"Meduza" intervēja dažādus Kijevas iedzīvotājus, lai iegūtu aculiecinieku stāstus par pagājušās nedēļas notikumiem. Daļa cilvēku, ar kuriem medijs runāja, slēpās patvertnēs, citi bija nolēmuši pievienoties militārajām grupām, bet daži pilsētu pameta. Šeit ir viņu stāsti.
Oriģinālvalodā šis raksts tika publicēts 2022. gada 26. februārī. Tulkojumā atstāts pirmās personas stāstījums.
Jeļena Alčanova, žurnāliste
Mēs nojautām, ka karš varētu sākties: sekojām līdzi ziņām, pirms nedēļas (nedēļu pirms kara sākuma) es biju salikusi mugursomā nepieciešamās lietas. Taču mums vēl joprojām bija cerība, ka karš nesāksies, ka viss nokārtosies. Visi nebija tam pilnībā gatavi; daži cilvēki nebija paspējuši izņemt no bankomātiem skaidru naudu, daži nebija sagatavojuši nepieciešamās lietas.
24. februārī es pamodos pulksten piecos no rīta, jo dzirdēju sprādzienu troksni. Es dzīvoju Lukjavnikā, tuvu Kijevas centram.
No šejienes varēja dzirdēt vāju sprādzienu troksni, un, tā kā es naktīs murgoju par karu jau divus mēnešus pirms tā sākuma, man likās, ka tas ir tikai sapnis, — tāpēc es atkal aizmigu.
Es pamodos septiņos no rīta un ieraudzīju ziņas no saviem mīļajiem Kijevā, priekšpilsētu rajonos un citās valstīs: "Kur tu esi?", "Ko tu dari?", "Viņi met bumbas." Tā bija briesmīga sajūta. Rītu es pavadīju, zvanot visiem cilvēkiem, skaidrojot savu atrašanās vietu un ko es daru. Es biju nobijusies, jutu paniku un neko nedzirdēju. Skatījos ārā pa logu un domāju savu turpmāko rīcības plānu.
Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā. Tur nav droši. Izlasīju par bumbu patvertnēm un sapratu, ka man ir jādodas pazemē. Nostrādāju līdz pusdienlaikam [24. februārī], parunāju ar kolēģiem, un tad redzēju, ka kaimiņi dodas uz patvertni, tādēļ gāju kopā ar viņiem. Ar mantām, ar mājdzīvniekiem devāmies uz pagrabu. Centāmies saprast notiekošo — nemitīgi visiem rakstījām, visiem zvanījām, cits ar citu iepazināmies.
Mēs patvertnē esam jau trīs dienas. Tas ir kādas vecas ēkas pagrabs, kur ir daudz dažādu telpu. Tajā telpā, kurā es atrodos, mīt aptuveni desmit cilvēki. Mēs guļam uz veikala paletēm, kuras esam apklājuši ar segām. Līdzi mums ir viss nepieciešamais. Šeit ir arī vannasistaba un elektrība, taču mēs nezinām, cik ilgi tā darbosies.
Vienīgais, kā mums šobrīd pietrūkst, ir nomazgāšanās dušā un tīra apakšveļa. Patvertnē ir duša, bet tā atrodas betona telpā un tai apkārt ir netīra plēve. Daži nomazgājās, bet es negribēju riskēt. Es gribu iziet ārā, pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, redzēt savu ģimeni, jo šeit esmu viena pati un visi man tuvie cilvēki atrodas dažādās vietās.
Manā patvertnē ir citi cilvēki, un mēs visi esam vienoti, taču dienas beigās mēs joprojām esam svešinieki.
Mums nav daudz pārtikas, taču tuvumā atrodas veikals. Vienīgā reize kopš Kijevas bombardēšanas, kad pametām patvertni, bija lai uzsmēķētu.
Es neesmu gulējusi divas naktis. Vakarnakt sirēnu kaukšana bija šausmīga, Kijeva tika bombardēta no visām pusēm. Bombardēts tika no raķešu palaišanas ierīcēm, no lidmašīnām. Bet mūsu bruņotie spēki visu apšauj un aptur.
Pilsētā var just briesmas — gaiss smaržo pēc pelniem, var dzirdēt apšaudes. Mūsu apgabalā notiek nemitīgas kaujas, brauc tanki. Citos rajonos gaisma no notriektajām raķetēm ir nemitīga. Ļoti daudz mūsu puišu karo visā Kijevas teritorijā, daudzi ir pieteikušies uz bruņotajiem spēkiem.
Kijeva ir manas mājas. Es negrasos to atstāt, mēs neatdosim Kijevu. Mēs ticam savai armijai, Ukrainas bruņotajiem spēkiem un brīvprātīgajiem. Es plānoju palikt Kijevā, līdz Krievijas karaspēks pilnībā padosies un Putina režīms beigsies. Es nekur neiešu. Mūsu puiši un mūsu karavīri ir bruņoti. Mēs [ukraiņi] esam gatavi cīnīties.
