Polija un Ungārija jau izsenis bijušas vienotas dažādos jautājumos. Galu galā abas valstis regulāri strīdējās ar Briseli par iekšpolitiskajiem jautājumiem. Tomēr attiecībās vērojams atsalums - tas viss Krievijas enerģētikas dēļ, vēsta "Deutsche Welle".
Krievijas enerģijas gigants "Gazprom" trešdien apturēja gāzes piegādes Polijai un Bulgārijai, jo šīs valstis atteikušās maksāt par gāzi rubļos. Tā pašlaik ir nozīmīgākā Kremļa atbilde uz vairākām sankciju kārtām, ko Eiropa noteikusi pret Maskavu par tās agresiju Ukrainā. Polija un Bulgārija ir pirmās valstis, kurām ir aizgriezts gāzes krāns no galvenā Eiropas gāzes piegādātāja.
Tāpat nevar izslēgt iespēju, ka Maskava šādi demonstrē muskuļus pēc tam, kad Varšava noteica individuālas sankcijas 50 cilvēkiem un uzņēmumiem, tostarp "Gazprom", kas nodrošina 55% no Polijas ikgadējā gāzes patēriņa. Tā ir arī atbilde uz Varšavas nevēlēšanos maksāt par gāzi rubļos. Krievijas kara noziedznieks Vladimirs Putins jau martā paziņoja, ka “Krievijai nedraudzīgās valstis” par gāzi varēs norēķināties tikai rubļos.
Lielākā daļa valstis, to vidū Polija, Bulgārija un Vācija noraidīja šādu iespējamību. Vienīgais Eiropas Savienības līderis, kurš paudis gatavību maksāt par Krievijas gāzi rubļos, ir Ungārijas premjers Viktors Orbāns. Maskavas spertais solis izgaismo arī atšķirīgās stratēģijas, ko piekopušas Ungārija un Polija, kas vēsturiski bijušas atkarīgas no Krievijas energoresursiem.
Krievijas uzbrukums Ukrainai ir piespiedis Eiropas Savienībai parādīt to, cik ļoti tā vēlas mazināt savu atkarību no Krievijas enerģētikas importa. Pašlaik Krievijas gāze veido 40% no Eiropas importa apjoma, 27% no naftas, un 46% no ogļu importa apjoma.
Radikālās pārmaiņas dažas valstis ietekmēs vairāk nekā citas. Tā, piemēram, izceļas Polija un Ungārija. Pirmā vēlas stiprināt savu neatkarību no Krievijas energoresursiem, kamēr otrā – vēlas pat vēl vairāk iegādāties Krievijas energoresursus.
"Pēdējo gadu laikā Varšavas un Budapeštas lēmumi attiecībā uz energodrošību ir bijuši strikti atšķirīgi," norāda Hārvarda universitātes pētnieks Bendžamins Šmits.
Lai arī Ungārijas premjers Viktors Orbāns nav iestājies pret Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju, viņš arī nav kritizējis Putinu. Tieši otrādi – Orbāns ir izteicis kritiku no Krievijas agresijas cietušās Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim. Tikmēr Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" (PiS) aicinājušas Eiropas Savienību ieņemt maksimāli stingru nostāju un atteikties no Krievijas energoresursiem.
Orbāns no tā kategoriski atsakās, sakot, ka nevēlas atteikties no Krievijas gāzes, lai pasargātu valsts ekonomiku. Viņš arī uzvarēja vēlēšanās ar solījumiem saglabāt gāzes piegāžu drošību ungāru mājsaimniecībām.
"Polija ir aktīvi darbojusies Eiropas Savienības politikas izstrādē, kas paredz energoresursu diversifikāciju, lai mazinātu atkarību no Krievijas. Tikmēr Ungārija gājusi pretējā virzienā, padziļinot savu atkarību no Putina režīma," sacīja Šmits.
Pagājušā gada beigās Ungārija parakstīja vienošanos par gāzes piegādēm no Kremļa gāzesvada "TurkStream" uz 15 gadiem.
"Tas ir visai interesants resursu sadalījums. Ungārija savām vajadzībām izmanto 32% gāzi, 29% naftu, 16% kodolenerģiju, 9% ogles, un pārējā ir atjaunīgā enerģija.
