O, 29.11.2022.
"Es netiku pārdota!" Kā dzīvo uz ASV adoptētie bērni un kāpēc adopcija kļūs sarežģītāka?
Foto: Africa Studio/Shutterstock.com
"Es netiku pārdota!" Kā dzīvo uz ASV adoptētie bērni un kāpēc adopcija kļūs sarežģītāka?
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 8

Saeima pērnā gada 16. decembrī pieņēma likumu, kas paredz izmaiņas regulējumā par bērnu adopciju uz ārvalstīm. Pieņemtais likums nozīmē, ka no 1. jūlija bez vecāku gādības palikušos Latvijas bērnus vairs nevarēs adoptēt uz ASV. Pēc šā lēmuma sabiedrībā raisījās asas diskusijas par to, kas notiek ar līdz šim uz ASV adoptētajiem bērniem. Lai uzzinātu, kā jūtas adoptētie bērni, ziņu medijs "Apollo.lv" intervēja divus jauniešus. 

Bērnu adopcija uz ārvalstīm ir sarežģīts jautājums, kuru Latvijā aktualizē jau vairākus gadus. Neilgi pēc šī lēmuma pieņemšanas vairāki iedzīvotāji pauda gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus, ko šī situācija var radīt.

Izvērtējot šo situāciju no pozitīvās puses, daļa iedzīvotāju pauda uzskatu, ka šobrīd Latvijā notiek pakāpeniska bērnunamu izzušana un Latvijai ir jākļūst par valsti, kas spēj rast risinājumu bērnu integrēšanai audžuģimenēs.

Aizstāvot šo pozīciju, latviete Inese raksta: "Nevajag pārspīlēt. Latvijā vietējā adopcijā neviens nedod adoptēt maniakiem un izvarotājiem. Vietējā adopcijā ir ļoti dziļa ģimenes izpēte.

Bet, ja adoptē uz ASV, tad ļoti bieži nodod bērnus pāradopcijā uz ģimenēm, kur nekāda izpēte nav veikta vispār. Tur gan maniaki var gadīties.

Tikai tāpēc, ka amerikāņi ir mūsu sabiedrotie drošības jautājumos, ir jābeidz uztvert viņus nekritiski un neredzēt viņu sistēmiskos trūkumus. Bērnu adopcija viņiem ir labi pelnošs bizness, bet Hāgas konvencija nosaka, ka no bērnu adopcijas pelnīt nedrīkst."

Tomēr daļa iedzīvotāju izteica arī pretēju viedokli, paužot sašutumu par adopcijas ierobežojumu. Iedzīvotājs Jānis vēsta, ka uz ārzemēm ir jāļauj adoptēt bērnus, kurus Latvijā neviens nevēlas adoptēt. Kā piemēru latvietis min smagi slimus bērnus, kuriem adopcija uz ASV var būt lieliska iespēja būt aprūpētiem. 

Arī citi iedzīvotāji ir izteikušies, ka būtu jāļauj adoptēt bērnus uz ASV, ja bērni ilgstoši uzturas bērnunamos un netiek izrādīta interese par adopciju Latvijā.

"Ģimene mani adoptēja trīs mēnešos"

Lai uzzinātu, kā sokas bērniem, kuri līdz šim tika adoptēti uz ASV, ziņu medijs "Apollo.lv" noskaidroja divu latviešu pieredzi.

Sazinājāmies ar latvieti Janu Kiščenko, kuru uz ASV adoptēja 2011. gadā. Jana par bāreni kļuva sešu gadu vecumā. Atceroties laiku pirms bērnunama, Jana stāsta: "Nevēlos sīkāk par to visu runāt, jo ir sāpīgi atcerēties. Taču atminos, ka man nekad nebija ko ēst. Bieži vien ēdu kaķu barību.

Gandrīz katru dienu mani sita. Mana tante mazliet par mani rūpējās, bet, tā kā viņa mani nebaroja un atstāja novārtā, drīz vien mani ievietoja bērnunamā. Es paspēju padzīvot gan dažos bērnunamos, gan vienā audžuģimenē.”

Jana atceras, ka katra diena bērnunamā bija vienāda. "No rīta es devos uz skolu, kas atradās pirmajā stāvā, un pēc tam, kad skola beidzās un katrs bērns devās mājās, es drīkstēju atgriezties savā istabā. Man nebija daudz privātuma un nebija daudz apģērba, ko valkāt.

Visām meitenēm bija utis, tāpēc cilvēki no mums visu laiku baidījās. Mani izlaida no bērnunama ar atkritumu maisu, kas bija pilns ar manām mantām, un apmēram pēc nedēļas vai divām šīs mantas jau nozaga mani istabas biedri. Man nav daudz pozitīvo aspektu, ko teikt par dzīvošanu bērnunamā. Likās, ka dzīvoju cietumā."

