24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainas valsts teritorijā, surogātmātei Svetlanai bija grūti tam noticēt. Sākumā viņas dzimtajā pilsētā Bila Cerkvā, kas ir vēsturiska pilsēta līkumotas upes krastā un atrodas aptuveni 80 kilometrus uz dienvidiem no Kijevas, viss bija mierīgi un nekas neliecināja par kara tuvumu. Tad sākās sprādzieni, vēsta "BBC".
"Google" tulkotājs un bīstama bērnu vešana pāri robežai. Kāds ir Ukrainas surogātmāšu un viņu bērnu liktenis?
Gultas matračus Svetlana kopā ar vīru aiznesa uz savas daudzdzīvokļu ēkas gaiteni. Tur kopā ar saviem trim bērniem visa ģimene saspiedās cieši kopā. Trauksmes sirēnu radītais troksnis bija pastāvīgs, un viņi nespēja aizmigt vairākas dienas.
Tūkstošiem kilometru attālumā austrāliete Emma Mikalifa izmisīgi ģimenei sūtīja ziņas. Abas sievietes ir cieši saistītas, jo Svetlana ir stāvoklī ar Emmas otro bērnu. Kad Krievijas armijas raķetes sāka postīt Svetlanas dzimto pilsētu, Austrālijā dzīvojošā Emma jutās dusmīga un bezpalīdzīga.
Sešus mēnešus pirms kara sākuma abas mammas, izmantojot tulkošanas lietotni, komunicēja savā starpā. Viņas viena otrai sūtīja savu bērnu bildes, apsprieda dažādas ēdienu receptes, kuras gatavo savām atvasēm, kā arī izsūdzēja bēdas saistībā ar mācībām mājās pandēmijas laikā.
"Man šķita, ka slimošana ar vēzi ir satraukuma pilns process vai bērna nākšana pasaulē ārstēšanās laikā bija saspringts laiks, kā arī stress pēc neauglības ārstēšanas mēģinājuma, kas nenesa cerēto rezultātu," stāsta Emma. "Bet ar šo [karu] tas vienkārši nav salīdzināms."
Ar surogātmāšu aģentūras palīdzību Emma sazinājās ar diviem vecākiem, kuriem Ukrainā bija surogātmātes. Viņi atrada autobusu, kas 18 stundu garajā ceļā nogādāja trīs sievietes un 10 bērnus uz Moldovas robežu.
Kad pēc nogurdinošā un tālā brauciena ceļinieki beidzot nokļuva Moldovas galvaspilsētā, viņi bija spiesti apmesties nelielā dzīvoklī. Emma bija nepatīkami pārsteigta, kad uzzināja, ka dzīvoklī visiem nepietiks gultu. "Mūsu jaukā grūtniece Svetlana gulēja uz grīdas," viņa stāsta.
Turpretī pati Svetlana bija pārāk sagrauta, lai viņa spētu par to pārdzīvot. Sievietes vīrs palika Ukrainā, bet viņas māte aizbēga uz Vāciju. Kad Svetlanas mamma zvana, viņa klausulē raud.
"Tas ir tik sāpīgi, kā šis karš izšķir ģimenes," Svetlana stāstījusi Emmai. "Moldovā es jūtos droši, bet mana sirds ir Ukrainā."
Katru gadu Ukrainā ar surogātmāšu palīdzību piedzimst vairāk nekā 2000 bērnu, lielākā daļa paredzēti ārzemju pāriem. Valstī ir aptuveni 50 klīnikas, kā arī daudzas aģentūras un starpnieki, kas iepazīstina surogātmātes ar vecākiem, kuri vēlas bērniņu.
Ukraina tās likumu dēļ ir populāra surogātmāšu izvēles valsts. Daudzās Eiropas valstīs, tostarp Apvienotajā Karalistē, bērna dzimšanas apliecībā kā māte tiek norādīta surogātmāte. Ja viņa ir precējusies, tad sievietes vīrs tiek norādīts kā tēvs. Ukrainā tieši ieplānotie vecāki bērna dokumentos tiek norādīti kā īstie. Tas nozīmē to, ka ir daudz vienkāršāk atvasei iegūt pasi un vecākiem atvest bērnu mājās.
Aģentūra, kuras pakalpojumus izmanto Emma un Svetlana, ir maza - pašlaik tās pārvaldībā ir deviņas surogātmātes. Turpretī Ukrainas lielākajā aģentūrā pašlaik ir 500 surogātmāšu dažādās grūtniecības stadijās.
