Viņi strādā trīs darbus, maina karjeru un pārceļas uz mājokļiem par pieņemamāku cenu, lai savāktu pietiekami daudz naudas savu bērnu uzturēšanai. Diemžēl skaitļi joprojām neliecina neko labu, vēsta laikraksts "The Guardian".

"Cilvēkiem ir jāpārstāj man teikt, ka, ja es vēlos dzemdēt bērnus, "man tas vienkārši jādara"," sašutusi stāsta Džena Klērija.

"Lielākā daļa manas paaudzes cilvēku vienkārši nevar atļauties ģimeni.

27

Lēmums joprojām būt bez bērniem nav manās rokās, un tā ir postoša un nomācoša realitāte," stāsta 35 gadus vecā Klērija, kas kādreiz bija skolotāja. Viņa pauž bažas, ka finansiālā nestabilitāte nozīmē, ka viņas sapnis par ģimeni, iespējams, nekad nepiepildīsies. Tā ir pieredze, ar kuru ir saskārušies daudzi mileniāļi - paaudze, kas dzimusi laikā no 1981. līdz 1996. gadam.

Apvienotajā Karalistē dzimstības līmenis ir rekordzems, un to grūtnieču, kas jaunāks par 30 gadiem, skaits ir zemākais kopš rekordu krišanas sākuma 1938. gadā.

Ir daudzi faktori, kas to veicina, tostarp tas, ka daudzi cilvēki cīnās ar neauglību, daži izdara personisku izvēli nedzemdēt bērnus, bet citi nolemj neradīt pēcnācējus klimata krīzes neskaidrību un apdraudējuma dēļ.

27

Taču finanses un dzīves sadārdzināšanās pieaugums ir pastāvīgs un augošs jautājums. Pagājušajā mēnesī Leiboristu partijas priekšsēdētāja norādīja, ka daudzi cilvēki ir spiesti atlikt "ligzdas iekārtošanu" un ģimenes, pateicoties pašreizējam valdības "izmaksu spiedienam".

"Viena no piecām sievietēm līdz pusmūžam joprojām ir bez bērniem, un 80% no tām šādā situācijā ir apstākļu, nevis neauglības dēļ," saka biedrības "Gateway Women" dibinātāja Džoija Deija. "Tik daudz no šiem 80% ir saistīts ar sistēmisku problēmu gobelēnu, piemēram, studentu parādiem un karjeru, kas nozīmē, ka ģimenes plānošana tiek atstāta uz pārāk vēlu laiku," viņa piebilst. Savukārt mājokļu cenu pieaugums un pieejamu bērnu aprūpes trūkums rada bažās, ka patiesu finansiālu drošību sasniegt ir arvien grūtāk.

Tie visi ir faktori, kas veicina Klērijas stāstu. Iepazīstoties ar savu sievu, kad abas pirms deviņiem gadiem gatavojās kļūt par skolotājām, pāris sāka taupīt depozītam, lai iegādātos dzīvokli, kamēr turpināja īrēt mājokli Londonā.

"Mēs cerējām, ka saņemsim labu algu, atradīsim kaut ko jauku, kur dzīvot un mums būs bērni - vai nu adoptējot, vai izmantojot spermas donoru," saka Klērija.

27

Viņas nopirka dzīvokli, bet tikai dažus mēnešus pēc pārcelšanās "Grenfell Tower" izcēlās ugunsgrēks, kas izraisīja celtniecības prakses pārvērtēšanu visā valstī. Tika konstatēts, ka viņu dzīvoklim ir uzliesmojošs apšuvums un apsaimniekošanas maksa ir samazinājusies, savukārt dzīvokļa vērtība sāka kristies.

"Mēs nevarējām atļauties dzīvokli un tā apsaimniekošanas maksu ar savām skolotāju algām," saka Klērija. "Šogad mēs beidzot īpašumu pārdevām pircējam ar skaidru naudu, bet šajā laikā zaudējām 20 000 mārciņu, un mēs patiešām esam cīnījušās, lai atrastu kaut ko jaunu. Sešu mēnešu laikā esam īrējušas četrus dažādus dzīvokļus, un mums arvien neizdodas tikt pie kredīta parādu dēļ."

Visa notiekošā dēļ adopcijas procesa sākšana vai spermas donora meklēšana tika atlikta uz vēlāku laiku.

"Adopcijas pieteikumā vēlams norādīt, ka mēs jau kādu laiku kaut kur dzīvojam, lai mūsu bērniņam būtu saknes, bet mēs, protams, nevaram to dot," viņa stāsta.