Krievu okupanti bombardē daudzdzīvokļu mājas, tiek nogalināti cilvēki, Kijevas apgabalā tika nogalināts bērns. Radītais priekšstats, ka viņi uzbrūk tikai militārajiem objektiem, ir meli — viņi uzbrūk gan militārajiem objektiem, gan dzīvojamām ēkām.
Mēs cenšamies izturēt. Ziņu sūtīšana un zvanīšana palīdz. Mums, paldies Dievam, ir telefons un interneta pieslēgums, un es ceru, ka tā būs arī turpmāk.
Viņi ir iznīcinājuši daudzus dzīvokļus, tiltus un ēkas, bet mūsu cilvēki ir neatlaidīgi. Mēs atrodamies savā zemē un neplānojam nevienu nogalināt — tie ir krievu iebrucēji, kas ieradās mūs nogalināt.
Es ceru, ka mēs drīz karā uzvarēsim un atbrīvosim savu valsti. Es nespēju iedomāties, ka mēs varētu atkāpties. Es ticu mūsu prezidentam, mūsu armijai un tam, ka mēs drīz iznāksim no patvertnes un dosimies mājās.
Gaļina (vārds mainīts)
Es nolēmu iestāties teritoriālās aizsardzības brigādē — 24. februārī tajās sākās (aktīva) cilvēku uzņemšana. Jūs nespējat iedomāties, cik daudz cilvēku gribēja pierakstīties — tie bija tūkstoši, vienkārši tūkstoši.
Vakar mēs rindā stāvējām četras stundas un pēc tam vēl kādu laiku. Pa šo laiku viņi paspēja reģistrēt tikai ceturto daļu no visiem rindā stāvētājiem. Mēs nolēmām atgriezties šodien, taču rinda bija vēl garāka, tādēļ mēģināsim pieteikties citu dienu.
Šo brigāžu mērķis ir palīdzēt civiliedzīvotājiem, kuri atrodas mājās un trīc no bailēm. Viņi atrodas daudzdzīvokļu ēkās, uz kurām nepārtraukti šauj. Viņi slēpjas bumbu patvertnēs, slēpņos. Tātad teritoriālās aizsardzības vienības nav paredzētas tikai diversantu neitralizēšanai, lai gan šķiet, ka mums viņu ir daudz. Mums ir vairāki paņēmieni, kā atšķirt mūsu cilvēkus no viņiem — cilvēkiem ir jāuzdod vairāki jautājumi pēc kārtas un jāvēro viņu uzvedība un kā viņi pārvietojas pa apkārtni.
Ir daudz video, kuros redzams, ka krievu karavīri izskatās apmulsuši — viņi pat nesaprot, kur tikuši atsūtīti. Viņi arī melo, sakot, ka viņus vienkārši atsūtīja šeit veikt dažus kaujas vingrinājumus. Acīmredzot krievu karavīri ir tik vāji, ka viņi dodas uz ārzemēm, jo ir pārāk bailīgi, lai nepaklausītu pavēlēm. Bet savu valsti mēs nosargāsim līdz galam — lai gan Kijevā šauj un visi sēž savās mājās vai patvertnēs, pilsēta tiek labi aizsargāta.
Notiekošais ir nepiedodams. Es saprotu, ka jums [Krievijā] ir saprātīgi cilvēki, bet šķiet, ka viņu ir ļoti maz. Tas ir slikti. Novēlu spēku beidzot piecelties!
Sergejs Boltonosovs, psihiatrs
24. februāra rītā viņi sāka bombardēt Kijevu: parādījās raķetes un varēja dzirdēt sprādzienus. Visi bija tam gatavi, visa valsts bija tam gatavojusies. Galu galā Krievija jau 2014. gadā sāka karu pret Ukrainu, kopš tā laika tas nav beidzies.
Visas šīs dienas mēs esam pavadījuši, lai sevi aizstāvētu. Es neatklāšu, vai esmu iestājies teritoriālās aizsardzības brigādē. To, protams, nedrīkst izpaust. Šeit darbojas daudz diversantu.
Šeit strādā daudz cilvēku, kuri nevēl mums labu. Šeit strādā maskējušies [krievu karavīri], tāpēc varam uzticēties tikai tiem, kurus patiešām pazīstam. Prakse to tikai atkal un atkal apstiprina.
Mēs pretojamies agresoram, cik vien labi to spējam. Veids, kā organizējam savu darbu un mūsu cilvēkus, ir mērķēts uz pretestību un ienaidnieka darbību apgrūtināšanu. Ienaidnieks ir Krievija — tie ir krievi, kuri sāka karu, tie ir krievi, kuri ieveda ieročus mūsu teritorijā.