Par dzīvi Latvijas bērnunamā Jana stāsta:

"Mana dzīve Latvijā bija ļoti skumja. Es braucu no viena bērnunama uz otru. No vienas audžuģimenes uz otru. Mani Latvijā neviens nemēģināja adoptēt."

Jana apmeklēja ASV trīs reizes un pēdējā no tām sastapa ģimeni, kura bija ieinteresēta adopcijā. "Ģimene ļoti vēlējās mani adoptēt. Adopcija parasti ilgst vismaz vienu gadu, tomēr šī ģimene mani adoptēja trīs mēnešos. Godīgi sakot, tas bija brīnums," bija piebilst.

Jana pirmo reizi aizlidojusi uz ASV.
Jana pirmo reizi aizlidojusi uz ASV. Foto: No personīgā arhīva

Meitene stāsta, ka process, lai varētu notikt adopcija uz ASV, bija viegls un ātrs. Lai arī Janai dzīve Latvijā bija ļoti smaga, viņai bija skumji doties prom.

Par to, kā ir mainījusies meitenes dzīve pēc adopcijas, viņa stāsta: "Es esmu ļoti pateicīga, ka mani adoptēja uz ASV. Man šeit parādīja, kas ir īsta mīlestība. Man parādīja, kā ir būt mīlētai un ko nozīmē būt daļai no ģimenes. ASV man bija iespēja mācīties augstskolā un veidot lielisku karjeru."

Jana ar ģimeni.
Jana ar ģimeni. Foto: No personīgā arhīva

Vaicājot par to, kā šāds lēmums varētu ietekmēt bērnunamos esošos bērnus, Jana stāsta: "Es domāju, ka situācija nav laba, jo vairs nebūs iespēja latviešu bērnus adoptēt uz ASV. Mani ļoti sāpina tas, ka latvieši paši negrib adoptēt šos bērnus."

Attiecībā uz latviešu uzskatiem par adopciju uz ASV Jana stāsta: "Man šķiet jocīgi, ka cilvēki domā – kad latviešu bērnus adoptē uz ASV, viņus kaut kur pārdod vai par tiem vairs neko nedzird. Kā jūs redzat, es netiku pārdota.

Šī ģimene par mani rūpējās un nodrošināja ar visu nepieciešamo. Cilvēki ļoti ātri veido stereotipus par amerikāņiem, pat nezinot, kas patiesībā notiek. Latviešiem ir jāpriecājas, ka kādam rūp adoptēt bērnu un dāvāt visu nepieciešamo.

Es zinu arī daudz latviešus, kuri tika adoptēti uz ASV, un varu droši apgalvot, ka neviens no viņiem netika pārdots. Viņi dzīvo laimīgu un veiksmīgu dzīvi."

Jana pēc vidusskolas izlaiduma.
Jana pēc vidusskolas izlaiduma. Foto: No personīgā arhīva

"Adopcijas process uz ASV nebija sarežģīts"

Jānis Rozenbahs, kuru 2008. gadā adoptēja uz ASV, stāsta, ka dzīve pirms bērnunama bija citādāka. "Es vairākus gadus mājās redzēju daudz sliktu lietu. Man bija 13 gadi un manai māsai Annai četri, kad mūsu tētis nomira mūsu acu priekšā. Es viņam apsolīju, ka rūpēšos par māsu, jo viņa ir vienīgais ģimenes loceklis, kas man ir."

Pirms Jānis dzīvoja bērnunamā, kāda ģimene Jāni un Annu vēlējās adoptēt. "Tā bija ģimene, kuru pazinu jau no bērnības. Šī ģimene vēlējās mani adoptēt, bet vienkārši nepietika naudas, lai varētu to īstenot," saka Jānis.

Pēc traģiskā notikuma Jānis mācījās Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā, taču brīvdienās viņš dzīvoja bērnunamā. Par bērnunamos piedzīvoto Jānis saka: "Bija gan labi, gan slikti laiki. Bija brokastis, pusdienas un vakariņas. Varēju satikties ar draugiem, vienu reizi mēnesī man izmaksāja naudiņu, devos ekskursijās, peldējos Daugavā, apmeklēju “Līvu akvaparku" un skatījos hokeja un basketbola spēles.

Puisis atminas, ka adopcijas process uz ASV viņam un viņa māsai nebija sarežģīts.

"Es ļoti negribēju doties uz ASV un pamest Latviju. Lidojumā uz ASV es sapņoju, ka patiesībā nepārvācos uz ASV pie audžuģimenes.

