"Tumša ēna", nosaluši pirksti un spiegošana - lielākie skandāli ziemas olimpisko spēļu vēsturē

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Tonja Hārdinga un Nensija Kerigana
Tonja Hārdinga un Nensija Kerigana Foto: AP/Scanpix

Olimpiskās spēles ir ziemas sporta četrgades lielākais notikums. Neskatoties uz faktu, ka Olimpiādēs notiek paša augstākā līmeņa sacensības, arī ziemas olimpisko spēļu vēsture nav iztikusi bez skandāliem.

Nosalušie pirksti

1924. gada olimpiskajās spēlēs Francijā, protams, tehnoloģijas vēl ne tuvu nebija tik attīstītas kā šodien. Norvēģu ātrslidotāju komanda uzskatīja, ka tieši cilvēciska kļūda viņiem laupījusi uzvaru 500 metru distancē.

Grāmatas "The Winter Olympics" autors Džeks Heriss par notikušo rakstīja: "Toreiz laiks tika uzņemts ar hronometru, kura pogu spieda cilvēka roka - nosalusi roka. 500 metri ir tik īsa distance, ka lēna hronometra pogas nospiešana var izmainīt daudz."

Toreiz uzvaru ar divu sekundes desmitdaļu pārsvaru izcīnīja amerikāņu sportists Čārlzs Dževtrovs, kurš 60 gadus vēlāk sarunā ar "Sports Illustrated" atzina, ka šīm sacensībām īsti nemaz nebija gatavojies un 500 metru disciplīnā nekad nebija startējis.

"Es nenervozēju. Kāpēc man nervozēt? Es zināju, ka neuzvarēšu," atcerējās sportists.

Tomēr ar sportista iespēto bija gana, lai pārspētu Norvēģijas un Zviedrijas slidotājus un izcīnītu zeltu. Kā jau minēts, Norvēģijas pārstāvji rezultātu (neveiksmīgi) apstrīdēja, norādot uz potenciālu kļūdu laika uzņemšanas procedūrā.

Hārdingas - Keriganas skandāls

Pirms 1994. gada olimpiskajām spēlēm ASV godalgas gaidīja no daiļslidotājām Nensijas Keriganas un Tonjas Hārdingas. Pastāvēja iespēja, ka abas sievietes varētu savā starpā sadalīt olimpisko zeltu.

Mēnesi pirms olimpisko spēļu sākuma kāds vīrietis nolēma mēģināt svaru kausus nosvērt par labu Hārdingai un vienā no treniņiem uzbruka Keriganai ar metāla stieni.

Pēcāk izrādījās, ka uzbrukumu organizējis Hāringas bijušais vīrs. Uzbrukums gan nedeva iecerēto rezultātu, un Keringa līdz olimpiskajām spēlēm paspēja atlabt.

Tobrīd mediju nedalīta uzmanība tika veltīta abām ASV sportistēm. Hārdinga, kuras vaina netika pierādīta, kopējos treniņos izvēlējās vilkt tieši to pašu kleitu, kas viņai bija mugurā dienā, kad Keringa cieta uzbrukumā.

Hārdingai augstvērtīgu rezultātu neizdevās uzstādīt, neskatoties pat uz faktu, ka tiesneši viņai atļāva veikt atkārtotu slidojumu pēc tam, kad sportiste pirmā slidojuma laikā apstājās bojātas slidas auklas dēļ. Hārdingai garajā programmā izdevās tikt vien pie astotās vietas, kamēr Kerigana izcīnīja sudrabu, piekāpjoties ukrainietei Oksanai Baiulai.

Pēcāk Hārdingas vaina uzbrukumā tika pierādīta un ASV Daiļslidošanas federācija viņai piesprieda mūža diskvalifikāciju.

Hārdinga pēcāk daiļslidošanu nomainīja pret profesionālo boksu un savu karjeru noslēdza ar bilanci 3-3.

Tonja Hārdinga
Tonja Hārdinga Foto: AP/Scanpix

Vāciešu siltās slieces

1968. gada olimpiskajās spēlēs par Austrumvācijas kamaniņu sporta dominanci dāmu konkurencē šaubu nebija nevienam.

