"Skaidrs, ka visas nācijas nespēlē pēc noteikumiem..." Saruna ar Kristeru Aparjodu par Olimpiādi, Šicu nelaimi un vāciešiem
Kas laukumā, tas uz mēles podkāsta epizode #34

Kristers Aparjods (centrā)

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

"Apollo.lv" podkāsta "Kas laukumā, tas uz mēles" jaunākajā epizodē uz sarunu par aizvadītajām olimpiskajām spēlēm, vāciešu spēku un citiem jautājumiem aicinājām kamaniņu braucēju Kristeru Aparjodu.

Podkāsta pirmajā daļā aprunājāmies par olimpisko spēļu līmeni tīri no organizatorisko jautājumu perspektīvas. Iepriekš medijos no sportistu puses izskanēja sūdzības par dažādiem sadzīviskiem jautājumiem, kā, piemēram, aukstu ēdienu.

"Eiropas ēdiens, bet ar tādu Āzijas piesitienu. Tie paši cīsiņi brokastīs, bekons, olas. It kā viss kārtībā, bet var just, ka arī tiem ir tāda savdabīga garša," par ēdienu izteicās sportists.

Tokijas olimpiskajās spēlēs garāka auguma atlēti sūdzējās par istabiņu zemajiem griestiem. Aparjods, kurš arī pats ir visnotaļ ražena auguma (195 centimetri), norādīja, ka ar to problēmas nav bijušas.

Vēl viens apspriests aspekts Tokijas spēlēs bija tā sauktās pret-seksa gultas ar kartona karkasu. Pekinā, kā teic Aparjods, bijušas gultas ar kārtīgu dzelzs karkasu.

"Kad delegācijas pārstāvis mums izrādīja [olimpisko ciematu], nebija īsti saprotams, kas tās būs pār ēkām. Milzīgas viesnīcas? Dzīvokļu mājas? Baigi iespaidīgās būves. No iekšpuses skats bija kā filmās - grezni un glauni," atminas sportists.

Aparjods gan izteicās, ka sūdzēties tā īsti neesot, par ko, desmit ballu skalā olimpisko spēļu organizētību novērtējot ar astoņām ballēm

Sarunas turpinājumā pievērsāmies arī sportista paša sniegumam olimpiskajās spēlēs. Individuālajās sacensībās Aparjods finišēja 5. vietā, savukārt komandu stafetē viņš palīdzēja Latvijas kamaniņu braucējiem atnest vienīgo Latvijas godalgu šajās olimpiskajās spēlēs.

"Ja tu man būtu prasījis uzreiz, teiktu, ka esmu vīlies sevī. Nav noslēpums, ka gāju uz medaļu. Citas domas arī prātā nebija. Arī treniņos ļoti labas tendences rādīja tehnika," skaidro sportists.

"To droši vien no malas arī varēja redzēt; ja nobrauktu tīri un skaisti, viss būtu bijis kārtībā. Diemžēl nesanāca, un rezultātā gribētos teikt  - tikai piektā vieta. Ja salīdzina ar iepriekšējām spēlēm, progress ir. Bet... Tagad vienkārši ar to sadzīvoju."

Ņemot vērā, ka stafetes sacensības norisinājās dāmu trasē, vīriem tika dots viens papildu treniņš, kura laikā Aparjods arī varējis nomierināties un pielāgoties trasei.

"Stafetē bija bažas par lejas daļu, kas nesanāca individuālajās sacensībās. Ar treneriem apsēdāmies, izanalizējām. Smieklīgi sanāk - iemācījos to lejas daļu braukt. Sakoncentrējos un sanāca. Pats sev par to [stafetes] braucienu varētu ielikt tādu devītnieku, jo diezgan tuvu sanāca pietuvoties vācietim un austrietim. Gribētu teikt, ka savu darbu es izdarīju," norāda sportists.

Par stafetes sacensībām Aparjodam tika uzdots jautājums, vai kamaniņu braucēji pirms sava starta vispār redz, kā trasē sokas viņu kolēģiem. Sportists atbildēja, ka katrā trasē starts esot atšķirīgs. Piemēram, Vinterbergas trasē tablo nemaz neesot.

"Prasu treneriem, uz cik sekundēm man sākt starta rāvienu, viņi atbildēja, ka tablo nemaz neesot. Tīri tā - uz sajūtām. Bet Pekinā bija viss - laiks, skaņa, lampa. Pat televizors, ja nemaldos, bija," norādīja Aparjods, piebilstot, ka sportisti, neskatoties uz faktu, ka stafetes ir komandas sacensības, galu galā startā domā tikai un vienīgi par savu braucienu.

