Bērnības atmiņas Seidijai (vārds mainīts) uzglūn fragmentāri. Čīkstošā gulta, asiņainā apakšveļa, saplēstās kleitas un neparedzamie uzbrukumi no brāļiem aiz cūku kūts, kad bērni kopīgi bija pabarojuši lopus. Seidijas skaudro pieredzi par uzaugšanu amišu ģimenē un biežajām seksuālajām traumām atklāj žurnāls "Cosmopolitan".

Dažreiz meitenei izdevies atbrīvoties un aizbēgt uz mājām, bet "viņi [brāļi] parasti bija lielāki un spēcīgāki," stāsta Seidija.

"Viņi parasti saņēma to, ko gribēja."

Bērnībā Seidija tika rūpīgi sargāta no ārpasaules - viņai neļāva skatīties televizoru vai klausīties popmūziku, kā arī apmeklēt ārpusskolas nodarbības. Tā vietā viņa apmeklēja amišu, anabaptistu kristiešu skolu un brīvdienās brauca zirgu pajūgā uz baznīcu - viņas dzīvei vajadzēja būt pazemīgai, disciplinētai un dievbijīgai.

Seidija stāsta, ka līdz deviņu gadu vecumam viņu bija izvarojis viens no viņas vecākajiem brāļiem.

Līdz 12 gadu vecumam viņu varmācīgi izmantoja pašas tēvs Abners (vārds mainīts) - manuālais terapeits, kurš meitenes makstī ielika pirkstus, aizbildinoties ar procedūras veikšanu, kas nodrošinās viņai auglību.

Līdz 14 gadu vecumam Seidiju bija izvarojuši vēl trīs brāļi, kuri viņai vairākas reizes nedēļā uzbruka siena šķūnī vai viņas pašas gultā. Meitene jutās nokaunējusies un apmulsusi.

Māsas, kuras dalīja ar Seidiju vienu istabu un reizēm pat gultu, nekad nepamodās, kad viņa tika izmantota, bet, ja tomēr piecēlās, tad nekad neko neteica. Dažas no viņām vēlāk atzinās, ka arī tikušas izvarotas.

Seidijas mazā pasaule tika balstīta uz noteikumu ievērošanu, un viens no tiem bija klusēšana. "Nebija mīlestības vai atbalsta," viņa saka. "Mēs nejutām, ka mums būtu vieta, kur iet, lai kaut ko teiktu."

Tāpēc viņa to nedarīja.

Pat tajā dienā, kad uz Seidijas ģimenes mājas sliekšņa nostājās policija, lai iztaujātu tolaik 12 gadus vecās meitenes tēvu par viņa iespējamo vardarbību pret meitām.

Arī tajā dienā, kad gandrīz divus gadus vēlāk apgabaltiesas tiesnesis Abneram piesprieda tikai piecu gadu ilgu probāciju.

Un arī tad, kad 14 gadu vecumā Seidiju pieliekamajā kambarī pret izlietni  izvaroja brālis, pēc kā viņa sajuta siltu strūklu plūstam gar cisku. Tās izrādījās asinis... Viņa vienatnē sakopās un uzmanīgi ielika savu apakšveļu spainī ar aukstu ūdeni, bet tad atgriezās pie darba. Pēc vairākiem gadiem kāds draugs palīdzēja aptvert - visticamāk, izvarošanas laikā viņa piedzīvoja spontāno abortu.

Tikai tagad, pieaugušā vecumā, Seidija nolēmusi runāt atklāti par piedzīvoto, lai izgaiņātu tumsu, kas viņu nomāc jau no bērnības. Viņai ir apnicis klusēt.

FOTO: Unsplash

Šīs kopienas vidū seksuālās vardarbības upuru esot daudz - galvenokārt tās ir sievietes, bet viņu vidū esot arī vīrieši.

Visi stāsta, ka ģimenes locekļi vai baznīcas vadītāji ir atturējuši viņus ziņot policijai par  pārdzīvoto vardarbību vai arī viņi jutuši, ka ir bezcerīgi meklēt palīdzību no malas. Kā Seidija teica, viņa zināja, ka vienkārši tiks izsmieta vai pat notikušajā vainota.

Daži cietušie stāstīja, ka ir iebiedēti ar ekskomunikāciju. Viņu stāsti apraksta plaši izplatītu, decentralizētu amišu garīdznieku seksuālās vardarbības pret bērniem slēpšanu.

"Mums saka, ka kristiešiem nav pieņemts sūdzēties," stāsta amišu sieviete Estere (vārds mainīts), kuru deviņu gadu vecumā seksuāli izmantoja brālis un kaimiņu zēns. "Tas ir iesakņojies. Ir ļoti daudz cilvēku, kas iet uz baznīcu un vienkārši šo iztur."

Un tomēr, tā kā pasauli satricinājušas dažādas kustības, piemēram, #MeToo, arī amišu sievietes ir beigušas klusēt.

"Tas ir daudz lēnāks un mazāk pamanāms process," saka Linda Kroketa, organizācijas "Safe Communities" dibinātāja un direktore, kas strādā, lai novērstu bērnu seksuālu izmantošanu. "Taču pēdējo 10 gadu laikā esmu redzējusi reālu izaugsmi šo sieviešu vidū. Viņas dzird viena otru. Kaut arī šajās kopienās nav "Twitter" vai "Facebook", sievietēm savstarpēji ir spēcīga saziņas sistēma. Viņas smeļas drosmi un spēku cita no citas."

"Ir daudz amišu, kuriem ir mans mobilā tālruņa numurs, un viņi to izmanto. Vīrieši zvana sieviešu vārdā," saka tiesnesis Kreigs Stedmens, bijušais Lankasteras apgabala prokurors Pensilvānijas štatā, kur dzīvo gandrīz 40 000 šīs kopienas pārstāvju. 

Stedmens ir strādājis darba grupā, kas palīdz amišiem kontaktēties ar tiesībsargājošajiem un sociālajiem dienestiem.

Lai gan lielākajai daļai no viņiem nav mobilo tālruņu, amiši var izmantot taksofonus vai zvanīt no kaimiņu mājām.

Daži upuri, piemēram, Seidija, jau sen ir pametuši baznīcu un amišu dzīvesveidu, bet citi, tostarp Estere, joprojām ir tajā iesprostoti, ziņojot par trauksmi pasaulei, kuru viņai līdz šim mācīja ignorēt. "Viņi vēlas runāt."

Viena konkrēta paskaidrojuma seksuālās vardarbības krīzei amišu kopienā nav. Tā vietā pastāv vesels faktoru kopums - patriarhāls un izolēts dzīvesveids, kurā upuriem ir maza piekļuve policijai, psihoterapeitiem vai jebkuram citam, kas varētu viņiem palīdzēt; izglītības sistēma, kas tiek aprauta astotajā klasē un nepaspēj mācīt bērniem par seksu vai viņu ķermeni; upuru kaunināšanas un vainošanas kultūra; niecīga piekļuve tehnoloģijām, kas nodrošina saziņu vai plašāku sociālo izpratni;

un reliģija, kas par prioritāti uzstāda grēku nožēlu un piedošanu, nevis reālu sodu vai rehabilitāciju. Amišu vadītāji mēdz būt piesardzīgi arī pret likuma izpildi, dodot priekšroku strīdu risināšanai pašu starpā.

Bērnībā Seidija katru rītu cēlās pirms rītausmas, lai slauktu savas ģimenes govis, valkāja galvassegu un garu kleitu, kurpes un zeķes bija blāvi melnas, kā to paredzēja viņas vietējā baznīcas noteikumi jeb Ordnung.

"Ja jūs nestrādājāt tik smagi, cik vien iespējams, jūs uzskatīja par slinku," viņa saka.

FOTO: Unsplash

Seidija nekad neslēdza iekšā gaismu un nepirka drēbes veikalā. Viņa mājās nerunāja angliski - tikai Pensilvānijas holandiešu valodā, kas bija vienīgā valoda, ko meitene zināja līdz pirmajai klasei. Un viņa nekad nevienam neatklāja pārciesto vardarbību, izņemot brālēnam un pašas tēvam, kurš reiz jautāja, vai brāļi viņai pieskaras. (Nākamajā reizē, kad viņš to jautāja, Seidija meloja, baidīdamās, ka viņš sitīs zēnus, kā viņš to bieži esot darījis.)

Taču tas, kas notika viņas mājā, bija slikti glabāts noslēpums, uzskata vairāki Seidijas radinieki. Viens no viņiem ziņoja par Abneru, kurš nu ir devies aizsaulē, vietējiem baznīcas vadītājiem - Seidija atceras, ka no viņas tēva "izvairījās" sešas nedēļas, kas ir izplatīta disciplīna, kurā apsūdzētais tiek sociāli izstumts un viņam aizliegts ēst pie viena galda ar draudzi.

Pēc šī perioda cilvēks izsūdz grēkus baznīcā, un sabiedrība ir stingri spiesta piedot un aizmirst, ka "grēks" jebkad ir noticis. Arī Seidijas mājās viss atgriezās ierastajās sliedēs - vai vismaz tā, kā tas bija agrāk.

Kad policija un sociālie darbinieki parādījās uz viņu mājas sliekšņa, visticamāk, pēc tam, kad kāds vietējais, kas nav kopienas pārstāvis, pastāstīja par aizdomām, Abners aizbildinājās, ka "lietas, par kurām mēs šobrīd runājām, tika apspriestas un risinātas baznīcā".

Saskaņā ar policijas detektīva piezīmēm, viņš arī apklusināja savas meitas. "Tu neko nesaki," Seidija un kāds radinieks atceras viņa prasību.

Varas iestādes atgriezās otro reizi, uzdodot viņam "konkrētus jautājumus par dzimumaktu ar meitām", liecina lietas materiāli.

