O, 29.11.2022.
"Mani tautieši ieradās mani nogalināt." Katru gadu tūkstošiem krievu pārceļas uz Ukrainu. Putina iebrukums apgriezis viņu dzīvi kājām gaisā
Foto: Reuters/ScanPix
Apollo.lv
"Mani tautieši ieradās mani nogalināt." Katru gadu tūkstošiem krievu pārceļas uz Ukrainu. Putina iebrukums apgriezis viņu dzīvi kājām gaisā
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp

Pieci Krievijas pilsoņu pieredzes stāsti. Viņi dažādos laikos pārcēlušies uz dzīvi Ukrainā, un viņiem tā kļuvusi par mājām. Neskatoties uz Krievijas sākto karu Ukrainā, viņi tur palikuši līdz pat šim brīdim, vēsta neatkarīgais ziņu medijs "Meduza".

"Celies, karš!" bija pirmais, ko Darja dzirdēja 24. februāra rītā. Sievietes vīrs raustīja viņu aiz kājas, mēģinot pamodināt. Darja nespēja noticēt notiekošajam.

Neilgi pirms Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā Vladimirs Putins uzrunāja krievus, paziņojot par "speciālās militārās operācijas" sākšanu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka tās mērķis ir "aizsargāt cilvēkus, kuri astoņus gadus ir pakļauti Kijivas režīma vardarbībai un genocīdam", tostarp Krievijas pilsoņus.

Pēc tam sākās raķešu uzbrukumi dažādām Ukrainas pilsētām: Harkivai, Kramatorskai, Sumi, Dnipro, Nikolajevai. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka viņu mērķis bijušas Ukrainas gaisa bāzes. Taču bombardēšanā cieta arī apdzīvotas vietas, kā arī civiliedzīvotāji. Krievijas karaspēks ienāca Ukrainā un sāka virzīties uz Kijivu.

"Kad tu dzīvo [mūsdienu] pasaulē un tev kāds pasaka: "Rīt būs karš", tu nespēj to aptvert, kamēr tas nenotiek. Līdz brīdim, kad viņi patiešām sāk jūs bombardēt," sacīja Darja.

No bombardētas ēkas Harkivā izglābta civiliedzīvotājas.
No bombardētas ēkas Harkivā izglābta civiliedzīvotājas. Foto: AFP/SCANPIX

Pirms četriem gadiem Darjai, kura strādāja par pavāri Maskavā, tika piedāvāts uz pāris mēnešiem atbraukt uz Kijivu, lai sastādītu ēdienkarti kādai iestādei. "Es biju tikko aizgājusi no darba un nemaz nezināju, ko vēlos. Es nejutos brīva nedz vārdos, nedz attiecībās, nedz darbā," viņa atklāja. "Nolēmu uzņemties šo projektu un pēc tam izlemt, ko darīt tālāk."

Pēc pirmajiem diviem mēnešiem sekoja vēl vairāki, un 2017. gada beigās, 2018. gada sākumā Darja Maskavā sakrāmēja visas mantas, pateica savam toreizējam draugam: "Droši vien es atgriezīšos pēc pāris mēnešiem" un neatgriezās.

"Es sāku citu dzīvi, kuru izbaudīju. Man nebija vajadzīgs terapeits. Biju laimīga, ko nevarētu teikt par sevi Maskavā," viņa skaidroja.

Drīz Darja satika savu nākamo vīru Iļju, Ukrainas pilsoni. Pirms pusotra gada viņiem piedzima dēls.

Dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā, Darja plānoja doties uz spa. Bet tā vietā septiņos no rīta viņa ar dēlu stāvēja rindā pie aptiekas. Viņai nepieciešamos medikamentus izdevās iegādāties tikai pēc četrarpus stundām. Vīrs tajā laikā skrēja uz veikalu pēc pārtikas un ūdens. Tad pāris satika dēla aukli, kura dzīvo viena. "Degvielas uzpildes stacijā pavadījām vēl kādas trīs stundas. Iespējams, mēs bijām pēdējie, kam izdevās uzpildīt pilnu bāku," teica Darja. "Es domāju, ka šobrīd vispār nekur nav pieejams benzīns."