Pēc tam pievērsāmies arī kamaniņu sporta tehniskajiem aspektiem un tam, kā sportista auguma parametri var ietekmēt rezultātu.

"Kājas ātrāk pāri finiša līnijai," runājot par auguma priekšrocībām, nosmej Aparjods.

"Bet, jā, fiziku jau neapmānīsi. Ja ar lielāku masu vēl var konkurētspējīgu startu dabūt un braukšana ir līmenī... Man gribētos ticēt, ka man tas ir."

Tāpat apspriedām arī brāļu Šicu neveiksmi pirmajā braucienā, kad viņu vadītās kamanas trasē uzbrauca kādam akmentiņam, kas sabojāja kamanu slieces.

"Kad ieraudzīju, kas noticis, negribēju pat īsti iet klāt. Varbūt vēl atrautos (smejas). Bet, ja nopietni, bija sajūta, ka nevajag tur iet gaisu jaukt."

"Negribējās iet klāt un kaut ko teikt, ja viens no diviem braucieniem izmetams ārā. Pats brauciens jau bija labs, bet rezultāts nekāds finišā tās neveiksmes dēļ," piebilst sportists.

Aparjods atklāja, ka brāļi kopā ar treneriem darījuši visu, lai glābtu slieces un līdz ar to arī otro braucienu. Tāpat viņš piekrita, ka teorētiski brāļi varējuši izmantot citas slieces, tomēr "citās kurpēs" iekāpt esot ļoti grūti.

Arī pašam Aparjodam treniņos esot gadījies līdzīgs misēklis: "Es arī pirmspēdējā treniņbraucienā "norāvu" slidu. Brauciena laikā pat īsti nejutu, bet pēc tam sliece izskatījās tā it kā pa betonu būtu nobraucis. Pirms pēdējā brauciena treneris vienkārši ņēma smilšpapīru un slīpēja. Uz sacensībām vajadzēja pielāgot arī otru slieci."

"Tādā milzīgā trasē ir viens akmentiņš, un tam pašam tu uzbrauc virsū. Viens no tūkstoša šāds gadījums," par brāļu Šicu neveiksmi izteicās Aparjods.

Turpinājumā pievērsāmies vienam no pēdējā laika aktuālākajiem tematiem saistībā ar renes sportu - vāciešu dominancei.

"Kā jau visos sporta veidos, ir kaut kādi noteikumi. Un visas nācijas cenšas legālā veidā šos noteikumus apiet. Skaidrs, ka visas nācijas nespēlē pēc noteikumiem. Ja gribi būt konkurētspējīgs, ir jācenšas kaut kā šos noteikumus apiet."

"Protams, visi šie kamanu noteiktie mēri tiek pārbaudīti. Vienmēr šie tehniskie parametri ierakstās mēros. Tāpēc nevar uz kādu norādīt ar pirkstu un pateikt, ka viņš ir krāpnieks, bet ir skaidrs, ka kaut kas ir izdarīts, lai to sistēmu apietu. Mūsdienās jau neviens neticēs, ka viss ir pēc noteikumiem. Kamēr tu šos noteikumus vari apiet, tikmēr tā arī viss būs," sacīja Aparjods.

Tāpat sportists ieskicēja interesantu faktu par Pekinas olimpisko spēļu trasi: "Tas arhitekts vai veidotājs, vai kā lai viņu sauc, kas veidoja Ķīnas tasi un arī iepriekšējo [Dienvidkorejas], ir vācietis. Skaidrs, ka tautieši jau savā starpā runā."

"Es domāju, ka vāciešiem jau bija skaidrs, uz ko gatavoties. Uz kādiem spiedieniem un tā tālāk. Domāju, ka jau aptuveni divus gadus pirms [Olimpiādes] vāciešiem bija skaidrs, kādā virzienā strādāt tehniskajos aspektos."

Noslēgumā vaicāju sportistam viņa domas par publiskajā telpā izskanējušajiem aicinājumiem pārtraukt kamaniņu sporta, precīzāk, Siguldas trases finansēšanu.

"Protams, man kā sportistam šādas runas ir nepieņemamas. Kāpēc gan to darīt, ja šajās olimpiskajās spēlēs mums ir vienīgā medaļa? Kādam vienmēr kaut kas būs par maz, kaut kas nepatiks. Vienmēr jau būs šie nelabvēļi," norāda Aparjods.

Redaktors iesaka