Aicinājumam doties palīgā strādāt slimnīcās atsaukušies ne tikai simtiem mediķu, bet arī cilvēki, kuri vai nu daudzus gadus medicīnu bija pametuši, vai vispār nekad ar to nav bijuši saistīti. Lielākajai daļai no viņiem šāds drosmīgs solis šķiet pašsaprotams, lai gan ģimenēm un draugiem sirds ir nemierīga katru reizi pirms viņu tuvinieki labprātīgi dodas strādāt Covid-19 pandēmijas epicentrā, vēsta "TV3 Ziņas".
Vēl pirms dažiem mēnešiem Juris Ulmanis bija Himalajos un mēģināja sasniegt Everesta virsotni, bet jau šonedēļ viņš sāka brīvprātīgā darba gaitas Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā. Kas būs jādara – viņš nezināja, bet tam arī neesot bijis lielas nozīmes.
"Man bija vienalga. Es esmu gatavs darīt jebko, kur es varu palīdzēt – tīrīt, nest, aizvest, pilnīgi vienalga," norāda Juris.
Ikdienā Juris ir pasniedzējs un uzņēmējs, kā arī zemessargs. Šī nav pirmā reize, kad iemēģināta roka brīvprātīgā darbā – savulaik viņš devies uz Ukrainu sniegt humanitāro palīdzību karavīru ģimenēm, tāpat darbojas karavīru biedrībā. Šoreiz malā nav ļāvusi palikt traģiskā mirušo statistika.
"Man ir jāiet tāpēc, ka mums ir sliktākie rādītāji pasaulē. Es redzu ziņās, cik daudzi mirst – 20 līdz 30 katru dienu. Mēs Latvijā neesam daudz, mums katrs cilvēks ir svarīgs. Man sirds saka, ka es kaut ko esmu izdarījis. Tā ir mūsu sūtība – palīdzēt viens otram. Kad būs jāiet augšā debesīs un Svētais Pēteris prasīs: "Juri Ulmani, ko tu darīji, kamēr Covid-19 bija?", es varēšu pateikt – "tīrīju palātas un tualetes"," skaidro Juris.
Jau pirmajā dienā Juris pieteicās palīdzēt uzkopšanas darbos. Devās Covid-19 nodaļā tīrīt putekļus, mazgāt grīdas.
Juris atgādina, ka ikvienam, kuram katru dienu jātīra māja, tas nesagādā prieku. Slimnīcā palātas arī ir jātīra katru dienu. Tas ir liels darbs, kuru nereti cilvēki nenovērtē, norāda Juris.
Ģimene un draugi par Jura lēmumu ir satraukti – visiem bail, ka saslims. Viņš neslēpj, ka brīžiem arī pašam palātās kļuvis neomulīgi, bet darbu noteikti turpinās:
"Man bija tā, ka brīžiem sāk jau rādīties, jo tur bija pacienti viņi sāk klepot. Viņiem ir skābeklis, un viņi tur dziļi, smagi elpo un tad jau es sāku domāt, varbūt man no šīs palātas ātrāk jāizmūk."
Pats pandēmijas laiku pārdzīvo mierīgi: "Man patīk patiesībā, ka ir tāds kluss un mierīgs. Es daudz lasu, rakstu. Man pietrūkst iet uz sporta zāli un baseinu. Tas ir vienīgais, bet tad es eju skriet mežā vai staigāju gar jūru."
Pēc diploma Guntis Čivičs ir feldšeris, akušieris, bet savu pēdējo dežūru aizvadījis 1993. gadā.
Siguldieti Gunti Čivču TV3 satiek uzreiz pēc viņa piektās brīvprātīgā dežūras stacionārā "Gaiļezers". Pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma atgriezties slimnīcas gaiteņos viņu mudināja mediķu aicinājums nākt palīgos:
"Es vienkārši vienu vakaru sēdēju pie datora un redzēju, ka ir uzsaukums mediķiem. Lejā bija e-pasts, un es uz to uzrakstīju īsu vēstulīti, ka būtu gatavs piedalīties īsti pats neapzinoties, kā tas beigsies.
Nebiju pakonsultējies ne ar ģimeni, ne bērniem un burtiski pusstundas laikā bija zvans no "Gaiļezera" – mēs tevi gaidām."
Savulaik Guntis strādāja neatliekamās palīdzības dienestā, bet tagad kolēģiem palīdz sevišķi bīstamo infekciju nodaļā kā sanitārs. Darba realitāte gaužām traģiska – tur ārstējas arī cilvēki, kuriem mazbērni atņēmuši pasi, lai tikai neietu vakcinēties. Jāsaskaras arī ar agresiju.
"Visiem ar Covid-19 saslimušajiem, viņiem ir problēmas ar skābekli asinīs. Viņiem trūkst elpas un hipoksijas rezultātā viņiem atsaka smadzenes, sākas "gļuki" kā tautā saka, halucinācijas. Kādam tā ir agresija – sit , spārdās, met visu pa gaisu, mauc maskas nost," stāsta Guntis.
Ikdienā Guntis nodarbojas ar uzņēmējdarbību Siguldas pusē un agrāk brīvprātīgo darbā nav iesaistījies:
"Es ilgi domāju vai piekrist šai intervijai, jo es negribu sevi kaut kā nolikt par varoni. Tas ir vienkārši normāls cilvēka pienākums nākt palīgā pacientiem un saviem kolēģiem."
Ģimene par viņa lēmumu sākotnēji nav bijusi sevišķi priecīga, jo apzinās, ar ko riskē. Tomēr tieši tuvie cilvēki palīdzējuši pārdzīvot pandēmijas laiku.
"Mēs ļoti saliedējāmies, mēs sajutāmies ļoti vienoti. Arī tie "lokdauni" likās – tas taču ir drausmīgi sēdēt mājās, vienas un tās pašas sejas, tas apnīk – bet nē, mēs kaut kā organiski forši saliedējāmies, un man tas patika," stāsta Guntis.
Strādājot Covid-19 nodaļā ir ne tikai fiziski grūti strādāt aizsargtērpos, bet pietrūkst emocionālās tuvības ar pacientiem.
"Kas mani visvairāk satrauc – medicīna un darbs ar klientu ir tomēr attiecību lietas. Un te es ienāku palātā – mums bija viena grūtniecīte, es gribēju ar viņu parunāt, bet es saprotu, ka viņa manu smaidu neredz.
Es mēģinu kaut kādā kontaktā būt, ar seju nevaru izpildīties, jo priekšā maska un stikli. Es vienkārši paņemu roku un paturu. [Cilvēki ir pateicīgi?-red.] Jā, ļoti! Tā grūtniecīte bija laimīga, viņa apraudājās. Es arī, jā," stāsta Guntis.
Video: Raidījuma "TV3 Ziņas" sižets