Pēc Darjas teiktā, iedzīvotājiem sāka nākt īsziņas ar aicinājumu paslēpties bumbu patvertnēs. Lielākā no tām ir Kijivas metro. Taču no raķešu uzbrukumiem cilvēki slēpjas arī māju pagrabos un pazemes autostāvvietās. Darja devās uz vienu no šīm autostāvvietām ar savu ģimeni, auklīti un diviem suņiem.

"Autostāvvieta pilna ar automašīnām, apledojusi, bez ventilācijas, bez ūdens, bez tualetes," viņa aprakstīja. "Suņi sāka krist panikā, arī dēls bija stresā. Mēs abi esam ļoti apzinīgi vecāki un labi partneri. Un te mēs esam, skrienot prom no savām mājām, mums ir tikai auksts piens, kuru pat nevaram uzsildīt, jo nekur nav elektrības kontaktu. Mēs tur sēdējām sešas stundas.

Nolēmām nakšņot mājās. Savācām maisus ar visnepieciešamākajām lietām, aizlīmējām dzīvoklī visus logus, vannas istabā iekārtojām bērnistabu un netālu no tās paši devāmies gulēt." 

Darja nevarēja aizmigt. Viņa apsēdās uz grīdas un vietnē "Instagram" ierakstīja ziņu, kurā saviem sekotājiem izstāstīja par savu mīlestību pret Ukrainu. Un tajā brīdī viņa atcerējās sapni, ko bija redzējusi gadu iepriekš: "Es sēžu pie durvīm, rakstu ziņu, un tad mūsu logs eksplodē..."

Kad notika raķešu uzbrukums, ģimene nolēma pamest Kijivu. Bumbu patvertnē palikušajiem cilvēkiem viņi atdeva savas siltās drēbes. "Satiksme bija pilnībā apstājusies. Ik pēc trim kilometriem redzējām salauztas mašīnas. Kāds bija iekļuvis ceļu satiksmes negadījumā, un uz kādu ticis izšauts," stāsta Darja. "Ceļi tika iznīcināti pēc tam, kad tiem pārbrauca pāri tanki, virs galvas lidoja divi Krievijas iznīcinātāji, eksplodēja raķetes. Tas bija šausmīgi."

Ciematā, kura malā apstājās Darja un viņas ģimene, notika apšaude. Un viņi bija spiesti turpināt ceļu. Brauciens ilga gandrīz dienu. Tagad Darja ar vīru, dēlu, auklīti un suņiem atrodas samērā drošā vietā Ukrainā – kur tieši, viņa nevēlējās atklāt.

"Nekad nebūtu domājusi ko tādu piedzīvot. Bumbas ir biedējošas. Milzīgs triecienvilnis, kas lido un iznīcina visu," teica Darja.

"Biedējoši, ka tikai pirms divām nedēļām tev bija lieliska dzīve un acumirklī to var pazaudēt.

Mēs to pazaudējām, patiesībā tā vairs nekad nebūs tāda pati. Pats fakts, ka tu bēdz, atstājot visu, ko esi ieguvis, atstājot sava dēla mīļākās rotaļlietas un nopērkot viņam vietā citas turpat - degvielas uzpildes stacijā... Atstājot visu, kas bija mājas, komfortu, dzīvi. Es to sapratu brīdī, kad mūsu māja vairs nebija pastaigas attālumā.

Pēc tam, kad Darja 25. februārī atstāja Kijivu, apgabals, kurā viņa dzīvoja, tika pakļauts apšaudei. Vai šāviņi trāpīja Darjas mājai, viņa nezina.

"Šokējošs bija fakts, ka cilvēki var priecāties par karu!"

No bombardētas ēkas Harkivā izglābtas civiliedzīvotājas.
No bombardētas ēkas Harkivā izglābtas civiliedzīvotājas. Foto: AFP/SCANPIX

"Es izeju uzpīpēt un dzirdu sprādzienus un sirēnas," stāsta Jūlija. Pirms dažām dienām viņa vēl dzīvoja Kijivā, bet pēc Krievijas iebrukuma kopā ar draugiem devās uz priekšpilsētu.

"Mans pirmās nepieciešamības lietu koferis ir mazs," uzskaita Jūlija. "Dokumenti, siltas zeķes, sporta krekli, trīs sejas krēmi (pasmejas), lādētāji, portatīvais dators, strāvas banka, medikamentu receptes (man ir bipolārie traucējumi), e-grāmata, daži citi sīkumi."

"Es gribēju paņemt spilvenu vienradža formā, ko draugs man uzdāvināja," meitene piebilst. "Bet tas neietilpa somā."

