Kāpēc bērni un pusaudži pretojas miegam? Skaidro miega speciāliste Marta Celmiņa

Speciāliste stāsta, ka, tāpat kā ar lielajām pārmaiņām, ko piedzīvojam laikā no dzimšanas līdz pilngadībai, arī miega problēmu klāsts ir plašs un krasi atšķiras dažādos vecumos.

"Zīdaiņu vecumā, piemēram, vecākus visbiežāk uztrauc bieža mošanās naktī, kā arī grūtības bērniņu aizmidzināt. Šīs sūdzības var saglabāties arī līdz 4-5 gadu vecumam. Bērnudārznieku vecumā sākas arī runāšana, staigāšana miegā un bailes. Ap šo laiku ir arī palielināts risks elpošanas traucējumiem miegā, kas izpaužas kā krākšana vai elpas aiztures miegā. Skolas vecumā, it sevišķi pusaudžu gados, biežāk grūtības sagādā aizmigšana, ko pavada miegainība dienas laikā.

Ja runājam par zīdaiņiem, tad sākumā mošanās naktī ir nepieciešama izdzīvošanai. Kuņģis ir maziņš, tādēļ viņiem bieži jāmostas, lai paēstu.

Bērniņam augot, arī nepieciešamība pēc ēšanas naktī samazinās, bet mēdz gadīties, ka mošanās saglabājas.

Pareizāk sakot, naktī mostas absolūti visi dzīvi cilvēki, bet daži bērni paši aizmigt vēl kādu laiku nemāk.

Bieži vien vecākiem itin viegli bērnu izdodas nomierināt, piemēram, iedodot padzerties, pašūpojot rokās vai paņemot pie sevis gultā. Visbiežāk tas notiek tādēļ, ka bērniņam aizmigšana vakarā asociējas ar kādiem noteiktiem apstākļiem, piemēram, mammas pienu vai gulēšanu vecāka gultā, un tad, naktī pamostoties, nepieciešami tādi paši vai vismaz līdzīgi apstākļi. Ir vecāki, kas, lai gan ir noguruši, šo laiku izbauda.

Tajā pašā laikā citi vecāki ir pārguruši, jūtas kā zombiji un nespēj normāli funkcionēt, jo miega trūkums var turpināties mēnešiem, dažkārt pat gadiem ilgi.

Lai palīdzētu bērnam pašam iemigt nakts vidū, jāpiedomā pie vakara aizmidzināšanas paradumiem. Šeit talkā var nākt dažādas metodes, kas māca bērniņam aizmigt patstāvīgi. Svarīgi saprast, ka tas nebūt nenozīmē, ka bērniņš tiek atstāts viens pats raudāt gultiņā, kamēr vecāks dodas prom," norāda speciāliste.

Celmiņa stāsta, ka ir pat tāda diagnoze "pretošanās gulēšanai", kas raksturīga lielākoties bērnudārza vecuma bērniem.

"Kad pienāk gulētiešanas laiks, bērnam pēkšņi gribas vēl nedaudz padzerties, aiziet uz tualeti, vēl vienu pasaciņu… Tad "nospārdās sedziņa", tad "nokrīt rotaļlieta".

Kādēļ gan iet gulēt, ja šo laiku var izvērst par spēli un vecāki, izmisuma vadīti, ir gatavi realizēt jebkuru bērna vēlmi?

Šajā gadījumā vecākiem jāvienojas par turpmāko rīcību - cik pasaciņas tiks izlasītas un ko var pieprasīt pirms gulētiešanas.

Noteikumi jāizrunā ar bērnu, un pie tiem ir jāpieturas," pauž speciāliste.

Viņa norāda, ka dažkārt var palīdzēt "aizbildināšanās metode" - kad bērns kārtējo reizi sauc, jāizdomā kāda garlaicīga nodarbe, piemēram, miskastes iznešana, un pilnīgi iespējams, bērns pa to laiku būs jau aizmirsis savu vēlmi.

"Labi panākumi ir arī "gulētiešanas caurlaidei", ko var pagatavot kopā ar bērnu. Tā ir kartiņa, kas katru vakaru pirms gulētiešanas ļauj izvēlēties kādu īsu nodarbi kopā ar vecākiem, bet pēc tam caurlaide jāatdod un jādodas gulēt," stāsta Celmiņa.

Viņa atzīmē, ka reizēm nemiera cēlonis nakts vidū var būt arī kāds murgs.

"Sapņus un murgus mēs redzam ātro acu kustību (REM – rapid eye movement) miegā. Šī miega fāze attīstās pēc trīs mēnešu vecuma. Domā, ka spilgtus sapņus bērni sāk redzēt apmēram divu gadu vecumā, bet tos atcerēties un pastāstīt var vēlāk.

Murgi bieži vien ir saistīti ar emocionālo faktoru. Man viens sešgadnieks stāstīja, ka murgus redz tad, kad skatās multenes par dinozauriem," teic Celmiņa.

Speciālistei nereti vecāki stāstot, ka viņu bērns naktī pamostas, raud, izskatās pārbijies un praktiski nav nomierināms, turklāt var pat sist un spert vecākiem.