27

"Spermas ziedošana maksā apmēram 2000 sterliņu mārciņu vienā reizē, tāpēc, ja vien jums nav drauga, ar kuru jūs varētu būt vecāki, būt par sievieti viendzimuma attiecībās, un dzemdēt bērnu ir ļoti dārgi. Ir arī ļoti grūti adoptēt, ja sākotnēji esat izmēģinājusi pārbaudītu, tomēr neveiksmīgu grūtniecību. Ir jāpieņem daudz lēmumu, un jāpārvar daudz šķēršļu. Tikmēr man ir jau 35 gadi, un mans bioloģiskais pulkstenis tikšķ."

Galu galā Klērija un viņas sieva nolēma, ka prioritāte ir atrast piemērotu māju, un tikai tad atgriezties pie jautājuma par bērniem. Klērija ir pametusi skolotājas darbu, lai strādātu augstāk apmaksātā profesijā, kā arī pāris vēlas pārcelties uz apgabalu, kur mājokļu tirgus cenas "nav tik uzpūstas". Šādam nozīmīgam lēmumam ir emocionāla ietekme.

"Mums ir draugi, kuriem ir bērni, un kuri nav īpaši iejūtīgi pret mūsu situāciju. Es varētu palaist garām viņu bērna dzimšanas dienas svinības, jo man tas ir emocionāli grūti, bet viņi mani nesaprot un kļūst dusmīgi. Daļa manis vēlas kaut es nekad nebūtu kļuvusi par skolotāju, jo tad mums, iespējams, būtu bijis pietiekami daudz naudas, lai veidotu ģimeni."

Kamēr pieaug to pieaugušo skaits, kuriem bērnu nav, ap to saglabājas kaudze aizspriedumu. "Kad pirms desmit gadiem sāku rakstīt par savu pieredzi, es salauzu milzīgu tabu," stāsta Deija. "Par to cilvēki atklāti nerunāja, bet mileniāļu paaudze ir izturīgāka pret kaunu un vēlas dalīties." Deija ir psihoterapeite un skaidro, kā sēras par atņemto iespēju ieņemt bērniņu bieži tiek pārprastas.

"Joprojām pastāv uzskats, ka jūs varat skumt tikai par to, kas jums ir bijis, un šajā gadījumā jūs neko nezaudējāt.

27

Bet es baidos, ka zaudējat gan, un tam jāpievērš uzmanība."

Stigmai var piemist arī kultūras elements. Rauls (vārds mainīts) ir 40 gadus vecs imigrants Apvienotajā Karalistē, kurš atbalsta savu Indijā palikušo ģimeni. Viņš un viņa sieva dzīvo Mančestrā, un viņiem ir septiņus gadus veca meita, un pirms diviem gadiem viņi nolēma, ka vēl vienu bērnu atļauties nevar.

"Mana sieva bija ļoti vīlusies, jo gribēja vismaz divus bērnus," viņš saka. "Tas radīja diezgan lielu spriedzi starp mums, jo es strādāju daudz, bet, kad mēs apsēdāmies, lai sarēķinātu summu, kas būtu nepieciešama, lai samaksātu par bērnu aprūpi, papildu apmācību un pēcskolas klubiem, mēs sapratām, ka nespēsim savam nākotnes bērnam nodrošināt tādu pašu dzīves kvalitāti, kāda jau ir mūsu meitai."

Viņu ģimene bija vīlusies. "Tā kā mēs bijām pirmie šeit, Apvienotajā Karalistē, mana ģimene patiešām gaidīja, ka mēs te iesēsim saknes un radīsim meitai brāli vai māsu, pretējā gadījumā viņi uztraucās, ka viņa būs vientuļa," saka Rauls. "Bet es ceru, ka esam likuši viņiem saprast mūsu iemeslus."

"Kultūras ziņā jūs esat daļa no kolektīva, un viss, ko jūs darāt, papildina šo kolektīvu," saka "Gateway Women" semināra vadītāja Ivonna Džona. "Tā kā es pati esmu no Rietumindijas, es esmu pieredzējusi, ko nozīmē sajusties, ka man tur nav vietas, jo neturpinu dzimtu. Tad jūs sākat jautāt: kādas ir jūsu vērtības? Kāda ir jēga? Mēs kļūstam apklusināti."

Saskaņā ar Bērnu nabadzības rīcības grupas datiem, 2021. gadā bērna audzināšanas līdz 18 gadu izmaksas varētu sasniegt pat 71 611 mārciņas. Akadēmiķei Džoannai Zajasai ir trīs gadus veca meita un viņa vēlētos vēl vienu bērnu, taču ir sapratusi, ka tas nav finansiāli izdevīgi, galvenokārt bērnu aprūpes izmaksu dēļ.

"Es esmu poliete, un mans partneris ir itālis, un abās šajās valstīs ir ļoti subsidēta bērnu aprūpe, turpretī Apvienotā Karaliste ievērojami atpaliek," viņa saka. "Mēs abi strādājam, tāpēc par esošo bērnu aprūpi jau maksājam citas hipotēkas ekvivalentu. Lielbritānija varētu būt sliktākā vieta Eiropā, kad runa ir par mazu bērnu audzināšanu."