Jūlija atzina, ka viņai izdevies pierast pie sprādzienu skaņām, bet viņa sākusi baidīties no lidmašīnām. Tagad meitene iet gulēt tikai drēbēs, iepriekš savācot nepieciešamās lietas bumbu patvertnei - apšaudes gadījumā.

Jūlija stāsta, ka vienmēr ir vēlējusies dzīvot Ukrainā. Viņa piedzima Arhangeļskā, bet vectēvs no tēva puses ir ukrainis. 2014. gadā, kad Ukrainas austrumos sākās bruņots konflikts un Krievija anektēja Krimu, Jūlija sāka biežāk doties uz protestiem un vairāk domāt par emigrāciju.

"Biju šokēta, ka cilvēki, kas visu šo laiku bijuši man apkārt, var priecāties par karu un svešu teritoriju sagrābšanu un nesaprast sekas," viņa atzina.

Pēc pārcelšanās uz Kijivu Jūlija atzina, ka domājusi aizbraukt kaut kur citur - ar darbu problēmu nebūtu, Sanktpēterburgā viņai bija neliels startup. Bet, laikam ejot, viņas vēlme atgriezties mazinājās. "Kijiva ir labākā pilsēta, kurā esmu dzīvojusi," skaidro Jūlija. "Es uzskatu sevi par daļu no Ukrainas."

"Šeit ēdiens aug kokos – tas mani šokēja, it īpaši, kad pirmo reizi man uz galvas uzkrita aprikoze, kamēr gaidīju pie mājas draugus. Šeit ir labi un atvērti cilvēki, jēdziens "draugs" šeit šķiet plašāks nekā Krievijā," paskaidroja Jūlija. "Pēc kara sākuma (Donbasā 2014. gadā), piemēram, veikalos mani sauca par "dārgakmenīti" un citos mīļos vārdos. Visi ir ļoti saliedēti un jūtas ērti."

Kijivā Jūlija dzīvoja netālu no Kureņevska parka - tur viņa nopirka dzīvokli. Šis parks ir viņas mīļākā vieta Ukrainā.

"Es tajā pastaigājos ar suni. Tur iestādīti ķirši, ziemā zaļi zālāji, lēzena strūklaka, pie kuras vasarā skraida bērni (nu un arī es)," aprakstīja Jūlija. "Vakar šī parka priekšā bija līķi."

"Es nezinu, kur lidos raķete..."

Nav zināms, cik krievu šobrīd dzīvo Ukrainas teritorijā. Ukrainas Valsts statistikas dienesta mājaslapā sniegta informācija tikai par migrantu skaitu no Krievijas 2019. un 2020. gadā — attiecīgi 5304 un 3691 cilvēks.

Krievijas varas iestādes nepiedāvāja evakuācijas palīdzību nevienam no medija "Meduza" intervētajiem, kuriem ir uzturēšanās atļauja Ukrainā. Šķiet, ka palīdzību nesaņēma arī krievi bez uzturēšanās atļaujām – zināmi vairāki šādi piemēri.

Daži krievi arī palikuši bez pasēm, stāstīja Odesā dzīvojošais jurists Nikolajs. "Ir Krievijas pilsoņi, kuri decembra beigās iesniedza dokumentus jaunas pases noformēšanai Krievijas konsulātā Odesā. Pasēm bija jābūt izsniegtām februāra beigās vai marta sākumā, taču  23. februārī konsulāts savāca mantas un devās prom. Un šie cilvēki pases nesaņēma," skaidroja Nikolajs.

"Piemēram, es varētu tagad evakuēties uz Moldovu, ja gribētu. Bet es nezinu, kā viņi to varētu izdarīt bez pases."

Nikolajs uz Odesu pārcēlās no Belgorodas apgabala Krievijā 2010. gadā uzreiz pēc universitātes beigšanas. Viņš stāstīja, ka pilsētu iemīlējis, kad bērnībā ar ģimeni to apmeklējis. "Odesa ir kā maza Sanktpēterburga. Tās tika uzceltas gandrīz vienlaikus, ar ļoti līdzīgu arhitektūru. Tikai šeit laiks ir daudz labāks, ir vasarīgi silta Melnā jūra un jautri cilvēki."

