/nginx/o/2022/08/16/14762771t1h2e44.jpg)
Savu dzīvi Vladislava sadala divos posmos - dzīve Daugavpilī un Rīgā. "Man ļoti nepatīk, ka cilvēks neskatās ārpus sava burbuļa. Tā diemžēl ir Daugavpils problēma," par bērnību krievu mentalitātē un savu uzskatu maiņu Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Vladislava Romanova.
Jaunā sieviete stāsta, ka viņas uzskatus bērnībā lielā mērā ietekmēja ģimene. Daugavpilī viņa dzīvoja līdz 18 gadu vecumam. Vladislava atceras, ka bērnība pagājusi izteikti krieviskā vidē:
"Viņam [tētim] burtiski riebās viss, kas ir saistīts ar Latviju, latvisko, ar Latvijas tradīcijām, vērtībām."
Ģimenē tika lietoti tādi izteicieni kā "stulbā Latvija", kā arī valdīja uzskats, ka Latvijā nav iespējama nākotne. Vienu brīdi tika pat apsvērta doma braukt mācīties uz Krieviju.
"Un tad tu to visu klausies, tu piesūcies ar informāciju, un tajā brīdī, kad tu satiec tādu foršu cilvēku, kuru tu respektē, tad atveras acis," skaidro Vladislava.
Doma, ka vēlas atsvešināties no šādas vides, Vladislavai radās tad, kad viņa iepazinās ar latviešu valodas skolotāju.
Vladislava saka: "Vispār satikt latvieti Daugavpilī, kurš runās ar tevi latviski, - tas ir diezgan izaicinoši, jo pat Daugavpils latvieši ļoti labi pārvalda krievu valodu un līdz ar to nedomā ne par valodu, ne vispār latvisko vidi."
Sievietes attiecības ar ģimeni ir sarežģītas. Viņas mamma respektē meitas viedokli un ieklausās tajā, ko Vladislava saka. Savukārt ar tēti sieviete nav komunicējusi vairākus gadus, taču nesaskaņas nav saistītas ar valodas vai dzimtenes tēmu. Tomēr viņa zina, ka tētis joprojām neprot latviešu valodu un uzskata, ka karš Ukrainā nav "viennozīmīgs".
"Tikai runājoties savā starpā, mēs varam saprast viens otru," viņa ir pārliecināta.
Dzīvojot Daugavpilī, Vladislava bija radikāli noskaņota pret latviešiem, taču šobrīd viņa nav radikāli noskaņota ne pret latviešiem, ne krieviem, taču atzīst, ka izjūt agresiju pret cilvēkiem, kuri neprot izkāpt ārā no sava burbuļa.