Nesenā aptaujā, kurā piedalījās vairāk nekā 20 000 strādājošu vecāku, 97% respondentu norādīja, ka bērnu aprūpes izmaksas ir pārāk dārgas.

27

Situācija ir kļuvusi tik nopietna, ka Zajasa apsver domu meklēt labāk apmaksātu amatu ārzemēs, lai noskaidrotu, vai viņa var nopelnīt pietiekami daudz, lai varētu atļauties otru bērnu. "Mūsu ģimenei būs jāšķiras uz vairākiem mēnešiem vai pat gadiem, un 37 gadu vecumā es nekļūstu jaunāka, tāpēc mani var pievilt arī tas," viņa saka. "Ir grūti nejusties tā, it kā savu iespēju nebūtu palaiduši garām." 

27 gadus vecai zinātniskajai pētniecei Sārai Hāgai pat atrasties mileniāļu paaudzes jaunākajā galā nozīmē sajust finansiālu slogu, kas ietekmē viņas lēmumu par bērniem.

"Ir negodīgi teikt, ka mums nebūs bērnu, tomēr citādāk nav iespējams, jo man un manam partnerim pēc doktora grāda iegūšanas ir milzīgs studentu kredīts, un tā ir cīņa starp mājokļa vai ģimenes izvēli," viņa saka.

27

Kembridžā, kur viņa dzīvo, ģimenes mājas izmaksas sākas ar 400 000 mārciņu, un Hāga nevar paļauties uz vecāku palīdzību. Viņa arī nevar pārvākties citur, jo lielākā daļa laboratoriju atrodas pilsētā vai tikpat dārgajā Oksfordā. Viņa ir nolēmusi ietaupīt mājas iegādei, nevis bērnu aprūpei. "Jums nevar būt ģimenes bez stabilas mājas, un, tā kā izlikšana tagad prasa tikai divu mēnešu brīdinājuma periodu, īre nav risinājums. Astoņu nedēļu laikā mēs varētu kļūt par bezpajumtniekiem," viņa saka.

Profesors un Londonas Kinga koledžas Politikas institūta direktors Bobijs Dufijs saka, ka tieši mājokļu krīze Apvienotajā Karalistē īpaši skar tūkstošgadniekus un jaunākās paaudzes, kuras vēlas izveidot ģimeni. "Ir jāpadara šis īres tirgus stabilāks un pieejamāks, jo, ja jūs pievienojat augstas bērnu aprūpes izmaksas, algu stagnāciju un taupības pasākumus, tas rada patiesu sabrukumu ticībā, ka nākotne jauniešiem būs labāka, nekā tas bija viņu vecākiem."

Finanšu eksperte Iona Beina saka, ka Lielbritānijas mājokļu trūkums ir jārisina, veicot "zemes vērtības reformu, veicinot vecāku māju īpašnieku skaita samazināšanu un sociālo mājokļu atgūšanu, kas zaudēta privātajam sektoram kā daļa no pirkšanas tiesībām. Tikai tad tas ietekmēs dzimstību."

Bet ne tikai mājokļi rada nestabilitāti. Fiona, 29 gadus veca administratora asistente, savu māju dala ar septiņiem citiem cilvēkiem. Viņai ir divi nepilna laika darbi, un viņa nevar saskatīt ceļu uz finansiālu stabilitāti, kas ļautu viņai izveidot ģimeni.

"Es pat nevaru atļauties suni, kā gan es varētu atļauties bērnu?" viņa saka.

27

"Pirms dažiem gadiem man bija nervu sabrukums, un man bija jāatbrīvojas no darba, kas man patiešām parādīja, cik viegli ir sasniegt robežu, it īpaši, ja ir garīgās veselības problēmas," viņa saka. "Ir daudz vieglāk nonākt šādā situācijā, nekā tu domā, un tas ir biedējoši."

Klērija samierinās ar savu un sievas lēmumu uz nenoteiktu laiku atlikt bērnu radīšanu. "Mēs zinām, ka, ja galu galā mums būs ģimene, viss nenoritēs kā pa sviestu," viņa saka. "Varbūt mēs varētu adoptēt bērnu, kurš jau ir paaudzies, vai arī mēs varētu kļūt par audžuģimeni, bet jebkurā gadījumā mēs varam sākt procesu tikai tad, kad esam gatavas dot bērnam labāko dzīvi. Ja tā nav paredzēts, tad lai tā ir."

Fionai samierināšanās ar šādu lēmumu galu galā ir bijusi atbrīvojoša. "Es esmu ar to mierā. Lai gan tā ir iespēja, kas ir man atņemta, vismaz tagad uzmanība tiek pievērsta tam, lai padarītu savu dzīvi pēc iespējas labāku sev," viņa saka. "Mums nebija izvēles ienākt šajā pasaulē, toties man ir iespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi, pilnībā to dzīvojot."

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!