24. februārī Nikolajs pamodās no sprādzienu skaņām savā dzīvoklī netālu no lidostas. "Rakstīju draugiem, paziņām. Viņi apstiprināja, ka visā pilsētā ir dzirdami sprādzieni," viņš stāsta. "Mēs jau esam to savā starpā pārrunājuši, tāpēc mums tas jau ir kļuvis par ikdienu."

Nikolajs nebija pārsteigts, ka Krievija uzbruks Ukrainai, taču karam nebija sagatavojies.

"Es pat šodien neesmu gatavs, man nav salikta ārkārtas gadījuma soma," viņš atzina.

Viņš uzsvēra, ka pilsēta ir pamesta, jo daudzi cilvēki jau ir aizbraukuši. Taču Nikolajs neredz iemeslu doties prom. Lielāko daļu sava laika viņš pavada mājās — tikai reizēm aiziet uz veikalu un "paelpot svaigu gaisu". Viņš skatās ziņas un lasa jaunumus "Telegram" kanālos.

"Es neesmu ļoti emocionāls cilvēks, tāpēc vienkārši pieņemu notiekošo un uzskatu to par šausminošu savas dzīves periodu. Mēs ar draugiem pļāpājam, atbalstām viens otru, dalāmies ar jaunumiem un apmaināmies ar jokiem, tādā veidā kaut nedaudz "atslēdzamies", lai nepārtraukti nebūtu iegrimuši negatīvismā," stāsta Nikolajs.

Taču, neskatoties uz ārējo mieru, viņš nejūtas droši: "Es nezinu, kad raķete lidos, kurp dosies karaspēks un vai tas vispār atnāks."

"Mana vecmāmiņa teica, ka Putins rīkojās pareizi, kad sāka bombardēt Ukrainu"

No bombardētas ēkas Harkivā izglābta civiliedzīvotāja.
No bombardētas ēkas Harkivā izglābta civiliedzīvotāja. Foto: AFP/SCANPIX

"Brīdī, kad pārcēlos, neskatoties uz kaut kādu ekonomisko lejupslīdi, Ukrainā jutos nedaudz vieglāk. Es nevaru izskaidrot, ar ko tas tika izteikts, bet jutu vieglumu un brīvību," stāstīja Nikolajs. Viņš piebilda, ka arī šodien, neskatoties, piemēram, uz Krievijas pilsonību, var publiski un bez sekām kritizēt Ukrainas varas iestādes.

"Šeit var uzelpot," Jūlija piekrita Nikolajam. "Un cilvēki ir atbildīgāki par sevi. Piemēram, ciemati reģionos izskatās pavisam citādi nekā Krievijā, un tas nav varas iestāžu dēļ. Iedzīvotāji to dara paši: viņi uzlabo savas mājas un apkopj zemesgabalus. Šķiet, ka Krievijā visi gaida, kad kāds uzbūvēs viņu mājas, parūpēsies par nākotni, demokrātiju."

"Tas ir tāds gars! Tikko sapratu, ka ukraiņi ir mani cilvēki, kuri nebaidās. Šeit ir vārda brīvība - tā, iespējams, ir visvērtīgākā lieta," uzskata Darja.

Par brīvības sajūtu pēc pārcelšanās uz Ukrainu piekrita arī citi. Vairums no viņiem nerunā ukraiņu valodā, taču viņi nav saskārušies ar problēmām tā dēļ.

Bet krievu iebrukums visu mainīja. Tagad krievi (tāpat kā baltkrievi) nevar izņemt naudu no Ukrainas banku kontiem – tāds ir Ukrainas Nacionālās bankas lēmums. Trim no pieciem "Meduza" sarunu biedriem jau ir bloķētas norēķinu kartes.

"Naida līmenis pieaug katru sekundi," saka Darja. Viņa pastāsta, kas ar viņu notika pārtikas veikalā pēc tam, kad viņa pameta Kijivu.

"Mēģināju runāt ukraiņu valodā, bet nerunāju ļoti labi un man ir akcents. Kāda sieviete mani dzirdēja, pienāca pie manis un sāka mani grūstīt. Viņa lika man pateikt: "Palyanytsya." (Sadedzini - latv. val.) Es pateicu, un viņa izvilka nazi, kliedzot uz mani:

"Tu esi okupante! Es tevi noduršu un pat aci nepamirkšķināšu."

Mans vīrs palīdzēja atrisināt radušos situāciju, taču viņi paņēma mūsu telefonus, pārbaudīja mūsu ziņas un izdzēsa fotogrāfijas, kuras biju uzņēmusi ceļojuma laikā un plānoju nosūtīt savai mātei."

Tagad Darja cenšas neiziet no mājas. "Es varu saprast cilvēkus. Viņu vīri mirst manu tautiešu dēļ. Man ir ļoti grūti nosodīt šo savā un citu krievu virzienā vērsto agresiju," viņa teica. "Bet tajā pašā laikā man ir uzturēšanās atļauja, man ir pilnas tiesības dzīvot šajā valstī. Es maksāju nodokļus, mans dēls ir ukrainis, mans vīrs ir ukrainis."

Darja jūt arī negatīvismu no dažiem radiniekiem, kuri dzīvo Krievijā. "Es esmu krustugunīs," viņa saka. "Mana mamma jau saprot, kas notiek, jo es viņai sūtu bildes ar notiekošo un dalos ar aktuālo informāciju. Bet viņa man, piemēram, sūta Krievijā izplatīto dezinformāciju, ka ukraiņi šauj uz ukraiņiem, ka Kijivā ir atbrīvoti ieslodzītie, kuri izdala ieročus. Tās visas ir muļķības."

"Un mana vecmāmiņa," turpināja Darja, "teica, ka Putins darīja pareizi, sākot bombardēt Ukrainu... Es atbildēju, ka tuvākajā laikā viņai vairs nezvanīšu."

Foto: Civiliedzīvotāji pārceļas uz nenoteiktu laiku bumbu patvertnēs

"Uz kurieni es bēgtu tālāk?"

"Es vēl neesmu sapratusi savas izjūtas par savu Krievijas pasi. Es par to domāšu vēlāk," teica Jūlija. Viņa nedomā, ka kādreiz atgriezīsies Krievijā. "Un man ir ļoti žēl, jo tur ir mana ģimene, tostarp mana vecmāmiņa, kurai vispār nav pases. Es vēl nezinu, ko tieši darīšu, bet noteikti darīšu to Ukrainā."

Aleksandrs arī nezināja teikt, ko darīs tālāk. "Es nevēlos pamest Kijivu. Un es zinu, ka palikšu šeit līdz pašām beigām. Esmu šeit dzīvojis pārāk ilgi, lai es vienkārši pagrieztos un pateiktu, ka man to visu nevajag," viņš skaidroja. "Tas nav tāpēc, ka šeit man ir kāds materiāls īpašums, vienkārši - kur man bēgt tālāk?"

Aleksandrs ir no Permas, taču daudz braukā darba vajadzībām, jo ir šefpavārs. Viņš ir dzīvojis Maskavā un ASV, bet 2013. gada beigās pārcēlās uz Kijivu.

"Mani uzaicināja strādāt Ukrainā uz sešiem mēnešiem," atceras Aleksandrs. Un tad es sasirgu ar pneimotoraksu – plaušu kaiti. Diezgan vienkārša slimība, bet, sakarā ar to, ka bija Maidana priekšvakars un slimnīcās bija milzīgs cilvēku skaits, man bija grūti. Parasti operācija ilgst pusstundu, bet mani operēja četras stundas. Bija iestājusies klīniskā nāve."

Tālākais, Aleksandrs turpināja, viņu pamatīgi ietekmēja. "Sveši cilvēki, kas mani uzaicināja strādāt Ukrainā, izturējās pret mani labāk nekā daudzi mani radinieki. Tā bija pieredze, kas lika pārdomāt savu dzīvi," viņš stāstīja, aprakstot, kā nonācis līdz lēmumam palikt Ukrainā. 

Uzzinājis par Krievijas iebrukumu, Aleksandrs divās minūtēs savāca mantas un atstāja savu dzīvokli. Daudzdzīvokļu ēka, kurā viņš dzīvo, atrodas pilsētas centrā, un tagad to ieskauj Ukrainas armijnieki.

"Ir diezgan biedējoši palikt šeit, jo tuvumā atrodas drošības iestādes, kas ir stratēģiskie mērķi," saka Aleksandrs. Tagad viņš lielāko daļu laika pavada draugu dzīvoklī. Kijevā no pulksten 17 līdz pulksten 8 ir noteikta komandantstunda. 