Kara dēļ vecākiem nav iespējams pie šiem mazuļiem nokļūt, tādēļ daudzi no šiem bērniem tiek aprūpēti Kijevas pagrabos, kamēr Krievijas spēki apšauda pilsētas. Ar katru dienu dzimst arvien vairāk bērnu, taču kopš kara sākuma tikai deviņi vecāki ir riskējuši doties uz Kijevu pakaļ saviem mazuļiem. "Ja tuvākajā nākotnē nekas nemainīsies, mūsu aprūpē varētu būt 100 zīdaiņi," prognozē kādas surogātmāšu aģentūras juridiskais konsultants Deniss Hermans.
Uzņēmums cīnās ar dilemmu par to, vai zīdaiņus pārvietot no Kijevas uz drošāku vietu Ukrainas rietumos vai palikt uz vietas, jo pārvietošanās karadarbības zonā ir ļoti riskanta.
Pirms pieciem gadiem, kad Emma bija stāvoklī ar savu dēlu, viņai tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis. Grūtniecības hormonu dēļ audzējs ātri auga plašumā. Viņas dēla dzemdības uzskatīja par retu medicīnas notikumu, tādēļ pēc bērna nākšanas pasaulē ārsti sapulcējās dzemdību zālē, lai novērotu jaundzimušā veselības stāvokli. Par laimi, bērns bija vesels. Kad mazajam apritēja tikai piecas nedēļas, māmiņa sāka intensīvu ķīmijterapiju, kas sabojāja viņas reproduktīvos orgānus.
"29 gadu vecumā man iestājās agrīna menopauze. Tas bija "burvīgi"," viņa rūgti nosaka.
Piecu gadu laikā, kopš viņai tika diagnosticēts vēzis, katrs Emmas nomoda brīdis tika pavadīts, domājot par to, kā ieņemt otro bērnu. Viņa kopā ar vīru izgāja cauri 13 ārstēšanas cikliem, kas sievietei bija traumatisks un dārgs process, taču neviens no embrijiem galu galā neizdzīvoja. "Surogātmāte nevienam nekad nav pirmā izvēle, bet tā tika veikta jau iepriekš piedzīvotā zaudējuma rezultātā," viņa saka.
Emmai un viņas vīram Aleksam bija grūti Austrālijā atrast surogātmāti. Kad viņi pirmo reizi dzirdēja par iespēju Ukrainā, pāris vilcinājās, bet viņus nomierināja citi tautieši, kuriem bija laba pieredze. Ar pirmo surogātmāti bērniņu radīt neizdevās. Kad viņi iepazinās ar Svetlanu un sieviete palika stāvoklī, šķita, ka cīņa beidzot ir beigusies.
Pirms kara visa ģimene bija plānojusi doties uz Ukrainu. Emma bija cerējusi pavadīt laiku kopā ar Svetlanu. Maz ticams, ka tas tomēr notiks, jo dzemdībām ir jānotiek jau pēc mēneša.
Turpretī dažu vecāku attiecības ar viņu surogātmātēm karš ir padarījis vēl ciešākas.
Kristīne (vārds mainīts) pamodās iebrukuma dienā un jutās slikti. Viņas surogātmāte atradās Zaporižjā, Ukrainas dienvidaustrumos. Pēc dažām dienām šī pilsēta nonāca ziņu virsrakstos, kad tās Eiropā lielākajai atomelektrostacijai uzbruka Krievijas spēki.
Viņas surogātmāte Tatjana (vārds mainīts) kopā ar savu sešgadīgo dēlu todien devās uz Poliju. Kristīne ir pārsteigta par viņas iekšējo spēku. Viņa piedāvāja Tatjanai atbraukt uz Angliju, sieviete ar prieku piekrita aicinājumam.
"Pēdējās dienas ir bijušas nepanesami traumatiskas šajā jau tā traumatiskajā gadā," nosaka Kristīne.
Pagājušā gada janvārī viņa zaudēja bērnu – meitu, kura priekšlaicīgi piedzima un nomira piecu nedēļu vecumā. Dzemdību laikā vīram tika pateikts, ka, iespējams, nāksies izvēlēties starp Kristīni un bērnu. Ārsti viņai iepriekš ieteica vairs nepalikt stāvoklī, taču viņa neklausījās ārstu brīdinājumos un atkal piedzīvoja abortu. "Tā kā es biju nepacietīga, mani bija pārņēmušas sēras un bērniņu vēlējos jau tagad, mēs lūkojāmies uz ārzemju pusi."
