"Protams, visiem ir bail mirt..." No skatuves līdz frontei viena diena - ukraiņu mūziķi par cīņu pret okupantiem

Vēl pirms mēneša, kad nebija sākusies karadarbība Ukrainā, Aleksandrs ikdienu aizvadīja, rakstot folkroka dziesmas. Viņš ir mūziķis aptuveni desmit gadus, tomēr šobrīd viņš, tāpat kā daudzi citi radošo nozaru pārstāvji, devies aizstāvēt valsti.

Par jauno realitāti Aleksandrs izsakās tieši: "Rupji sakot, domāju tikai, kā izdzīvot un nogalināt krievu cūkas." Lai gan Krievijas iebrukums Ukrainā ir izpostījis valsti neskaitāmos veidos, ne visi mūziķi izvēlējušies bēgt. Tā ir neierasta transformācija, kad vienas nakts laikā no mākslinieka iespējams tapt par kareivi. Nav iespējams pateikt precīzi, cik daudz mūziķu devušies karot, tomēr daudzi nolikuši instrumentus, lai to vietā ņemtu ieročus.

"Tu pamet mājas un ģimeni. Pēkšņi atrodies nezināmā vietā. Dzīvo pēc jauniem noteikumiem, ievēro stingru disciplīnu un iepazīsti jaunus cilvēkus. Tā ir citādāka vide, nekā biju pieradis, strādājot par mūziķi."

Savukārt Ivans Kozakevičs vairāk nekā 20 gadus strādāja par solistu ukraiņu metāla grupā "Sectorial". Pirms kara sākuma grupa bija izdevusi vairākus albumus, no kuriem nesenākais iznācis 2018. gadā. Arī šīs grupas likteni mainīja karš. Viņu dziesmās nereti tika izdziedātas asiņainas kara ainas un cilvēku savstarpējās cīņas. Līdz šim lirika asociējās tikai ar fantāzijas pasauli un izdomātiem tēliem, tomēr šobrīd tie līdzinās realitātei.

Dienā, kad sākās karadarbība, 24. februārī, Kozakevičs brīvprātīgi iestājās armijā: "24. februārī 4:00 notika pirmais uzbrukums manai valstij, un 14:00 es biju kopā ar savu vienību, kā brīvprātīgais ar ieročiem gatavībā."

Kad sākās karš, Aleksandrs Būls atradās Ukrainas rietumos, lai kā brīvprātīgais palīdzētu bēgļiem rast pajumti un cīnītos pret Krievijas dezinformāciju – viņš sniedza intervijas rietumu medijiem. Tomēr Aleksandrs vēlējās darīt vairāk, tādēļ arī viņš iestājās bruņotajos spēkos.

"Šobrīd mums bija paredzēti mēģinājumi ar grupu, lai varētu aprīlī sākt koncertturneju. Izskatās, ka koncertus nāksies atlikt," piebilst Aleksandrs.

Neskatoties uz abu vīriešu profesijām, viņi bijuši gatavi tam, ka situācija Ukrainā var strauji mainīties. Aleksandrs jau pirms kara bija iegādājies ieroci un devies militārajās apmācībās. "Šaušana un dažādi ballistiskie ieroči man nav nekas jauns," viņš piebilst. Šobrīd mūziķis apgūst taktisko medicīnu, kas bijusi arī viņa apņemšanās Jaungadā.

Ivans stāsta, ka pirms kara vairākus gadus pavadījis apmācībās: "Mums jau ir pieredze ar ieročiem, mūsu vienībai bija sava šaušanas komanda, kuru nosaucām par Mutantiem. Mēs jau pirms kara sākuma izgājām visus nepieciešamos kursus: taktisko medicīnu, divīzijas apmācības, šaušanas taktiku un citus kursus." Šobrīd viņš iegūst jaunas zināšanas un apgūst prasmes izmantot ieročus, kurus Ukrainai uzdāvinājušas citas valstis.

Kozakevičam pirmā diena frontē šķiet miglaina: "Informācija no dažādiem avotiem bija atšķirīga – kur ir ienaidnieks, kuri jau ir sagūstīti, kuri vēl nav, kur notika nosēšanās, kur sākušās apšaudes."