Stundās, kad cilvēki var pārvietoties, Aleksandrs un viņa kolēģi baro cilvēkus. "Man ir tukšs restorāns, man ar to kaut kas jādara," viņš skaidro. "Piemēram, vakar mēs gatavojām ēst karavīriem, kuri aizstāv pilsētu. Šādās situācijās vienmēr ir jāpalīdz."

To pašu viņš darīja Maidana revolūcijas laikā, gatavojot ēdienu cilvēkiem, kas pulcējās laukumā, lai protestētu pret valstī notiekošo. Darbs, kura dēļ viņš tika uzaicināts uz Kijevu 2013. gada beigās, aizkavējās, un viņš teica, ka "tajā brīdī es vienkārši centos palīdzēt, cik vien spēju".

Pēkšņi stāsts pārtrūkst: "Ak, es dzirdu apšaudi." Fonā dzirdamas attālas sprādzienu skaņas. "Ja godīgi, pie tā pierod. Pie visa var pierast," saka Aleksandrs.

"Jebkurš karš ir absolūts stulbums, un tas ne pie kā nenoved," viņš turpina. "Tu sēdi pilsētas vidū un zini, ka tavā ierastajā maršrutā, kas parasti aizņem 20 minūtes ar automašīnu, notiek cīņa. Tu zini, kur pilsētā viņi izsniedz ieročus. Tu skaties video no attālākiem rajoniem — un tur brauc tanki. Tu skaties, kā raķete ietriecas mājā. Un tu apzinies, ka tas nemaz nav tik tālu no tevis. Pēc redzētā un lasītā tev ir grūti to nosaukt par "miermīlīgu" operāciju."

"Mums ir laba patvertne. Tīrs, daudz vietas, silti"

"Pirmās dienas beigās, kad Krievijas karaspēks vēl nebija Kijevā, mēs nakšņojām bumbu patvertnē. Jau tad mēs apzinājāmies, ka šis trakais tirāns ir gatavs darīt jebko, lai tikai uzspiestu savu "krievu pasauli" visiem saviem kaimiņiem.

Mūsu dzīvoklis atrodas tieši valdības kvartālā. Tāpēc mēs nekavējoties devāmies no turienes pie draugiem, uz drošāku vietu. Mums te ir iespēja vismaz nomazgāties un normāli aiziet uz tualeti. Bet tas ir tad, ja nav sirēnu. Tās bieži ieslēdzas, un mums ne vienmēr ir laiks pat nomazgāties - mēs nekavējoties dodamies uz patvertni.

Mums ir labs patvērums, spriežot pēc daudzajām fotogrāfijām, kuras esmu redzējis šajās dienās. Te ir tīrs, daudz vietas, silts, ir ventilācija. Daudzi glābjas burtiski pagrabos vai metro, kur ir auksts un cilvēku pārpildīts.

Mums ir paveicies arī ar kaimiņiem. Apspriežam jaunumus, ja nepieciešams, dalāmies ar lādētājiem un ūdeni. Mums ir ūdens un pārtikas piegāde. Problēma ir tā, ka pēdējās dienās ēdiens garšo pēc kartona un mēs burtiski piespiežam sevi paēst.

Tāpat mums ir mašīna ar pilnu bāku ārkārtas gadījumam, bet gribam palikt šeit līdz pēdējam brīdim. Un mēs ceram, ka mums nevajadzēs atstāt Ukrainu. Visu nakti dzirdējām sprādzienus. Saprotu, ka vajag sevi glābt, likt kājas pār pleciem un kaut kur jozt. Bet to ir ļoti grūti izdarīt, ja mīlat savas mājas."

Tā Margarita stāsta medijam "Meduza", vaicāta par piedzīvoto kopš Krievijas iebrukuma sākuma. Viņa to raksta īsziņās, jo viņas mobilais pārklājums ir nestabils. Dažreiz teksta plūsma tiek pārtraukta. "Pašlaik, piemēram, mēs ejam uz jumta un pārbaudām, vai ir [trieciena] marķieri militārajam aprīkojumam, jo ​​tiek ziņots, ka tie tiek novietoti uz civilajām ēkām," viņa skaidroja.

Margarita dzimusi Timaševskā, mazā pilsētiņā Krievijas Krasnodaras teritorijā. Kad viņai bija 15 gadu, viņa vietnē "VKontakte" sāka tērzēt ar vienaudžiem no Ukrainas. Divus gadus vēlāk, 2012. gadā, viņa pirmo reizi nokļuva Kijevā. "Man te ļoti patika, un es nolēmu šeit mācīties," viņa sacīja. "Neviens, protams, nevarēja saprast šo lēmumu, arī mans draugs, paziņas, radinieki vai vecāki. Viņi teica, ka Ukraina ir nabadzīga valsts un ka šeit nav ko darīt."