Ortruna Enderleina izcīnīja zeltu, bet viņas komandas biedrenes Anna Marija Millere un Andžela Knosela ierindojās attiecīgi otrajā un ceturtajā vietā.

Tomēr citas sportistes sāka sūdzēties par iespējamu kamanu slieču sildīšanu Vācijas nometnē. Slieču sildīšana, protams, ir aizliegta.

"Tiesnesis nekavējoties ķērās pie darba. Viņš devās pie Vācijas komandas un uzlika roku uz sliecēm. Tās bija siltas," notikušo atminējās bijušais Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas prezidents Brets Isatičs.

Vācijas komandas pārstāvji ar rupjiem vārdiem un skaļiem kliedzieniem protestējuši pret (pelnīti) piespriesto diskvalifikāciju.

Līdz ar vāciešu "noņemšanu no trases" par olimpisko čempioni kļuva Itālijas sportiste Ērika Lehnere.

Vēl viens skandāls daiļslidošanā

1998. gada Nagano olimpiskajās spēlēs norisinājās īstena spiegošana.

Kanādiešu tiesnese Džīna Senfta bija ierakstījusi sarunu, kurā viņa ar Ukrainas tiesnesi Juriju Balkovu apsprieda, kuriem sportistiem atdot uzvaru.

Ierakstītajā sarunā bija dzirdams, ka Balkovs apsolījis balsot par kanādiešiem, ja Senfta savu balsi atdos par ukraiņiem.

"Sportisti necīnās godīgās sacensībās. Šis nav sports. Kādam tas bija jāizdara," lēmumu iestāties par godīgu sportu pēcāk atminējās Senfta.

Neskatoties uz to, ka Senfta par mēģinājumu sarunāt sacensību iznākumus izteicās publiski, viņai tika piespriesta sešu mēnešu diskvalifikācija. Tikmēr Belovs tika diskvalificēts uz pusotru gadu.

"Dievs apžēlojies, kāpēc gan lai es par to visu stāstītu, ja pati būtu ietekmējusi rezultātus," sacīja Senfta.

Kanādieši toreiz pie olimpiskajām medaļām dejās uz ledus netika, lai gan daiļslidošanas sabiedrībā valdīja uzskats, ka Kanādas pāra sniegums bijis vismaz bronzas godalgas vērts.

Šī skandāla dēļ tika apsvērta ledus deju izņemšana no olimpiskās programmas, tomēr šāds lēmums tā arī netika pieņemts.

"Tumšā ēna"

1968. gada Olimpiādē Vācijas kamaniņu sporta sieviešu komandas diskvalifikācija nebija vienīgais skandāls.

Francijas kalnu slēpotājs Žans Klods Kilijs togad izcīnīja kopumā trīs zelta medaļas, tomēr augstākā kaluma godalga slalomā viņam gandrīz tika atņemta.

Kilija galvenais konkurents Karls Šrancs trasē devās biezā miglā. Kā atklāja pats Šrancs, viņa braucienu pārtraucis kādas personas neskaidrs tēls. Notikušajam bija trīs aculiecinieki, un Šrancam tika atļauts braucienu atkārtot.

Atkārtotajā braucienā Šrancs izcīnīja zeltu, bet divas stundas pēc sacensību noslēgšanās viņš tika diskvalificēts, jo tiesneši norādīja, ka sportists pārtrauktajā braucienā nebija izbraucis cauri diviem atzīmes punktiem.

"Es braucu lejā no kalna un ieraudzīju tumšu ēnu, kas nāca manā virzienā. Es apstājos. Tobrīd mana uzmanība bija veltīta šim tēlam, tāpēc pastāv iespēja, ka es kādu no atzīmes punktiem izlaidu," notikušo komentēja Šrancs

Šranca atbalstītāji norādīja, ka persona, kas iztraucēja sportista braucēju, bijis kāds Francijas policists vai pat karavīrs, kurš apzināti izgājis trasē.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu