Madara atklāti par dzimuma maiņu un ceļu uz patieso būtību: Atradu to, ko biju noslēpusi sevī

Video: Madara par dzimuma maiņu un ceļu uz patieso būtību

Madara pirms dzimuma maiņas 

Ceļš līdz dzimuma maiņai bijis interesants. Pirms šī lēmuma viņa bijusi intraverta persona, kura nemīlēja atrasties cilvēku pūlī vai apmeklēt saviesīgus pasākumus. Tomēr kādu dienu viņa ļāvās idejai par bāra apmeklēšanu. Madara devās satikt paziņu, nenojaušot, ka šis lēmums izrādīsies liktenīgs. Tas bijis sākums neskaitāmu atbilžu meklējumiem. Viņas pirmais jautājums pašai sev bija: "Kāpēc?" Kāpēc viņa jutās citādāk un kāpēc viņa alkst cilvēku sabiedrības?

Madara devās pie psihologa. Terapijas sākumā viņas domas atgriezās bērnībā, tas palīdzēja saprast, ka viņa jau ilgi apspiedusi savu patieso būtību.

"Atradu to, ko biju noslēpusi sevī – es neesmu es. Tajā mirklī sajūtas bija drausmīgas. Rezultātā nolēmu, ka ir jāsāk dzīvot, nevis eksistēt."

Bērnībā Madara izjuta diskomfortu, tomēr viņa vēl neapzinājās sajūtu patieso iemeslu. Pieaugušie Madarai uzspieda vīriešiem raksturīgos stereotipus. Puikām nevajadzētu pavadīt laiku ar meitenēm, puikām nevajadzētu izrādīt mīlestību, puikām nevajadzētu spēlēties ar lellēm. Notiekošo viņa neizprata vēl ilgi – līdz tīņu gadiem.

"Māte ar tēvu bija šķīrušies, un viņa dzīvoja kopā ar citu vīrieti. Toreiz es biju mīļa. Kad gāju garām mammai, viņu vienmēr apskāvu. Aptuveni 12 gadu vecumā viņš [mātes dzīvesbiedrs] man uzbļāva: "Tā puikas nedara!" Tas bija sāpīgi, un es izlēmu noslēgties. Manī šīs atmiņas vairs nebija."

Tā diena, kad Madara pirmo reizi apzinājās savu patieso identitāti, bija sarežģīta. Viņa ilgi domāja, ko darīt tālāk. Apziņa par iekšējo diskomfortu un dzīvi depresijā, kura ilga vairāk nekā divdesmit gadus, lika rīkoties.

Pārvērtību sākums un ģimenes informēšana

Ne visiem dzīvē pienāk mirklis, kad nākas izvērtēt savu līdzšinējo identitāti. Sākot emocionālās un fiziskās pārvērtības, viņai bija jāpieņem būtisks lēmums – kādā vārdā turpmāk tiks dēvēta. Daudzi zina, kā Madaru sauca pirms dzimuma maiņas, bet šo vārdu viņa vairs neizmanto. Viņa atzīst, ka vēlētos, lai tas nebūtu izskanējis sabiedrībā, bet laiku atgriezt atpakaļ nav iespējams.

"Šis bija pirmais vārds, kurš man ienāca prātā. Bija arī citas idejas, tomēr līdz 2020. gada februārim man bija jāizvēlas. Ilgi nedomājot, izraudzījos pirmo variantu. Otrs vārds – Marta – ir dēla dots. Vasarā dzīvojot laukos ar bērniem, dēls izdomāja, ka viņš mani sauks vārdā. Madara tā, Madara šitā, bet no rīta pamostoties viņš saka: "Marta." Arī mamma piefiksēja, un sapratām, ka kopā labi skan. Tādēļ izvēlējos abus vārdus."

Reizēm vēlmi mainīt dzimumu nepieņem ne tikai sabiedrība, bet arī tuvinieki. Stāsti par pusaudžiem, kuri tiek atstāti bez mājām, nav retums. Dažkārt ceļš uz savu patieso būtību jāmēro vienatnē. 

Madara neslēpj, ka viņai ir bijušas nopietnas attiecības – laulība ar bijušo sievu, kuras laikā piedzimuši trīs bērni. Vaicājot par to, kā bērni uztvēruši viņas pārmaiņas, viņa atbild:

"Sākums bija grūts, īpaši vecākajai meitai. Tas nebija tādēļ, ka viņa neprastu mani pieņemt, bet tādēļ, ka tas netika pareizi izskaidrots."

Madara stāsta, ka viņas bērnu mātei bija radies nepareizs priekšstats par dzimuma maiņas iemeslu – viņa domāja, ka tā ir tikai iegriba. Vēlāk, kad viņa uzzinājusi par ķermeņa dismorfiju, kas ir garīgās veselības traucējums, Madaras bijusī sieva situāciju spējusi pieņemt.

Madara saka, ka viņai nav daudz tuvu cilvēku, esot tikai mamma un brālis: "Ar brāli man nav nekādas komunikācijas jau kopš bērnības. Ar mammu problēmu nebija. No sākuma bija grūtāk pieņemt, bet ar laiku viss bija kārtībā."

Operācija 

Lēmums par dzimuma maiņas operāciju nav viennozīmīgs. Madara atklāj, ka ir cilvēki, kuri spēj sadzīvot ar ķermeņa dismorfiju un tā netraucē. Tomēr viņas gadījums ir citādāks, un operācija bija vienīgais veids, kā justies komfortabli pašai savā ķermenī.

"Bažu nebija, es pārlasīju visu pieejamo informāciju par operācijas gaitu. Meklēju atsauksmes par izvēlēto ķirurgu. Tādu nav daudz, jo pārsvarā visi, kuri pie šī ārsta bijuši, pazūd no redzesloka."

"Rezultāts ir tik līdzīgs dabiskajam, ka pat ginekologi var neatšķirt” - Madara uzskata, ka izraudzījusies labāko speciālistu operācijas veikšanai.

Operācijas veikšana ir nopietns lēmums ne tikai psiholoģisko un fizisko aspektu dēļ, bet arī finansiālo: "Operācijas izmaksas ir aptuveni 16 līdz 17 tūkstoši eiro. Ceļš un ar operāciju nesaistītie izdevumi jāsedz pašiem. Kopā tas izmaksāja aptuveni 20 līdz 21 tūkstoti. Naudu aizdeva banka, jo ieķīlāju dzīvokli." Banka informēta, ka nauda paredzēta medicīniskiem izdevumiem, tādēļ process bijis vienkāršs un nav radušies sarežģījumi. 

Lai nonāktu līdz operācijai, Madarai bija nopietni jāgatavojas – dažādi dokumenti par veselības stāvokli, vakcīnām, vīza. Neskatoties uz to, ka Taizeme šādām procedūrām ir populārs galamērķis, process tiek nopietni uzraudzīts. 

Pirms operācijas Madara jutās labi, viņa bija saviļņota un pozitīvi noskaņota. Viņa ieradās Taizemē 9. janvārī. Operāciju veica pēc trīs dienām – 12. janvārī. Pirms tam viņai tika ierādīta istabiņa, kurā arī veica pēdējās pārbaudes pirms lielā notikuma. Viņa stāsta, ka ierašanās Taizemē vēl nenozīmē, ka viss tiešām notiks pēc plāna. Slimnīcā vēlreiz tiek pārbaudīta fiziskā un garīgā veselība. 

Operācijas veikšana tika apstiprināta: "Mani aizveda uz operāciju zāli. Viņiem ir ļoti interesanta pieeja – pašai jāpārkāpj uz galda. Apkārt māsiņas, viņas atnesa siltu dvieli, kuru uzlikt, ja paliek auksti. Apvaicājās, vai nepieciešams vēl viens. Pēc tam nolasīja visu informāciju par operāciju, tādējādi pārliecinoties, ka nav nevienas kļūdas. Iedeva narkozi. Nākamais mirklis – pamostos intensīvajā terapijā."

Pēc pamošanās Madara sākotnēji jutusies apmulsusi, tomēr drīz vien apzinājusies, ka operācija ir galā. Madara ar aizkustinājumu stāsta par patiesu eiforijas sajūtu, kuru izjutusi: "Zvanīju mammai, eiforija bija tik liela, ka, skatoties uz sevi kamerā, es sajutu patiesu laimi."

"Man patika tas, ko redzēju, – mans smaids bija patiess."

Pēcoperācijas periodā Madarai nedēļu nācās pavadīt gultā, sāpju remdēšanai izmantoja morfīnu: "Piecas dienas bija jāguļ gultā uz muguras. Katru otro dienu nāca māsiņas, nomazgāja, satīrīja visu. Nedēļa pagāja ātri."

"Piektajā dienā noņēma ārējos apsējus, tā bija diena, kad ar palīdzību varēju nomazgāties dušā. Septītajā dienā ārsts izņēma drenāžas."

Madara atzīst, ka slimnīcas personālam ne vienmēr bija labas angļu valodas zināšanas, tomēr viņa spēja atrast veidu, kā komunicēt. Neskatoties uz valodas barjeru, viņa atzinīgi novērtēja personāla attieksmi. Viņa uzskata, ka Latvijai līdz šādam līmenim vēl jāaug.