Margarita nepabeidza universitāti Kijivā. Pēc gadu ilgām studijām sākās Maidana revolūcija, un ģimenes bažu dēļ viņa devās uz Maskavu, kur nodevās rakstniecībai. "Mēs ar māti gandrīz nespējām sarunāties. Viņa man stāstīja par banderiešiem un nacistiem, atsaucoties uz to, kas it kā notika Maidanā, lai gan es biju pilsētā un redzēju visu savām acīm."

Maskavā Margarita sāka bieži rīkot miermīlīgus protestus un arvien vairāk domāja par to, ka Krievijā, šķiet, nekas nemainās. "Kādu dienu 2019. gada vasarā es izgāju pagalmā, tajā laikā dzīvoju netālu no Kitajgorodas. Ejot uz veikalu, ieraudzīju daudz policistu. Es nevarēju veikalā norēķināties ar karti, jo viņi nobloķēja tīklu, kā arī mēģināja apslāpēt šo mītiņu. Tajā dienā es sapratu, ka esmu nogurusi no bezjēdzīgas cīņas, un es nolēmu pēc iespējas ātrāk pārcelties uz Kijivu."

Neilgi pēc pārcelšanās Margarita apprecējās ar Ukrainas pilsoni, ar kuru viņa bija iepazinusies vietnē "VKontakte" pirms deviņiem gadiem.

Neskatoties uz dalību Krievijas protestos pret notikumiem Ukrainā, Margarita stāstīja, ka vienmēr ir jutusi vainas apziņu un kaunu par Krievijas varas iestāžu rīcību. Viņa to jūt joprojām.

"Kā cilvēks, kurš ir dzīvojis Krievijā un zina, kā iedzīvotāji tiek "sašņorēti" un iemesti policijas furgonos, es joprojām nevaru attaisnot cilvēku pasivitāti.

Viņi samierinās ar šādu dzīvi un zināmā mērā piekrīt valdības rīcībai," saka Margarita. "Putins ir bijis pie varas 20 gadus, tauta ir ļāvusi tam notikt. Man ir ļoti žēl, bet tā tas ir. Lai gan pēdējais, ko es vēlētos, lai maniem mīļajiem Krievijā būtu slikta dzīve.

Šobrīd iesaku visiem pēc iespējas ātrāk, vismaz uz mēnesi, pamest valsti. Es ļoti baidos, ka Krievija kļūs par jauno Ziemeļkoreju."

Margarita stāsta, ka nolēmusi atteikties no Krievijas pilsonības.

Tādu pašu lēmumu Krievijas iebrukuma priekšvakarā pieņēma Nikolajs no Odesas. "Es jau biju sācis noformēt dokumentus, bet man nebija laika, jo tika ieviests karastāvoklis un sākās apšaude," viņš saka. "Es nevēlos iegūt tādas valsts pilsonību, kurā es nedzīvoju un kuras politiku es neatbalstu. 2018. gadā, viesojoties Krievijā, sapratu, ka tie jau ir citi cilvēki, ar citu pasaules redzējumu, un man diemžēl ar viņiem vairs nav nekā kopīga."

"Es vēlos sākt procedūru, lai atteiktos no pilsonības, jo krievi, cilvēki no manas valsts, ieradās, lai mani nogalinātu," saka Darja no Kijivas.

Kad karš būs beidzies, viņa vēlas atgriezties un piedalīties pilsētas atjaunošanā. Jo Ukraina, viņa paskaidroja, tagad ir viņas mājas.

Tikmēr Darja atbalsta tos, kuri, tāpat kā viņas ģimene, bija spiesti bēgt, palīdzot viņiem atrast pārtiku un pajumti. "Man ir ļoti liels kauns par savu valsti. Tā ir briesmīga vieta. Es nevaru aptvert, ka to visu dara mana dzimtene. Es nezinu, kā mēs varam ar to dzīvot tālāk. Vienīgais, kas jādara, ir jāpalīdz ukraiņu tautai — cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savus radiniekus, tuviniekus un mājas."

Tēmas
Aktuālākās ziņas
Jaunākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu