/nginx/o/2022/04/27/14512215t1h607d.jpg)
Autors Roberts Džobsons veido jaunu grāmatu par princi Viljamu. Grāmatā atvēlēta vieta arī nozīmīgām bērnības atmiņām, kurās atspoguļotas saspīlētās attiecības ar māti Diānu. Princis atzīst, ka bērnībā viņam bijusi cieša saikne ar tēvu.
Jau no agras bērnības princis bija pieradis, ka karaļnama personāls pret viņu izturas ar cieņu. Tikmēr pret brāli Hariju attieksme bijusi citādāka, jo jau bērnībā karaliene izrādīja lielāku interesi par Viljamu. Šī informācija nav pārsteidzoša, jau agrāk princis Harijs norādījis, ka juties otršķirīgs.
Nav šaubu, ka šādas atšķirības raisīja spriedzi. Kādu dienu, kad abi brāļi devušies uz tēva mašīnu, izcēlusies vārdu pārmaiņa. Toreiz viņi bija tikai astoņus un sešus gadus veci, kad Harijs teica: "Tu būsi karalis. Es nē - tādēļ es varu darīt to, ko gribu." Harijs bieži ticis raksturots kā nepaklausīgāks, tomēr viņu mātei tas šķitis drīzāk uzjautrinoši.
Diāna dievināja dēlus, tos mīļoja un skūpstīja, tomēr rūpes par bērniem bieži uzņēmās personāls. Īpaši apzinoties, ka jaunākais dēls ir spītīgāks, viņa disciplīnas ieviešanu atstāja auklīšu ziņā.
Pēc Diānas un prinča Čārlza šķiršanās bērniem raizes sagādāja ne tikai skolas gaitas, bet arī vecāku emocijas. Kad Viljams uzzināja, ka viņa mātei tiks atņemts karaliskais tituls, viņš Diānu apskāva un iesaucās: "Neuztraucies, mammīt. Es tev to atdošu kādu dienu, kad būšu karalis."
Diāna bieži dalījusies ar emocijām par šķiršanos un tēvu. Viņa īpaši balstījās uz Viljamu kā vecāko dēlu, tomēr jaunajam princim mātes uzvedība šķitusi mulsinoša. Kad zēns devās mācīties uz internātskolu, Diāna bija ļoti noraizējusies par viņu un par to, ka pārmērīga stingrība viņam kaitēs.
Viljams atzīst: "Viņa varēja man piezvanīt uz skolu, šņukstēt pa telefonu un stāstīt šausmīgas lietas par manu tēvu. Es negribēju piedalīties viņu strīdos, man bija viņas žēl. Bet es arī mīlēju tēti. Reiz es lūdzu beigt izteikties negatīvi par tēvu, bet pēc kāda laika viņa tomēr turpināja.”
Kādā saviesīgā pasākumā princis Čārlzs sāka dziedāt. To redzot, Diāna pagriezās pret Viljamu un norādīja, ka šādas vecāku darbības ir apkaunojošas. Tomēr Viljams atbildēja noraidoši: "Man nav kauns par tēvu, man ir kauns par māti."
Abiem prinčiem bija netradicionāla bērnība, turklāt publiska vecāku šķiršanās un mātes nāve noteikti atstāja psiholoģiskas sekas. Neskatoties uz notikumiem bērnībā, abi brāļi šķiet izauguši par emocionāli līdzsvarotiem un apzinīgiem pieaugušajiem.