"Šādas epizodes var ilgt pat 10 - 15 minūtes, un vecāki satraucas, ka bērns pārdzīvo dienā redzēto. Patiesībā tās ir nakts bailes, ko citi pazīst kā nakts terorus - bērniņš ir aizmidzis, lai gan izskatās nomodā. Nakts bailes, gluži tāpat kā staigāšana vai runāšana miegā, notiek dziļajā miegā, turklāt visbiežāk - nakts pirmajā trešdaļā. Tās ir samērā bieži sastopamas nervu attīstības posma izpausmes, kas lielākoties beidzas pašas no sevis, bērnam pieaugot," norāda speciāliste.

Tomēr arī ar to nenoslēdzas potenciālo miera traucēkļu saraksts.

"Vēl ļoti bieža problēma, kuru reti kāds atpazīst, ir nemierīgo kāju sindroms. Tas sastopams gan pieaugušu, gan bērnu, gan mazuļu vidū. Pieaugušie un bērni, kas māk šo sajūtu atpazīt, stāsta, ka kājās rodas nepatīkamas sajūtas (piemēram, spiešana, kņudēšana, tirpas), kas pastiprinās miera sajūtā, bet samazinās pie kustībām.

Izveidojas apburtais loks - jo vairāk cilvēks cenšas nomierināties, jo nepatīkamākas sajūtas rodas, bet, lai šīs sajūtas mazinātu, jāsāk kustēties, kas atkal traucē nomierināties un iemigt.

Vecāki bieži vien sūdzas, ka mazulis vakarā cenšas iemigt, bet nemitīgi kustas un tirinās. Ļoti iespējams, tas ir nemierīgo kāju sindroma dēļ, kas bērniem visbiežāk rodas zema dzelzs līmeņa dēļ," stāsta Celmiņa.

Pusaudžus varbūt retāk nomoka "nemierīgo kāju sindroms", bet viņiem visbiežāk ir sūdzības par bezmiegu.

"Viens no faktoriem, kas ietekmē mūsu miegu, ir hormons melatonīns, kas izdalās tumsas ietekmē, bet samazinās gaismā. Tas ir ļoti labi jūtams līdz ar gadalaiku maiņu, jo ziemā daudz vairāk gribas gulēt nekā vasarā.

Pusaudžu vecumā šis miega hormons izdalās vēlāk nekā pieaugušā vecumā, kas nozīmē, ka viņiem dabīgā vēlme iet gulēt arī ir vēlāk.

Pusaudžu vecums ir liels pārmaiņu laiks - līdz vēlam vakaram ir pulciņi un mājasdarbi, samazināta vecāku ietekme, palielināts sociālais spiediens. Daudzi jaunieši arī atzīmē, ka, ejot gulēt, iemigt traucē stress un dažādas domas. Viņi satraucas par to, kas noticis dienas laikā, par to, kas notiks nākamajā dienā, un, galu galā, ja arī iepriekš bijis grūti aizmigt, tad pati gulētiešana rada trauksmi -

"ja neaizmigšu 10 minūšu laikā, atkal neizgulēšos un jutīšos slikti".

Veidojas kārtējais apburtais loks. Bet skola jau netiek pārcelta vēlāk. Skolas sākas agri no rīta. Un, ja miegs nav bijis pietiekami ilgs, tad, protams, tas rezultējas ar sliktu pašsajūtu un nespēku. Pēc skolas pusaudzis varbūt paguļ dažas stundas, kas vēlāk vēl vairāk palielina nespēju aizmigt vakarā. Apburtais loks turpinās," viņa stāsta.

Speciāliste norāda, ka diendusa pati par sevi nav slikta, jo tā tik tiešām var palīdzēt restartēties, taču, protams, ar noteikumu, ka šis 30 minūšu slieksnis netiek īpaši daudz pārkāpts.

"Vēl noteikums ir negulēt diendusu vēlu vakarā," viņa atzīmē.

Lomu miega kvalitātē spēlē arī jo īpaši pusaudžiem mīļās viedierīces.

"Ir jāmāk tās izmantot pareizi. Daudzi pētījumi pierādījuši, ka zilā gaisma aizkavē miega hormona izdali, tomēr pēdējā laikā arvien vairāk runā par to, ka galvenais miegu traucējošais faktors ir izklaidējošais un aktivizējošais saturs.

Piemēram, čatojot ar draugiem, skatoties filmas vai "TikTok", visu laiku tiek uzturēta aktīva uzmanība. Lai aizmigtu, nepieciešams nomierināties, bet, izslēdzot viedierīci, ļoti grūti uzreiz "izslēgt" smadzenes.

Viedierīces mūsu dzīvē ir uz palikšanu, un ir muļķīgi iedomāties, ka, liekot pusaudžiem tās nolikt malā, daudz ko panāksim. Jāiemācās tās izmantot "labiem mērķiem" - t.i., lai nomierinātos un samazinātu stresu. Tās varētu būt, piemēram, dažādas meditācijas aplikācijas vai nomierinoši video. Vecākam vajadzētu kopā ar jaunieti pārrunāt, kas patīk, kas palīdz relaksēties un aizmirst par stresu. Saturam ir milzīga nozīme.

