"Deviņdesmitajos gados viņa bija jautra un dzīvespriecīga, viņa bija apkaimes karaliene. Viņa organizēja visas ballītes mūsu apkaimē, organizēja izlaiduma fotosesijas un uzkopa māju, skaļi klausoties "Led Zeppelin" dziesmas.
Kad viņa un tētis vēlu vakarā pārnāca mājās, mamma uz pirkstgaliem iegāja manā istabā un noskūpstīja mani uz abiem vaigiem, smaržojot pēc Kalvina Kleina smaržām un šardonē. "Mana meitene," viņa čukstēja, kad es izlikos jau aizmigusi.
Kad biju pusaudze, viņa saslima. Noslēpumainas nervu problēmas viņu piespieda atrasties gultā, un apkaimes ballītēm un priecīgajiem vakariem tika pielikts trekns punkts. Ārsti diagnosticēja Laima slimību, taču šķita, ka neviena no dārgajām ārstēšanas metodēm, ko viņi izmēģināja, nedarbojās. Tad viņi izrakstīja oksikontīnu.
Kamēr mana dzīve virzījās uz priekšu - es devos uz koledžu, pārcēlos uz Kolorādo, apprecējos un dzemdēju bērnus -, manai mātei viss gāja uz otru pusi," atminas Krisija.
Viņa stāsta, ka vecāki turpinājuši meklēt īstās zāles, taču, pieaugot rēķiniem par ārstu apmeklējumiem un samazinoties viņu ietaupījumiem, sievietes dzīvē tikai viena lieta kļuva nemainīga: oksikontīns. Man bija vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai saprastu, ka šis līdzeklis ir kļuvis par galveno problēmu, un, kad tas beidzot notika, mana māte jau bija zudusi. Tā vietā, lai apciemotu viņu, es sāku sūtīt naudu, izvairīdamās no viņas zvaniem. Kad es viņai atbildēju, ka "arī viņu mīlu", tie likās lieli meli," stāsta Krisija.
Atgriežoties pie lidmašīnas - Krisija izslēdza tālruni un ieslēdza atvaļinājuma režīmu: nedēļu sauļojās, dzēra kokteiļus, peldējās okeānā un ar draugiem uzņēma pašbildes pludmalē.
"Kad atgriezos mājās, piezvanīju māsai: "Kā mammai klājas?" - "Rehabilitācijā," viņa teica. "Tev droši vien vajadzētu atbraukt."
Dažas dienas vēlāk es biju atkal lidostā un devos uz rehabilitācijas centru.
Reģistratūras darbiniece pastūma man pretī lapu. "Pierakstieties un, lūdzu, izņemiet no apaviem kurpju šņores. Ak, un to jūs arī nevarat ienest," viņa teica, sniedzoties pēc ziediem. Es tos nodevu, mēģinot izdomāt, kā kāds varētu izmantot margrietiņu pušķi kā ieroci.
Reģistratūras darbinieks deva ziņu, ka varu doties uz augšstāvu, vēlreiz palūkojoties uz mani, it kā man piedurknē varētu būt paslēpts vēl kāds pušķis vai ierocis. Otrajā stāvā mani sagaidīja smaidīgs jauneklis.
"Tu esi Helēnas meita?" Es pamāju ar galvu. "Viņa ir tāds mīļumiņš," teica puisis, vedot mani pa gaiteni, un pēkšņi sāku nevaldāmi raudāt," atminas Krisija.
Viņa stāsta, ka atpūtas telpā bijusi rosība - pacienti ar ģimenes locekļiem čaloja savā starpā un dzēra no plastmasas glāzēm.
"Pēc brīža persiku krāsas kreklā ienāca mana mamma. Viņa izskatījās vāja. "Mana meitene," viņa teica, mani cieši apkampjot, un es atbalstīju zodu uz viņas galvas, kamēr mēs apskāvāmies. Viņa izvadāja mani pa istabu, it kā mēs būtu lauku kluba pusdienās, iepazīstināja mani ar citiem pacientiem un pēc tam aizveda līdz diviem tukšiem krēsliem stūrī. "Redzi viņu?" viņa prasīja, ar pirkstu rādīdama uz vecu vīru istabas otrā pusē. "Viņš šorīt čurāja miskastē, tieši šeit - televīzijas istabā!