Pieci Krievijas pilsoņu pieredzes stāsti. Viņi dažādos laikos pārcēlušies uz dzīvi Ukrainā, un viņiem tā kļuvusi par mājām. Neskatoties uz Krievijas sākto karu Ukrainā, viņi tur palikuši līdz pat šim brīdim, vēsta neatkarīgais ziņu medijs "Meduza".
"Celies, karš!" bija pirmais, ko Darja dzirdēja 24. februāra rītā. Sievietes vīrs raustīja viņu aiz kājas, mēģinot pamodināt. Darja nespēja noticēt notiekošajam.
Neilgi pirms Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā Vladimirs Putins uzrunāja krievus, paziņojot par "speciālās militārās operācijas" sākšanu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka tās mērķis ir "aizsargāt cilvēkus, kuri astoņus gadus ir pakļauti Kijivas režīma vardarbībai un genocīdam", tostarp Krievijas pilsoņus.
Pēc tam sākās raķešu uzbrukumi dažādām Ukrainas pilsētām: Harkivai, Kramatorskai, Sumi, Dnipro, Nikolajevai. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka viņu mērķis bijušas Ukrainas gaisa bāzes. Taču bombardēšanā cieta arī apdzīvotas vietas, kā arī civiliedzīvotāji. Krievijas karaspēks ienāca Ukrainā un sāka virzīties uz Kijivu.
"Kad tu dzīvo [mūsdienu] pasaulē un tev kāds pasaka: "Rīt būs karš", tu nespēj to aptvert, kamēr tas nenotiek. Līdz brīdim, kad viņi patiešām sāk jūs bombardēt," sacīja Darja.

Pirms četriem gadiem Darjai, kura strādāja par pavāri Maskavā, tika piedāvāts uz pāris mēnešiem atbraukt uz Kijivu, lai sastādītu ēdienkarti kādai iestādei. "Es biju tikko aizgājusi no darba un nemaz nezināju, ko vēlos. Es nejutos brīva nedz vārdos, nedz attiecībās, nedz darbā," viņa atklāja. "Nolēmu uzņemties šo projektu un pēc tam izlemt, ko darīt tālāk."