Polija tikmēr savām vajadzībām izmanto 51% ogles, 24% naftu, 15% gāzi un 10% atjaunīgos resursus. Ņemot vērā Polijas pašpietiekamību ar oglēm, Ungārijas importa atkarības attiecība no Krievijas piegādātājiem ir krietni lielāka nekā Polijas – attiecīgi – 31,7% pret 21,6%," skaidro bijušais Eiropas Savienības diplomāts Albrehts Rotahers.
Polija gan nevar īstermiņā pilnībā iztikt bez Krievijas energoresursiem. "Tāpat kā Ukraina, arī Polija ir uzlūkojusi atkarību no Krievijas gāzes kā stratēģisku apdraudējumu. Pat lielākā mērā nekā ekonomisku," tā Šmits.
Polija ir septītā lielākā gāzes patērētāja Eiropā, izmantojot aptuveni 17 miljardus kubikmetru gāzes gadā (aptuveni ceturtā daļa no Vācijas patērētā apjoma). Puse no tā tiek importēta no "Gazprom". Kopumā Krievija nodrošina 55% no gāzes importa apjomiem, 66% no naftas un 75% no ogļu importa apjomiem.
"Varšavas pieeja pilnībā atbalsta Ukrainas suverenitāti, līdz ar to Polija atbalsta iestāšanos pret Krievijas režīmu un agresijas izbeigšanu pret Ukrainu. Turklāt Polija ir apņēmības pilna līdz šī gada beigām pilnībā atteikties no Krievijas energoresursu importa," sacīja Šmits.
Svarīgs ir "BalticPipe" projekts, kas faktiski tika pabeigts pērn novembrī. Šis gāzesvads ļaus piegādāt Norvēģijas gāzi uz Dāniju, un vēlāk arī uz Poliju, tālāk ļaujot gāzei sasniegt arī Centrālās un Austrumeiropas tirgus. Projektam ir 10 miljardu kubikmetru gadā liela kapacitāte.
"Tas ir ļoti vēsturiski, ka būs pirmais gāzes vads, kas savieno Ziemeļjūru ar Eiropas centrālo un austrumu daļu. Tas tiešām ļaus diversificēt gāzes piegādes reģionā," uzskata Šmits.
Polija jau pašlaik var iegādāties gāzi Eiropas tirgū un to saņemt pa cauruļvadiem no Vācijas un Čehijas. 1. maijā sāks darboties gāzes savienojums ar Lietuvu, kas ļaus Polijai piekļūt arī Lietuvas sašķidrinātās gāzes terminālim.
Tāpat Varšava raugās ASV virzienā. Vienošanās, ko parakstījusi Polijas nacionālā gāzes kompānija "PGNiG" ar ASV uzņēmumiem, ļaus valstij saņemt teju trīs miljardus kubikmetru gāzes gadā.
Mazāka gāzes loma nozīmē lielāku lomu kodolenerģijai. Varšava plāno 2033. gadā sākt pirmās atomelektrostacijas darbību. Valdība cer, ka 2043. gadā šī AES ļaus saražot no 6-9 gigavatstundām enerģijas gadā. Arī vēja enerģija ir pieaugošs energoresurss Polijā. 2019. gadā vējš bija otrais nozīmīgākais enerģijas ražošanas avots aiz oglēm.
"Atšķirībā no Ungārijas Polija ir ļoti rūpīgi sekojusi līdzi tam, kādas sekas var būt energoatkarībai, un ir darījusi tā, lai līdz 2023. gadam varētu atteikties no Krievijas resursiem.
Tas ļāvis izbūvēt jaunus savienojumus ar kaimiņiem, kas labi balansē reģionālo tirgu. Piemēram, Polijas – Lietuvas savienojums nodrošina pirmo sauszemes gāzes savienojumu starp Eiropas Savienību un Baltijas valstīm," saka enerģētikas eksperte Anna Mikuļska.
"Polijai atteikšanās no Krievijas resursiem ir vienkāršāka. Iespējams, tas būs grūtāk Polijas naftas pārstrādes rūpnīcām, taču – lai arī par lielākām izmaksām, šīs problēmas var pārvarēt," teica Mikuļska.
Ungārija importē aptuveni 80% gāzes un 65% naftas. Arī vietējās naftas pārstrādes rūpnīcas darbojas tikai ar Krievijas naftu. Premjerministra biroja pārstāvis Gergelijs Guljašs sacīja, ka tuvākajā laikā nav redzamas citas alternatīvas Krievijas gāzei.
Viņš sacīja, ka tāda pati problēma ir arī Vācijas ekonomikai, kas atsakoties no Krievijas gāzes, varētu tikt ierauta dziļā recesijā. Viņš piebilda, ka labākajā gadījumā Ungārijai būtu vajadzīgi vairāki mēneši līdz gadam, lai atteiktos no Krievijas naftas.
Ungārija arī vēlētos redzēt detalizētu plānu no Eiropas Savienības, kā valstīm palīdzēt pārvarēt energoresursu sankciju sekas, pirms izlemj atbalstīt šādas sankcijas vai ne.
"Ungārijai ir pieeja sašķidrinātās gāzes (LNG) terminālim Horvātijas pilsētā Krkā, bet 2021. gadā Ungārija parakstīja divus ilgtermiņa gāzes piegādes līgumus ar Krieviju, kas paredz piegādāt Ungārijai gāzi, apejot Ukrainas teritoriju," saka Mikuļska.
"Ungārija gāzi saņems caur "TurkStream", pilnībā aizstājot caur Ukrainu tranzītā plūdušo gāzi. Ja neskaita LNG termināli Krkā, Ungārija faktiski pilnībā ir atkarīga no Krievijas gāzes importa, un tas pats ir attiecināms arī uz naftu. Arī 100% apjomā tiek importēts urāns, kas nepieciešams atomelektrostacijām.
Patiesībā – 80% no Ungārijas AES finansējuma nāk no Krievijas," pauž Mikuļska.
"Polija varētu atteikties no Krievijas enerģijas, Ungārija to nevarētu. Bet Ungārija to arī nevēlas. Tāpēc būs interesanti skatīties, ko darīs Ungārija, ja Eiropas Savienība virzīsies pretim gāzes un naftas importa izbeigšanai no Krievijas. Ungārija tam diez vai pakļausies, un vidējā termiņā tā turpinās iegūt resursus no Krievijas."
"Kopš 1919. gada Ungārija ir sauszemes ieskauta valsts, kas ir ļoti atkarīga no gāzes piegādēm pa cauruļvadiem, kurus nav tik vienkārši pārbūvēt. Skaidrs, ka tai nav tādu LNG termināļu kā Polijai. Arī vietējā MOL naftas pārstrādes rūpnīca ir specializējusies tikai uz Krievijas naftas pārstrādi," teica Rotahers.
"Pateicoties kodolenerģijai un Eiropas Savienības centieniem virzīties pretim dekarbonizācijai, ogļu loma Ungārijā ir strauji mazinājusies pēdējo desmitgažu laikā, un ir augusi atjaunīgo resursu loma. Patiesībā Ungārija vēlas no oglēm atteikties agrāk par 2030. gadu – kā gala termiņš ir noteikts 2025. gads, kad būs lielāks uzsvars uz kodolenerģiju," bilda Mikuļska.
"Ungārijas energoresursu portfelis balstās uz dabasgāzi, kodolernerģiju un naftu, kas ir pilnībā atkarīga no Krievijas. Ungārija saņem relatīvi lētu gāzi, maksājot mazāk nekā Polija vai citas valstis. Arī politiskās saites Ungārijai ir krietni ciešākas nekā Polijai," pauda "GreenMantle" analītiķis Nikolass Kamblens.
"Ir arguments, ka Eiropas Savienības naftas un gāzes embargo pēkšņi neapturēs karu Ukrainā. Krievijas bruņojums ir veidojies no pagātnes naftas piegādēm, jo ienākumi no gāzes ir bijuši novirzīti relatīvi lētām izmaksām mājsaimniecībām un ražošanai," sacīja Rotahers.
"Tā vietā, lai pasliktinātu Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomikas, par energoresursiem ir jāmaksā īpašā kontā, no kura nauda vēlāk tiks izmantota Krievijas reparācijām un Ukrainas atjaunošanai," tā diplomāts.
Viņš noslēdza, ka šādam solim būtu divas priekšrocības: pirmkārt, tas mazinātu Krievijas karavīru vēlmi veikt bezjēdzīgas iznīcības radīšanu Ukrainā, un otrkārt – mazinātu Putinam (un viņa pēctečiem) vēlmi atgriezties pie imperiālistiskiem plāniem.
