Latvijā atgriezusies sieviete, kura 30 gadus dzīvoja Afganistānā bez pases

Ārlietu ministrs mikroblogošanas vietnē "Twitter" ievietoja attēlu no Rīgas lidostas un pateicās Ārlietu ministrijas kolēģiem, kā arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei.

Sandra Bindemane-Muhameda ar ģimeni šodien ieradās Latvijā, paldies kolēģiem no @arlietas un @IeM_PMLP

Esam arī palīdzējuši lielai daļai NBS afgāņu palīgiem ar ģinenēm izceļot no 🇦🇫

Afganistānā bez pases dzīvojoša latviete: Gribu atgriezties mājās: https://t.co/Ipt4DQWoeQ pic.twitter.com/XGtUdEIXKH

— Edgars Rinkēvičs (@edgarsrinkevics) June 20, 2022

"Apollo.lv" pērnā gada decembrī ziņoja, ka Sandra Bindemane-Muhameda pirms 30 gadiem pameta dzimteni, lai dotos līdzi vīram uz Afganistānu. Vīrs jau trīs gadus ir miris, un pēc radikālā grupējuma "Taliban" varas pārņemšanas valstī sieviete jūtas apdraudēta - vēlas atgriezties Latvijā. Viņai nav pases, tāpēc uz mājām sieviete netiek, sestdien, 18. decembrī, ziņo LTV raidījums "Panorāma".

Latvijā dzimusī Sandra Bindemane, tagad Muhameda, kura jau 30 gadus dzīvo Afganistānā, meklē iespēju atgriezties Latvijā.

Šobrīd sievietes pagaidu mājas ir Afganistānas ziemeļu pilsētā Mazarišarīfā, kas atrodas vairāk nekā 300 kilometru no galvaspilsētas Kabulas. Vienā istabā dzīvo astoņi cilvēki.

Sandra ar pārējiem bērniem - meitām Šakilu, Kristīni un dēliem Zakiru un Zikrjo - un mazbērniem ir apmetusies znota mājās. Iepriekš viņi dzīvojuši vēl tālāk uz ziemeļiem, bet Šebergānu pameta, kad ienāca talibi. Sandra ir pieredzējusi divus trimdas gadus Pakistānā, bēgšanu no talibiem un sabiedroto ienākšanu, bet tagad baidās par dzīvību un vēlas atgriezties dzimtenē.

"Jūtos ļoti apdraudēta. Četri mēneši pagāja, es ārā neizgāju. Ļoti grūti dzīvot," saziņā "Whatsapp" video zvanā atzina Sandra. "Dēls četrus mēnešus skolā nebija, jo baidos."

Uz Afganistānu Sandra 1991. gadā devās līdzi vīram Sabīram, ar kuru iepazinās Rīgā, kad viņš te mācījās milicijas skolā. Rīgā piedzima trīs viņu bērni, bet jaunākais dēls nāca pasaulē Afganistānā. Pirms trim gadiem vīrs nomira.

"Daudzreiz [vīrs] gribēja nosūtīt atpakaļ, bet nebija tādas iespējas. Tad teica: "Saņemšu savu pensiju un kopā brauksim. Pensiju nesaņēma. Nomira.""

Kad vasarā "Taliban" pārņēma valsti, Sandra mēģināja tikt uz kādu no lidmašīnām haotiskajā Kabulas evakuācijas laikā augustā, taču nepaguva.

Tieši dokumenti ir Sandras lielā problēma. No Latvijas Sandra savulaik aizbrauca ar PSRS pasi, un tā, kā viņa saka, ir sadegusi ugunsgrēkā, bet neatkarīgās Latvijas dokumentu viņai nav. Vienīgais dokuments, kas ir viņas rīcībā, ir Latvijā reģistrētā dzimšanas apliecība.

Savukārt Afganistānā dokumenti ir kārtoti uz cita vārda, jo tā ieteicis vīrs. Tagad kārtot jaunu pasi "Taliban" režīmā Sandra baidās.

"Man nedos pasi. Tāpēc, ka es neesmu no Afganistānas. Sapratīs, ka esmu ārzemniece, mājās arī laikam nevarēšu atnākt," domā Sandra.

Sieviete apstiprina, ka viņai Latvijā ir brālis un māsa, taču vairākus gadus kontakti ir zuduši.

"Noilgojos pēc savas dzimtenes, brāļa un māsas. Nezinu, vai viņi ir dzīvi. Nekā nezinu," atzīst Sandra.