Viņa līdzšinējās dienas, muzicējot ar grupu, šķiet tāla pagātne. "Viss, ko varu pateikt par savu dienas režīmu, ir tas, ka mostos ļoti agri un eju gulēt naktī. Es tikai gaidu tālākas pavēles," saka Ivans.

Viņš piebilst, ka no vienas puses šādam režīmam ir arī pozitīvi aspekti: "Mazāk laika veltu nepārtrauktai ziņu lasīšanai. Tas dara traku. Šādi varu labāk koncentrēties uz pavēlēm un pilnveidot savas prasmes."

Kozakevičs, kurš atrodas ārpus Kijivas, tuvāk frontes līnijām, stāsta, ka ar termisko attēlu droniem ir redzējis Krievijas karaspēku un to aprīkojumu. "Galvenokārt mēs nopietni sagatavojamies aizsardzībai, izveidojam nocietinājumus, izvēlamies jaunas pozīcijas, sagatavojam ieročus, strādājam ar gaisa izlūkdienestiem, lai taktiski izmantotu artilēriju – mūsu kara dievus. Mēs dežurējam maiņās pēc noteikta grafika."

Abi vīrieši stāsta, ka kara gaitās sastapuši arī citus mūziķus, no kuriem dažus pazinuši no laika, kad dzīve bija mierīgāka. Ivans stāsta, ka viņa grupas basģitārists Boriss Krivouss arī kļuvis par karavīru. Savukārt grupas ģitārists Dimitrijs Vaščenko evakuējis savu ģimeni uz Ukrainas rietumiem, tomēr arī viņš vēlas pievienoties armijai. Ivans atzīst, ka šādos apstākļos sastaptie mūziķi savstarpēji izjūt dziļāku saikni nekā iepriekš: "Karš maina prātu un iekšējo pasauli. Protams, visiem ir bail mirt. Tomēr es jūtu brālības garu, jo man apkārt ir tādi paši puiši kā es."

"Es ticu, ka visas šīs sāpes varēsim pārvērst skaistās balādēs," domā Aleksandrs.

Abiem mūziķiem ir arī kopīgas cerības un optimisms par Ukrainas nākotni, ja karš kādreiz beigsies. Būs mūziķi, kuri vairs nekad neatgriezīsies, tomēr Ivans saskata nākotni dzimtenē: "Ir redzama tāda vienotība kā nekad agrāk. Visi uzmundrina Ukrainas karavīrus. Loģisku iemeslu dēļ koncerti nenotiek. Tomēr, kad beigsies karš, līdz ar mūsu uzvaru arī visos mākslas virzienos pavērsies jaunas iespējas, arī mūzikā – pazīstamajā, bet īpaši nepopulārajā. Arī mūsu grupas žanrs kļūs pieprasītāks."

"Kad kara migla būs izgaisusi, būs laiks raudāt par radiem un draugiem, kurus esam zaudējuši. Es ticu, ka visas šīs sāpes varēsim pārvērst skaistās balādēs," domā Aleksandrs.

Šobrīd mūzika nav viņu prātos. Kozakevičs paņēmis līdzi dažus instrumentus, tostarp svilpi: "Kad man ir iespēja, es spēlēju. Tas patiešām palīdz atslābināt ķermeni un prātu. Dažreiz jūtos kā izsalcis pēc mūzikas. Šādos apstākļos mana mīļākā mūzika man palīdz – motivē, uzmundrina, samazina stresu un negatīvās emocijas."

Tomēr Aleksandrs saka, ka viņš vairākas reizes mēģinājis uzrakstīt jaunu dziesmu, bet nekas nav sanācis: "Man bija grūti rast vietu mūzikai. Pirms dažām dienām, pirmo reizi kopš kara, es klausījos pāris iecienītākās dziesmas. Šodien pat uzspēlēju pāris dziesmas," atzīst mūziķis. "Ja godīgi," viņš piebilst, "es nevaru teikt, ka man šobrīd pietrūkst mūzikas. Nepavisam. Man pietrūkst miera. Kad būs tas – es domāšu par mūziku."