Šī gada janvārī viņi uzzināja, ka Tatjana ir stāvoklī. "Tas šķita pārāk labi, lai būtu patiesība," noteic Kristīne.
Svētdien Kristīne lidoja uz Poliju, lai pirmo reizi satiktu Tatjanu. Abas bija nervozas, taču nomierinājās, kad poļu ārsts teica, ka izmeklēšanas rezultāti ir labi. Tagad viņas cenšas viena otru iepazīt ar "Google" tulkotāja palīdzību. "Vakar mums bija diskusija par garīgajiem uzskatiem, vai mēs ticam gaišredzībai un tamlīdzīgām lietām. Sarunas nav tikai par grūtniecību," viņa saka.
Vīza būs spēkā trīs gadus. Kristīne un viņas vīrs ir uzaicinājuši Tatjanu palikt pie viņiem tik ilgi, cik viņa vēlas. Apvienotajā Karalistē surogātmātes ir likumīgas, taču saskaņā ar Anglijas likumiem dzimšanas apliecībā tiks norādīts surogātmātes vārds kopā ar Kristīnes vīra vārdu. Pēc tam Tatjanai likumīgās vecāku tiesības būs jānodod Kristīnei.
Savukārt Nastja krāja naudu, lai Harkivā iegādātos māju, kur viņa dzīvo kopā ar diviem maziem zēniem. Māmiņai tuvojās otrās surogātgrūtniecības beigas. Dažas dienas pēc kara sākuma viņa dzemdēja dvīņus.
"Mēs visu laiku pavadījām slimnīcas bumbu patvertnē," viņa saka. Harkiva tika bombardēta, un slimnīcas pagrabs bija pilns ar matračiem un bērnu gultiņām. Viņa kopā ar abiem bērniem apmetās noliktavas telpā, guļot ar dīvāna spilveniem uz grīdas. Virs viņiem atradās plaukti, kuri bija piebāzti ar dažādiem dokumentiem.
"Ārsti bija brīnišķīgi, esmu viņiem ļoti pateicīga," Nastja stāsta. Viņa dzemdēja divus veselīgus puisēnus. Nedēļu vēlāk viņa pameta slimnīcu. Krievijas karaspēks Harkivai tobrīd joprojām aktīvi uzbruka, tādēļ dvīņu vecāki nespēja līdz pilsētai nokļūt, lai dvīņus paņemtu.
Šī iemesla dēļ Nastja kopā ar dažiem aģentūras darbiniekiem un viņas abiem dēliem aizveda jaundzimušos līdz robežai, kur tos satika vecāki.
Ja bērns piedzimst trešajās valstīs, tad rodas vēl vairāk juridisku sarežģījumu. Tas atstāja Svetlanu, Emmu un Aleksu dilemmas priekšā.
Surogātmātes Moldovā nav atļautas. Ja tur piedzimst bērns, Svetlana būs tā likumīgā aizbildne. Viņa varētu to nodot adopcijai, bet tad paies vairāki gadi, līdz Emma un Alekss drīkstēs savu bērnu vest mājās. Kopīgi viņi ir izdomājuši plānu, ka Svetlana varētu mazuli laist pasaulē pilsētā, kas atrodas tuvu robežai.
Svetlanai ir dalītas jūtas par atgriešanos Ukrainā. "Visur notiek apšaudes, mājas pārvēršas drupās un krievi apšauda dzemdību namus, bērnudārzus un skolas," bažīgā sieviete skaidro. No otras puses, viņa ļoti vēlas redzēt savu vīru, kurš nevar atstāt valsti saskaņā ar Ukrainas karastāvokļa noteikumiem.
Emmai ideja par Svetlanas atgriešanos kara skartajā valstī ir grūti saprotama. "Ja jūs man būtu jautājuši pirms gada, es teiktu: "Nē, es tā nedarītu." To mums vajadzētu darīt. Tam nevajadzētu notikt," viņa saka.
Emma juta rūgteni saldu atvieglojumu, kad uzzināja, ka Svetlana ir ieradusies Moldovā.
"Viņa man atsūtīja savas jaunākās meitas fotoattēlu ar nedaudz pakusušu McDonald's saldējumu, balonu un platu smaidu viņas sejā. Un es vienkārši pilnībā salūzu," stāsta Emma.
Attēls viņai atgādināja par to, ka katram bērnam būtu jāizbauda sava dzīve drošībā, kopā ar ģimeni.