme izprast sievietes seksualitāti un orgasmu.

1924. gadā Marija publicēja savu darbu "Piezīmes par sieviešu frigiditātes anatomiskajiem cēloņiem" ar pseidonīmu A. E. Naržani.

"Viņa bija noraizējusies, ka seksa laikā nav piedzīvojusi orgasmu," stāsta Amerikas Emori universitātes psihoendokrinoloģijas speciāliste Kima Vallena.

"Viņa nepiekrita tajā laikā valdošajam viedoklim, ka sieviete var izjust orgasmu, tikai stimulējot klitoru," saka Vallena.

Marija uzskatīja, ja sieviete dzimumakta laikā nepiedzīvo orgasmu, iemesls var būt viņas anatomiskās uzbūves īpatnības.

Viņa izvirzīja teoriju, jo sievietes klitors ir tuvāk vagīnas atverei, jo lielāka ir varbūtība, ka viņa seksa laikā piedzīvos orgasmu. Lai pārbaudītu savu pieņēmumu, viņa šo intīmo ķermeņa daļu attālumu 1920. gados izmērīja 243 sievietēm Parīzē.

Saskaņā ar Marijas publikāciju: "Datu vākšana nebija sistemātiska un, lai, cik smieklīgi tas izklausītos, tas notika, kad sieviete ieradās pie ārsta uz apskati," izstāstīja Vallena, kas kopā ar līdzautori Elizabeti Loidu no Indiānas universitātes, pētījusi Bonapartes dzīvi. Pēc viņu domām, iegūtos datus Marija iedalīja trīs kategorijās, atkarībā no maksts ieejas un klitora attālumiem.

"Bonapartei bija interesanta hipotēze. Viņa bija pirmā, kas ierosināja, ka sievietēm ir atšķirīga anatomiskā struktūra, tāpēc viņas piedzīvo dažādas sajūtas seksa laikā," sacīja Loida

"Bet savā teorijā Marija koncentrējās tieši uz sievietes anatomiju, neņemot vērā tādus aspektus kā psiholoģiskais briedums, garīgais komforts, neatkarīgi no tā, vai sieviete bija neirotiska vai frigida," viņa piebilda.

Marija Bonaparte ieteica, ja ķirurģiskas operācijas laikā klitoru pārvietos tuvāk maksts ieejai, tas ļaus sievietei piedzīvot orgasmu seksa laikā.

Diemžēl viņas secinājumi bija nepareizi. "Operāciju rezultāti bija katastrofāli. Dažas sievietes pilnībā zaudēja jutīgumu šajā zonā.

Taču Marija Bonaparte bija tik pārliecināta par saviem pētījumiem, ka nolēma pati gulties zem ķirurga naža. Operācija neizdevās," sacīja Vallena.

Tomēr tas viņu neapturēja un Bonaparte veica sev vēl divas operācijas.

"Ja ap klitoru pārgriež vairākus nervu galus, jutība nepalielināsies. Gluži pretēji, būs pretējs efekts," saka Loida.

"Viņa uzskatīja, ka sieviete var iegūt orgasmu dzimumakta laikā tikai pēc operācijas," viņa piebilda.

Draudzība ar Freidu

Neveiksmes neapturēja Mariju Bonaparti un viņa turpināja meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc viņa negūst apmierinājumu seksa laikā.

1925. gadā viņa devās uz Vīni, lai konsultētos ar tolaik popularitāti guvušo psihoanalītiķi - Zigmundu Freidu, par kuru tika daudz un dikti runāts Parīzes medicīnas aprindās.

"Draudzībā ar Freidu viņa atrada sev tik ļoti vajadzīgo – jauno "tēvu", kuru varētu mīlēt un lolot," savā darbā rakstīja Tompsone.

Marija Bonaparte kļuva par viņa pacienti un drīz vien abi kļuva par draugiem un pieaugot interesei par psihoanalīzi, Freids kļuva par viņas skolotāju.

"Viņa bija viena no pirmajām, kas Francijā studēja psihoanalīzi, it īpaši pēc tikšanās ar Freidu," medijam "BBC News" sacīja Remijs Amūrs no Lozannas universitātes.

"Freidam patika ar viņu komunicēt, jo Marija nebija ne liktenīgā sieviete, ne zinātniece. Pirmajā tikšanās reizē Freids bija gandrīz 70 gadus vecs. Un Marija bija interesanta, izglītota un bagāta sieviete, kas ar viņu strīdējās," piebilda Amūrs.

Marija Bonaparte kļuva par nozīmīgu personību Parīzes psihoanalītiķu vidū un pat uzņēma pacientus, neskatoties uz saviem princeses pienākumiem.

Tieši Marija izglāba Freida dzīvību pēc tam, kad nacistiskā Vācija okupēja Austriju.

Izmantojot savu naudu un ietekmi, Marijai izdevās vienoties, lai Freids ar ģimeni varētu pamest Vīni un pārcelties uz Londonu, kur viņš arī palika dzīvot līdz mūža beigām.

"82 gados es atstāju savas mājas Vīnē pēc Vācijas iebrukuma un pārcēlos uz Angliju, kur es ceru, ka varēšu brīvi pavadīt sava mūža atlikušās dienas," tā Freids 1938. gadā sacīja intervijā " BBC" .

Brīva sieviete

Ieguvusi profesionālu pieredzi Marija Bonaparte beidzot apstrīdēja savu sieviešu seksualitātes teoriju.

"Marija Bonaparte pilnībā atteicās no savām sākotnējām idejām," sacīja Vallena. "1950. gadā tika izdota viņas grāmata "Sieviešu seksualitāte", kurā viņa atspēkoja visus savus sākotnējos pieņēmumus. Viņa paziņoja, ka anatomijai nav nekādas nozīmes un viss balstās uz psiholoģiju. Tobrīd viņas pieredze psihoanalīzē tuvojās 25 gadiem," tā Vallena.

Lai gan viņa pārskatīja savus uzskatus, Vallena ir pārliecināta, ka, neskatoties uz to, pats pirmais Bonapartes darbs bija izcils, un viņa bija progresīva sieviete.

Elizabete Loida uzskata Bonaparti par pārsteidzošu personību: "Viņa ir viena no manām varonēm, kaut arī viņa bija tik traģiska persona."

Jautājumā par sieviešu seksualitātes izpratni viņa bija krietni priekšā laikam, kurā dzīvoja, piebilda Loida, atzīmējot, ka Marija bija nelaimīga sava ķermeņa dēļ.

Remijs Amūrs vairākus gadus Parīzē veidoja Marijas Bonapartes darbu katalogu. Pēc viņa teiktā, viņa bija pārsteidzoša sieviete ar plašiem sakariem literatūras, politikas un aristokrātijas aprindās.

Patiesībā viņa pazina visus slavenos 20. gadsimta pirmās puses cilvēkus, viņš saka. Marija Bonaparte galu galā nonāca pie secinājuma, ka viņas uzskats par seksualitāti ir pārāk patriarhāls.

"Tajā pašā laikā viņa bija brīvi domājoša persona, daudzšķautņaina sieviete, kas nebaidījās strīdēties ar Freidu," piebilda Amūrs.