Pilsētā un priekšpilsētās notiek karš: sprādzieni, cilvēki stāv rindās un viņi nēsā ieročus. Ir gājuši bojā daudz cilvēku — gan kamuflāžā tērpti cilvēki, gan parastie civiliedzīvotāji. Es esmu redzējis līķus, taču Kijevu neesmu pametis.
Aleksandra Lavčenko, PR speciāliste
Veids, kā es uzzināju par kara sākumu, bija diezgan dīvains. Iepriekšējā dienā bija mana drauga dzimšanas diena, tādēļ mēs to pamatīgi svinējām. Atgriezos mājās trijos naktī un devos gulēt. Gulēju dziļā miegā. Deviņos no rīta mani pamodināja drauga zvans: "Ko tu guli? Karš ir sācies, kā tu vari gulēt?" Sākumā es tam neticēju, man likās, ka viņš joko, taču tad telefonā ieraudzīju visus paziņojumus un sapratu, ka kaut kas tiešām nav kārtībā. Visa valsts ziņoja, tika vēstīts par streikiem Hostomelā [lidostā ārpus Kijevas]. Es dzirdēju kara lidmašīnas.
Nekavējoties piezvanīju vecmāmiņai, jo viņa dzīvo Luhanskā. No viņas uzzināju, kas tur notiek. Pēdējo pāris nedēļu laikā tur nepārtraukti notika apšaudes, un situācija pasliktinājās pēc tam, kad Krievija atzina pašpasludinātās Luhanskas un Donbasa republikas par neatkarīgām. Mana vecmāmiņa teica, ka notikusi apšaude un visa pilsēta šķiet sastingusi. Viņai bija paredzēta operācija, taču tā tika atcelta. Visi sēž mājās un klausās notiekošo.
Tad piezvanīju mammai - viņa dzīvo ārzemēs. Mēs nolēmām neļauties panikai; mācījāmies no rūgtās pieredzes 2014. un 2015. gadā un principā zinām, kā šādās situācijās reaģēt. Diena bija drudžaina. Uzreiz pēc sarunas ar mammu sakrāmēju pašu nepieciešamāko, paķēru dokumentus, drēbes un tualetes piederumus, un nekavējoties steidzos uz drauga māju - tā paša, kurš mani bija brīdinājis par kara sākumu.
Es paliku pie viņa visu dienu, tur centos kaut ko padarīt, taču uzmanību novērsa ziņas, jo notikumi risinājās strauji.
Tās divas dienas mēs varējām dzirdēt dārdoņu un skaļus blīkšķus. Es dzīvoju pašā Kijevas centrā un nedzirdu visu tik labi kā tie cilvēki, kuri dzīvo tālāk, kur notiek aktīvas cīņas. Esmu ierobežojusi pārvietošanos un gandrīz visu laiku pavadu mājās.
Pilsētā galvenokārt atrodas tikai vīrieši. Es dažreiz izeju uz balkona, lai redzētu cilvēkus, kuri staigā apkārt: tie ir vīrieši un teritoriālās aizsardzības brigādes, kurās ir gan puiši, gan meitenes. Kolēģe man teica, ka devusies pieteikties tādā; rindas bija ļoti garas, cilvēku bija daudz.
Es nevēlos pieteikties — es neesmu agresīvs cilvēks, un man šobrīd ļoti sāp, jo atceros tos notikumus, kuri risinājās pirms astoņiem gadiem. Tas tiešām ir nepatīkami. Nekrītu panikā, bet garastāvoklis nav labs. Esmu noraizējusies par nākotni.
Jau sakravāju koferi. Plānoju doties uz vakara vilcienu, lai aizbrauktu uz Ļvovu. No turienes došos uz Poliju, kur vecāki mani uz robežas sagaidīs. Ja šis plāns neizdosies, atgriezīšos mājās un gaidīšu tur. Man ir ūdens un pārtika, taču daļu atdevu vecākiem cilvēkiem, kuri dzīvo manā mājā. Man ir daži konservi, putraimi, tāpēc palikšu uz vietas, cik ilgi vien varēšu.
Lielākā daļa draugu pēdējo dienu laikā ir paspējuši aizbraukt prom. Tie, kas strādā starptautiskajos uzņēmumos, aizbrauca pirms sešpadsmitā datuma (dienā, kad vairāki Rietumu mediji prognozēja, ka Putins sāks iebrukumu). Taču daudzi draugi palika Kijevas patvertnēs. Ja tas notiks arī ar mani, man ir pāris varianti, lai pārliecinātos par to, ka es nepalieku viena pati.
Tagad mēs esam arī Telegram!
