Ilgstoša vēršanās viedierīcēs var izraisīt ne tikai tuvredzību, bet arī sausās acs sindromu. Oftalmoloģe Guna Laganovska Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā "Revidents" skaidroja, kā un kāpēc ilgstošs darbs ar modernajām tehnoloģijām ietekmē bērnu redzi un kāpēc darbs ar tām būtu jāsabalansē.
Acis ir viens no cilvēka svarīgākajiem maņu orgāniem, un mūsdienu digitālajā laikmetā tās ir kļuvušas arī par to ķermeņa daļu, uz kuru ikdienā gulstas aizvien lielāka slodze.
Pēc būtības acs ir optiska sistēma, kuru veido lielais stiklveida ķermenis, acs lēca, varavīksne, radzene un tīklene. Un cauri acij iet gaismas stari, kurus tai laužot, mēs arī redzam to, kas mums ir apkārt.
Acs mūsu dzīves laikā aug. Tā kļūst garāka un beigu beigās vairāk atgādina nevis apaļu bumbu, bet gan olu. Taču tas, cik laba ir mūsu redze, zināmā mērā ir atkarīgs no tā, cik tā ir gara un vai stari, kurus tā lauž, beigās nofokusējas uz tīklenes.
"Acs aug līdz 7 gadu vecumam. Tā kā, piemēram, ja mēs aizvedam bērnu pie acu ārsta un viņam ir divu vai trīs gadu vecumā plus divas vai plus trīs dioptrijas, tas ir pilnīgi normāli," stāstīja oftalmoloģe Guna Laganovska.
Taču dažkārt gadās arī tā, ka acs augšana savlaicīgi neapstājas. Eksperte pauda, ka tā var turpināt stiepties pat līdz 20 gadu vecumam: "Tādā gadījumā sanāk, ka šī acs izaug gara, bet tas fokuss paliek kaut kur priekšpusē, tāpēc mums ir nepieciešami šie, kā saka, speciālie stikli, lai mēs dabūtu to fokusu uz tīklenes."
To, vai acs turpina stiepties, ietekmē gan ģenētika, gan arī tas, cik saspringtas mūsu acis ir ikdienā.
Laganovska skaidroja, ka lauzt caur aci ejošos starus tā, lai tie nonāk uz tīklenes, parasti palīdz nodrošināt akomodācija jeb būtībā - acu sasprindzināšana:
"Ja šis muskulis saraujas, tās [acs muskuļu] saitītes atslābst un lēca kļūst biezāka, un līdz ar to, ja mēs skatāmies dažādos attālumos, mums visu laiku kustās šis muskulis."
Taču, ja mēs ilgāku laiku koncentrējamies vien uz tuvumā esošiem priekšmetiem, acis ir nepārtraukti saspringtas. Un, lai šo saspringumu kompensētu, acs aug garāka.
"Bet, ja acs ir par garu izaugusi, tad jau akomodācija tur nepalīdz un mums vienkārši ir jābāž priekšmeti tuvāk, lai mēs labāk redzētu. Līdz ar to šis akomodācijas atslābšanas mehānisms tiek traucēts tajā brīdī, ja bērns visu dienu pavada, kā saka, [skatoties] datorā un tuvumā," vērtēja eksperte.
Un tieši tāpēc laikā, kad acis vēl aug, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, lai mēs tās ne tikai pareizi lietojam, bet arī pienācīgi atpūtinām. Ofalmoloģe klāstīja, ka pārlieka vēršanās viedierīcēs var izraisīt arī sausās acs sindromu:
"Koncentrējoties uz šo ierīci, mēs vairs ne tik bieži mirkšķinām [savas acis] un tad mūsu acis tā kā drusciņ apžūst."
Un nav jau arī tā, ka acs pēkšņi kļūtu pilnībā sausa, taču tai pietiekamā daudzumā netiek piegādātas acij nepieciešamās barības vielas.
"Asaras rada šo ūdeņaino daļu, kuras producē asaru dziedzeris. Tas atrodas mums zem augšējā plakstiņa. Tad šīs asaras – ūdentiņš - tek pa radzeni un, acis mirkšķinot, mēs piespiežam klāt no plakstiņa malām tādus tauciņus.
Zināmā mērā asaras ir tāds taukūdenītis," teica Laganovska.
Eksperte arī piebilda, ka, ja mēs savas acis nepietiekami bieži mirkšķinām, šis "taukūdens" kļūst par šķidru un rodas situācija, ka acis ir it kā asarainas, taču tajā pat laikā - sausas.