Kad Madara tika izrakstīta no slimnīcas, viņa devās uz viesnīcu, kurā viens no stāviem atvēlēts tikai personām, kuras veikušas dzimuma maiņas operāciju. Tur viņa atrada domubiedrus, ar kuriem kopā atpūsties un dalīties pieredzē par operāciju un atlabšanas posmu.

Ikdiena un sajūtas pēc operācijas 

Internetā redzami stāsti, ka cilvēki, kuri sākuši ceļu uz dzimuma maiņu, pēc laika to nožēlo. Daži nav apmierināti ar operācijas rezultātu, citi saprot, ka komfortablāk jutās savā bioloģiskajā veidolā. "Meitene, ar kuru tusējām, domāja, ka būs citādākas izjūtas. Fiziskās sajūtas tik ļoti nemainās, jāpierod. Es to gaidīju apziņas dēļ – man tas deva eiforiju. Citām – kā kurai. Atbildes ir ļoti dažādas."

Visu par operāciju un periodu pēc tās iespējams uzzināt no citām sievietēm, kuras to jau piedzīvojušas. Madara stāsta, ka ir izveidota īpaša grupa internetā, kur meitenes dalās pieredzē, tādēļ operācijai iespējams labi sagatavoties. Meitenes dalās ar visu, lai atvieglotu atlabšanas procesu citiem.

Vaicājot par procedūrām pēc operācijas, viņa stāsta: "Atlabšanas process ir nogurdinošs. Trīs reizes dienā ir jāpadarbojas, tas aizņem divas, trīs stundas. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem."

Līdz diviem mēnešiem pēc operācijas tiek limitēts laiks, cik ilgi drīkst pavadīt kājās. Madaras ikdiena ir mainījusies, jo tā tiek pakārtota viņas jauniegūtā dzimumorgāna staipīšanai...

"Staipīšana neļauj rētaudiem sarauties, tas nozīmē, ka saglabājas izveidotais dziļums. Tas ir būtiski, jo to ārsts vairs nevarēs atjaunot. Ja tas pazudīs, tad pavisam."

Madara atzinīgi novērtē vizuālās pārmaiņas, tās viņai ir atgādinājums par to, ka ir paveikts liels un būtisks solis savas būtības atklāšanā. Nākamo trīs gadu laikā stabilizēsies arī hormoni un viņa varēs izjust pilnīgas pārvērtības. Madara plāno arī palielināt krūtis ar tauku pārvietošanas metodi.

Madaras pārdomas par sabiedrību un "LGBTQ+" kopienas pieņemšanu

Latvijas sabiedrībā joprojām vērojama stigma ap "LGBTQ+" kopienu, tomēr Madara stāsta, ka viņas personīgā pieredze drīzāk pozitīva: "Es neesmu piedzīvojusi nepatīkamas situācijas, pārsvarā pozitīvas. Tur, kur dzīvoju, cilvēki ir atvērti, un man ir laba pieredze." Viņa atminas vienu gadījumu, kad, apciemojot māti laukos, sastapusi bērnības draugu, kurš ir homofobs, – šī situācija nav bijusi patīkama.

Madara redz, ka sabiedrība nesaprot, ka seksuālā orientācija nav iegriba vai izvēle. Tās ir sajūtas, kuras veidojas dabiski. Viņa uzskata, ka tuvāko 20 - 30 gadu laikā izmaiņas nenotiks. Jānomainās gan paaudzei, gan pastāvošajai iekārtai. Viņa atzīst, ka vecāka paaudze, kaut arī ne visi, bet ir konservatīvāki.

Madara atzīst, ka viņas pieredze un dzimuma maiņa neietekmē darba gaitas – viņa izjūt pozitīvu attieksmi. Viņai ir laba darba vieta, kura novērtē personālu un viņu labsajūtu. Tādēļ Madara tuvākajā nākotnē arī nevēlētos mainīt savu karjeras izvēli.

Sarunas noslēgumā Madara dalās ar novēlējumu tiem, kuri ir pārvērtību ceļa sākumā: "Nebaidīties, iet uz priekšu un saredzēt savus mērķus. Nespraust lielus mērķus, bet mazus un izpildāmus, tā pamazām iespējams sasniegt vēlamo."

"Apollo" ar Madaru izdevās parunāt arī ārpus prožektoru spožuma. Viņa ir sirsnīga, skaista un inteliģenta persona, kura ar apbrīnojamu apņēmību gatava dzīvot sev autentisku dzīvi. Madara nebaidās saukt lietas īstajos vārdos – viņa nerunā aplinkus.