Celmiņa uzsver: lai arī biežākais iemesls miegainībai ir nepietiekams miega daudzums, nedrīkst aizmirst arī par slimībām.

"Piemēram, obstruktīvu miega apnoju vai nemierīgo kāju sindromu, kuru gadījumā miegs kļūst nekvalitatīvs. Arī viens no depresijas simptomiem ir miega traucējumi - vai nu miegainība, vai arī bezmiegs. Covid-19 laikā diemžēl jauniešus depresija skārusi īpaši smagi," atklāj speciāliste.

Celmiņa norāda, ka viens no mazatpazītiem miegainības iemesliem ir narkolepsija, kas ir neiroloģiska slimība, ko visbiežāk rada hormona oreksīna samazināts daudzums smadzenēs. Šis hormons piedalās miega un nomoda regulēšanā, un, ja tā ir par maz, cilvēks jūtas ļoti miegains. Celmiņa pauž, ka citi tādu stāvokli sajūt pēc 2-3 negulētām diennaktīm.

"Narkolepsijas atpazīšana ir apgrūtināta visa pasaulē – vidēji paiet apmēram 15 gadi, kamēr tā tiek diagnosticēta, jo simptomi sākas pamazām un tie ir nespecifiski.

Lai gan šī ir reta slimība, Latvijā vajadzētu būt vairākiem simtiem cilvēku ar narkolepsiju.

Citi narkolepsijai tipiski simptomi ir katapleksija, kas ir pēkšņs īslaicīgs muskuļu tonusa zudums (muskuļu vājums), kas lielākoties rodas pozitīvu emociju rezultātā. Sākotnēji tas var izpausties tikai sejā, piemēram, kā noslīdējuši plakstiņi, pavērta mute, neskaidra runa. Jaunieši atzīst, ka apkārtējie dažkārt teikuši, ka viņi izskatās kā piedzērušies. Vēlāk katapleksijas lēkmes laikā var jau būt grūti rokās noturēt priekšmetus vai cilvēks pat saļimst.

Narkolepsijai ir arī tādi simptomi kā miega paralīze (pamostoties kādu laiku cilvēks nevar pakustēties) un halucinācijas mostoties vai aizmiegot. Visbiežāk simptomi parādās agrīnā pusaudžu periodā, un tie var likt justies neveikli, jo ietekmē ikdienas dzīvi, sociālās spējas un uzvedību skolā. Svarīgi saprast, ka narkolepsija neietekmē dzīves ilgumu, domāšanas spējas vai fiziskās iespējas.

Pašlaik zinātne vēl nav atklājusi, kā narkolepsiju izārstēt, taču ar ikdienas režīma maiņas un medikamentu palīdzību iespējams būtiski mazināt tās simptomu izpausmes un uzlabot cilvēku ikdienu. Piemēram, viens no svarīgākajiem režīma pielāgojumiem ir katru dienu gulēt vienu vai divas īsas diendusas, kas palīdz atgūt spēkus. Sportiskās aktivitātes ļoti palīdz gan samazināt simptomu izpausmes, gan arī uzlabot garastāvokli. Lielākajai daļai gan jālieto medikamenti, kas palīdz samazināt miegainību un katapleksiju," stāsta Celmiņa.

Ja cēlonis bezmiegam tā arī nav izprotams, speciāliste uzsver, ka vissvarīgāk tomēr ir strādāt pie saviem paradumiem, nevis meklēt glābiņu medikamentos.

"Grūtības aizmigt bērniem un pusaudžiem izraisa miegam nedraudzīga miega paradumi jeb slikta miega higiēna. Šādā gadījumā jāpārskata un jāuzlabo šie paradumi. Salīdzinājumam - iedomājamies, ka cilvēks salauzis kāju. Lai to ārstētu, kauli jāsavieno kopā un jāuzliek ģipsis.

Protams, cilvēks dzers arī pretsāpju zāles, bet tās kaulu nesadziedēs. Tieši tāpat ir ar bezmiegu – miega zāles palīdzēs kādu laiku, bet, ja nevēršamies pret problēmas izraisītāju, tad nevaram sagaidīt, ka uzlabojums būs paliekošs.

Savukārt depresijas gadījumā ārstēšanai lielākoties nepieciešami medikamenti, kas varētu palīdzēt uzlabot arī miega problēmas, bet jebkurā gadījumā miegam draudzīgu paradumu izveidošanai ir vislielākā loma," stāsta speciāliste.

Celmiņa ir novērojusi, ka arī maziem bērniem miega problēmu gadījumā ģimenes ārsti nereti mēdz izrakstīt medikamentus – visbiežāk homeopātiskus līdzekļus, bet, tieši tāpat kā pusaudžiem, bērniem miega problēmas neatrisināsies, lietojot medikamentus.

"Protams, ja bērnam ir kāda cita slimība, piemēram, nemierīgo kāju sindroms, tad medikamenti kādu mirkli varbūt būs jālieto, bet citādi – tikai un vienīgi miega higiēnas uzlabošana," uzsver Celmiņa.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!