Kad Abners atzinās, ka ir nodevies "seksuālām attiecībām ar divām no viņām", vīrietis uzstāja, ka, kaut "mīlējās ar viņām vismaz trīs reizes, nekad nav darījis viņām pāri".

Kāds radinieks atceras, ka Seidijas māte sociālajiem darbiniekiem lika "darīt visu, lai viņš nenonāktu cietumā".

Tas izdevās. Graudainā 2001. gada videoierakstā redzams, kā sirmais Abners ar cepuri rokās stāv tiesneša priekšā, kamēr advokāts skaidro, ka viņš atzīst savu vainu apsūdzībā par seksuālo vardarbību pirmajā pakāpē, nevis incestā, jo "ģimene nevēlas, lai viņš tiktu ieslodzīts". Tā vietā, lai izciestu sodu, kas varētu būt bijis vismaz pieci gadi aiz restēm, Abneram tika piespriests probācijas periods.

Seidijas tēvs pret viņu vardarbīgi izturējās vēl piecus gadus. 

Ierasts, ka amišu upuri kopienā tiek uzskatīti par tikpat vainīgiem kā varmāka. Pat ja runa ir par bērniem. Tiek gaidīts, ka upuri dalīsies atbildībā un pēc tam, kad baznīca būs sodījusi viņa pāridarītāju, - ātri vien piedos. Ja viņi to neizdara, viņi ir patiesā problēma.

Kad retais gadījums tomēr nonāk tiesā, amiši pārliecinoši atbalsta varmākas, kuri mēdz ierasties sēdē ar gandrīz visu savu draudzi aiz muguras. "Mums ir bijuši gadījumi, kad 50 amišu cilvēki iestājas par likumpārkāpēju un neviens nerunā upura vārdā," saka Stedmens.

Tomēr, tā kā arvien vairāk sieviešu sāk nākt klajā ar savām traģiskajām pieredzēm, ir izveidojusies arī sistēma, kas viņām palīdz. Pirms diviem gadiem vēl kāda no seksuālas vardarbības cietusī, Lizija, kura pati jau sen ir pametusi amišus, kopā ar vēl kādu izbijušu kopienas pārstāvi Denu Šroku izveidoja grupu "Voices of Hope", kas ir vērsta uz vardarbībā cietušām sievietēm. Lizija satika Seidiju vienā no tikšanās reizēm, un tagad viņas ir draudzenes.

Citi pauž solidaritāti 2018. gadā sāktajā sarunu šovā "The Plain People’s Podcast", kurā izskan stāsti par amišu un menonītu seksuālu izmantošanu. Džaspera Hofmane saka, ka viņa saņem "simtiem ziņojumu" no cilvēkiem, kuri vēlas dalīties stāstos vai saņemt palīdzību.

Un īpaši Pensilvānijā tiek pieliktas lielas pūles, lai mainītu pašu amišu kultūru. Lankasteras apgabalā Stedmena darba grupa, kuras sastāvā ir policija, advokāti un sociālo pakalpojumu aģentūras, dažas reizes gadā tiekas ar amišu vadītājiem, cenšoties vairot uzticību un saziņu. (Tomēr ir vērts atzīmēt, ka neviena sieviete nav iekļauta grupas amišu pārstāvju vidū.)

Kāds Lankasteras apgabala iedzīvotājs Amoss Stoltzfūss sacīja, ka "daudzas lietas ir mainījušās, likušas mums ievērot noteikumus un neļaut lietas paslaucīt zem paklāja, kā tas kādreiz bija". (Stingrākas obligātās ziņošanas prasības Pensilvānijā tika ieviestas 2014. gadā pēc vērienīgās Džerija Sanduska lietas par vardarbību pret bērniem.)

Tāpat Stoltzfūss saka, ka vismaz Lankasteras apgabala amiši "nav ieinteresēti slēpt lietas" un ir "pielāgojušies un atzinuši, ka mums ir jāmaina daļa no izglītības, ko sniedzam".

Viņš saka, ka viņi ir arī mēģinājuši izprast ilgstošo traumu, kas var apgrūtināt ātru piedošanu: "Mūsu kopienai tas patiešām rūp... Tas prasa laiku."

Seidija, kura tagad ir 32 gadus veca piecu bērnu māte, 2013. gadā ar vīru beidzot pameta amišu kopienu un šobrīd koncentrējas uz muzicēšanu, nevis apsūdzību izvirzīšanu. Viņa joprojām runā ar saviem brāļiem, no kuriem viens esot atvainojies neskaitāmi daudz reižu. Viņa zina, ka tas izklausās "dīvaini", bet viņa pat reizēm viņus apciemo.

Seidija ir mēģinājusi pārvarēt savu traumu pāru terapijā. Viņa ir diezgan pārliecināta, ka nekad pilnībā neuzticēsies nevienam vīrietim, kas atrodas viņas bērnu tuvumā.