Es Latvijā uzaugu pavisam citādāk nekā bērni ASV. Es biju 13 gadus vecs, tāpēc man bija ļoti grūti pierast pie dzīves ASV. Un joprojām man ir grūti.

Taču, dzīvojot ASV, es iemācījos vienmēr ticēt sev, sasniegt savus mērķus, cītīgi strādāt un darīt to, ko vēlos, lai būtu laimīgs un dzīvotu labu dzīvi."

Jānis ar ģimeni.
Jānis ar ģimeni. Foto: No personīgā arhīva

Vaicājot par to, kā Jānis vērtē publiski izskanējušos viedokļus, ka adopcija uz ASV ir kā cilvēku tirdzniecība un bērnam, nonākot ASV, notiek pāradopcija, Jānis stāsta: "ASV pilsoņi, kuri adoptē bērnu no Latvijas, grib palīdzēt un dot mājas latviešu bērniem, lai viņiem būtu labāka dzīve. Par pāradopciju nekad neesmu dzirdējis. Vai latviešu bērni ASV aug labos vai sliktos apstākļos, var noskaidrot tikai tad, ja komunicēsim ar tiem."

Kāpēc tika pieņemts šāds lēmums?

Latvijā jau vairākus gadus politiķi diskutē un nespēj rast vienošanos, vai adopcija uz ārvalstīm būtu ierobežojama un kā būtu regulējama bērnu adopcija no Latvijas uz ārvalstīm. Aktīvāk šīs diskusijas Saeimā notika pērn, kad tika domāts uz laiku noteikt aizliegumu bērnu adopcijai uz ārvalstīm.

Taču pēc ilgām debatēm tika pieņemts lēmums, ka adopcija uz citu valsti būs iespējama, ja bāriņtiesa, kas lēmusi par ārpusģimenes aprūpi, saņems Ārvalstu adopcijas komisijas atzinumu, kurā ietverts secinājums, ka adopcijas process uz ārvalsti atbilst likumā noteiktajiem bērna tiesību aizsardzības principiem un bērna labākajām interesēm. Šāds lēmums stāsies spēkā šī gada 1. jūlijā.

Galvenais iemesls, kāpēc tika pieņemts šāds lēmums, ir fakts, ka ASV nav pievienojusies Hāgas konvencijai par bērnu tiesībām.

Pēc šī lēmuma pieņemšanas Saeimā Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa skaidroja, ka grozījumi nav vērsti uz kādu konkrētu valsti.

"Ir trīs priekšnoteikumi, lai būtu iespējama ārvalstu adopcija. Šis lēmums nav vērsts uz kādu konkrētu valsti. Šis ir atbildīgs iekšpolitisks lēmums, kas ir precīzi mērķēts uz bērnu tiesību aizsardzības nodrošinājumu ārvalstīs.

Līdz šim brīdim mēs saņēmām ziņas, ka tie bērni, kas nonāk adopcijā [ārzemēs], dažreiz tur arī nepaliek – dažreiz tiek pāradoptēti. Mēs nevaram garantēt šo bērnu drošību šobrīd, ja mums nav šo trīs filtru," norādīja Zālīte-Grosa.

Lai argumentētu šī lēmuma nepieciešamību, Labklājības ministrijas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš ziņu medijam "Apollo.lv" skaidro: "Adopcijas kārtību uz ārvalstīm nosaka noteikumi, kas, cita starpā, paredz: lai ārvalstī oficiāli atzītā institūcija varētu sākt darbību adopcijas jomā Latvijā, tā iesniedz ministrijā noteiktu dokumentu kopumu, tai skaitā informāciju par maksimālajām izmaksām, kas ārvalsts adoptētājam būs jāsedz par institūcijas pakalpojumiem.

Ministrija izvērtē iesniegtos dokumentus un atzīst, vai ārvalstī oficiāli atzītā institūcija ir tiesīga darboties adopcijas jomā Latvijā.

Oficiāli atzītā institūcija vai ārvalsts adoptētājs, saskaņā ar noteikumu nosacījumiem, iesniedz ministrijā adoptētāju izpētes dokumentus, Ministrija izvērtē iesniegto dokumentu atbilstību normatīvajiem aktiem un, ja dokumenti atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, ministrija informāciju par adoptējamiem bērniem sniedz, tiklīdz viņiem tiek meklēti adoptētāji ārvalstī.

Bez tam normatīvais regulējums nosaka, ka uz ārvalstīm var adoptēt tikai tādu bērnu, par kuru atbildīgā bāriņtiesa ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu."

Tēmas
Aktuālākās ziņas
Jaunākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu