FOTO ⟩ Iznīcinātājs, kas būtiski palīdzētu Ukrainai. 120 miljonus eiro vērtā Eurofighter vēsture un mūsdienu spējas (1)

Eurofighter lidaparāta izveide

Eurofighter Typhoon ir daudzfunkcionāls ceturtās paaudzes iznīcinātājs, kas tika radīts 70. gados. Ideja izveidot vienu lidmašīnu radās galvenajām NATO dalībvalstīm no Eiropas - Lielbritānijai, Francijai, Spānijai, Itālijai un Vācijai. Taču - jo vairāk valstu cenšas par kaut ko vienoties, jo grūtāk to īstenot. Tā rezultātā Francija projektu pameta, radot savu iznīcinātāju Rafele.

Eurofighter attīstībai pastāvīgi trūka līdzekļu, tas cieta no plānu maiņas. Tā izstrāde gandrīz tika slēgta, jo Vācija vēlējās ietaupīt, kamēr citas valstis plānoja pārdalīt finansējuma slogu, kas vēl tikai prototipam būtu 214 miljoni eiro. Valdības vēlējās lidaparātu galvenās sastāvdaļas ražot savās valstīs. Tāpat arī bija aktīva tiesvedība starp ražotājiem no dažādām valstīm. 

Pat nosaukums Typhoon izraisīja spraigas diskusijas. Vācieši uzskatīja, ka tas atsaucas uz Otrā pasaules kara britu iznīcinātāju. Kad iznīcinātāju ierosināja nosaukt par Spitfire II (iznīcinātājs, kas tiek izmantots kā simbols britu uzvarai), diskusija beidzās.

Jezga ar lidaparātu pasūtījumiem

Savu pirmo lidojumu Eurofighter veica tikai 1994. gadā. Īsts pasūtījums tika veikts tikai 1997. gada beigās. Bet šis pasūtījums netika izpildīts. Piemēram, Apvienotā Karaliste pasūtīja 232 lidmašīnas, bet faktiski nopirka tikai 160. Itālija pasūtīja 121 lidmašīnu, bet iegādājās tikai 96.

Cita situācija bija Vācijai un Spānijai - 180 pasūtīto lidmašīnu vietā Vācijai piegādāja 181, savukārt Spānija tika pie 93 iznīcinātājiem, lai gan pasūtīja 87. Ārvalstu tirgos lidmašīnas augstu nekotējās - no Eiropas valstīm tikai Austrija pasūtīja 15 Eurofighter lidaparātus. Tomēr Tuvo Austrumu valstis devušas tam piekrišanu - Kuveita, Omāna, Saūda Arābija un Katara kopā pasūtīja 136 lidmašīnas.

Eurofighter parametri un spēja noteikt mērķus

Pabeidzot MBDA raķešu programmu 2014. gadā, lidmašīna pilnībā varēja izmantot savas spējas iznīcināt gaisa un zemes mērķus, norāda ražotāji. Iznīcinātājs var pacelties ar maksimālo masu 23,5 tonnas, ieroču masa ir deviņas tonnas.

Pacelšanās ātrums ir 315 metri sekundē, tas var veiksmīgi manevrēt tuvcīņā. Lidaparāta maksimālais ātrums ir 2,25 mahi jeb 2756 kilometri stundā.

Iznīcinātāja vājais punkts ir Captor radars - tas veidots, izmantojot iepriekšējās paaudzes tehnoloģijas. Tikai 2014. gadā Eurofighter tika radīts sintezētās apertūras radars, kas ļauj to dēvēt par modernu iznīcinātāju.

Tiek ziņots, ka tas spēj atklāt maskēto F-35 iznīcinātāju 60 kilometru attālumā. Konvencionālos mērķus tas spēj noteikt 280 kilometru attālumā.

Lidaparātam arī ir pasīvais siltuma sensors, kas ļauj noteikt un šaut uz gaisa objektiem, neaktivizējot radaru. Tāpat iznīcinātājs ir integrēts vispārējā informācijas apmaiņas sistēmā un var palaist raķetes uz mērķiem, kuri nav tā redzeslokā.

Iznīcinātāja uzturēšanas maksa 

Katrā izstrādātājvalstī turpina lidaparāta modernizēšanu. Ar katru atjauninājumu pieaug arī iznīcinātāja cena.

2007. gadā Vācijas bruņotie spēki aplēsa, ka lidaparāta kopējā maksa, ieskaitot detaļas un apmācības, ir 120 miljoni eiro.

2022. gadā Eurofighter maksa būs krietni lielāka, ņemot vērā inflāciju un nepārtrauktos atjauninājumus. Uzlabojumu izmaksu dēļ ne visi ražotie lidaparāti ir atjaunināti līdz jaunākajai versijai.

Bez šiem uzlabojumiem lidmašīnas kaujas spējas ir krasi ierobežotas. 2017. gadā Austrija nolēma atteikties no Eurofighter līdz 2023. gadam augsto ekspluatācijas un modernizācijas izmaksu dēļ. Austrijas militārpersonas aplēsa, ka 15 Eurofighter lidmašīnu kaujas spēju uzturēšana 30 gadu laikā izmaksās 4,4 līdz 5,1 miljardu dolāru, ieskaitot remontu, modernizāciju un apkopi.

Par lidojuma stundas maksu daudz spekulē. Daži avoti saka, ka tā izmaksā 8,2 tūkstošus dolāru, tomēr citi norāda, ka stundas lidojums sasniedz 18 tūkstošus dolāru.