Septiņpadsmit gadus vecās Dārtas mamma telefona sarunai noķerta uzreiz pēc atvaļinājuma. Pati Vlada saka, ka ir ļoti paveicies viņu dzirdēt šādu, jo uz neilgu brīdi ir, vienkāršiem vārdiem runājot, uzlādējusi baterejas, kuras, diemžēl, pavisam drīz jau atkal nosēdīšoties. Šādas reizes, kad kaut uz brīdi iespējams ievilkt elpu, ir ļoti reta parādība.
Neskatoties uz to, ka Dārtai ir autiskā spektra traucējumi no mazotnes, mamma Dārtu ir mācījusi būt patstāvīgai. Jāuzsver, ka Dārta ir mājas bērns - iespēju Latvijā Dārtai nav, kā tikai atrasties mājas aprūpē, kas, protams, ir liels izaicinājums meitenes ģimenei.
Latvijā diemžēl nav tāda vide, kas būtu radīta tam, lai mamma kaut uz brīdi varētu atstāt Dārtu, lai pati atgūtu spēku un enerģiju turpmākājām dienām. Ja būtu, Dārtai jau no mazotnes būtu kaut ieskicēts priekšstats par neatkarīgas dzīves dzīvošanu.
Dārtas mamma uzsver, ka vēlas būt laimīga mamma visiem saviem bērniem, taču ikdienas rūpes un pārdzīvojumi par Dārtu tomēr gūst virsroku.
Tas nes līdzi smagumu un milzīgu jautājumu gūzmu par nākotnē gaidāmo. Tas liek sašļukt.
Dārta ģimenē ir ļoti mīlēts bērns, tāpat kā brālis un māsa.
"Vienmēr atbalstām viens otru," uzsver Vlada. Pēc tam smagi nopūšas, uzdodot jautājumu: "Cik bieži, un cik ilgi es varu jautāt Dārtas brālim pieskatīt māsu savas prombūtnes laikā? Apzinoties, ka katra šāda reize atņem pārējiem bērniem iespējas pavadīt laiku, lai pievērstos saviem mērķiem, lai kļūtu par labiem, zinošiem profesionāļiem un savas ģimenes pavarda turētājiem? Es nedrīkstu liegt dzīves sniegtās iespējas Dārtas brālim un māsai. Viņiem ir jādzīvo, jāizdzīvo un jāizbauda sava dzīve!