Sociālā dzīve/nāve ⟩ "Mājā ir sešas istabas, bet man tur vietas nav." Ainas Elzas stāsts
Foto: Oskars Lūsis/TVNET GRUPA
Apollo.lv
"Mājā ir sešas istabas, bet man tur vietas nav." Ainas Elzas stāsts
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 12

Mēs visi reiz novecosim. Izņemot tos, kuri nomirs jauni. Ir kāda nāve, kas iestājas arī tad, ja ķermenis ir dzīvs, bet apstājusies ierastā ikdienas dzīve. Tā ir sociālā nāve. Cilvēki, kas sasnieguši vēlīno briedumu, nereti nonāk sociālās aprūpes centros. Vai tas ir bijis pašu lēmums, no kā ir bail, kā pietrūkst un ko viņi vēlētos, lai justos tur sociāli dzīvi, stāsta Apollo.lv dokumentālā projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" varoņi - seniori, kuri mīt aprūpes centros. Šoreiz - 83 gadus vecās Ainas Elzas stāsts. 

Video: Ainas Elzas stāsts

Šogad divu bērnu mātei un četru mazbērnu vecmāmiņai Ainai Elzai aprit 83 gadi. Valsts sociālās aprūpes centrā viņa mīt apmēram divarpus gadus.

"Mani vispār dēls iekārtoja, bet nu… Tas nav īsti pareizi. Bet nu ko var darīt, tā sanāca man, ka dēls iekārtoja mani. Un es negribēju… Ļoti negribēju, jo man ir dzīvoklis…" savu stāstu sāk Aina Elza, kura savus īpašumus nodevusi bērniem. 

Dzīve pirms sociālās aprūpes centra 

"Mēs ar vīru sākām celt to [māju]. Tas ir Gaujā, stacija Gauja. Gandrīz Gaujas krastā. Tur mums ir liela divstāvu māja.

Tur ir sešas istabas. Un man nav vietas, izrādās… Tas ir tāds skumīgs gadījums."

Dēls dzīvo mājā Gaujā, bet meita aizprecējusies uz ASV. "Viņa bija liela slidotāja ātrslidošanā. Viņai ir daudzas vietas labas, divas zelta medaļas. Tā sanāca, ka viņa palika tur. Apprecējās ar vienu ātrslidotāju. Tagad viņi ļoti labi dzīvo, ir uzcēluši lielu māju. Un es biju pie viņiem ciemos.

Es daudzreiz esmu bijusi tur, bet tagad es biju… liekas, ka pēdējoreiz. Es nezinu īsti…"

Ainai ASV ir arī divi mazbērni - 13 un 32 gadus veci. "Kad braucu prom, viņi raudāja abi divi. Viņi tagad ar mani sarunājas pa telefonu un saka – brauc pie manis!

Es savus mazbērnus visus audzināju līdz skolas laikam. Tad jau viņi sāka skolā iet, bija citas intereses. Visi viņi mani ļoti mīl. Un es viņus ļoti mīlu."

Aina Elza teic, ka viņai ar mazbērniem ir ļoti sirsnīgas attiecības. Arī dēlam esot divi bērni. Visus līdz skolas vecumam palīdzējusi audzināt.

"Nu… Meita saka – man būs daudz problēmu ar tevi, man vajadzēs visu darīt tavā vietā.

Es arī tā domāju, es jau šeit esmu ļoti slinkumā izlaidusies," par nonākšanu sociālās aprūpes centrā stāsta Aina Elza. 

Sieviete atzīst - šeit nekas neesot jādara, visu izdara iemītnieku vietā. "Gan ēšanu, gan… Šeit mani arī ļoti mīl un ļoti labas attiecības man ir. Man ne par ko nav jāuztraucas. Esmu komunikabla, labi satieku ar visiem."

Aina Elza stāsta, ka kara laikā teju visi viņas tuvinieki tikuši izsūtīti. Viņa augusi pie audžuvecākiem. 

"Mana mamma nomira 1945. gadā. Esmu dzimusi Rīgā, bet mana mamma aizprecējās uz Jelgavu, kas tika totāli izpostīta. Mana krustmāte, mammas māsa, mani atveda uz Rīgu pie maniem audžuvecākiem, viņi mani audzināja arī līdz kādiem trīs gadiem. Un viņi mani pieņēma. Tur es dzīvoju. Mana audžumāte nomira, kad man bija 16 gadi.

Un tā es pabeidzu tikai Tirdzniecības tehnikumu. Dzīvoju ar audžutēvu divatā vien, jo audžumāte bija mirusi. Labi dzīvojām, labi satikām, tad jau sākās jaunības gadi. Ziniet, kā tas ir… Sāku strādāt Centrālajā universālveikalā. Tur es labi dzīvoju… Neiestājos komjaunatnē, neiestājos partijā, vienīgais biju pioniere. Nekur neiestājos, bet acīmredzot biju tāda komunikabla un patīkama, ka mani izvēlējās tirdzniecības uzņēmuma direktors par veikala direktori.

Tad mainījās valdība un viss izjuka, tirdzniecība aizgāja pa pieskari. Kad vēl strādāju universālveikalā, kur nostrādāju 25 gadus, biju prečzine, man piešķīra dzīvokli Mežaparkā 150 kvadrātmetrus lielu, ļoti skaistu dzīvokli. Un atkal – kad valdība mainījās, man bija jāaiziet no tā dzīvokļa, bet nu iedeva naudiņu, tad es varēju nopirkt citu dzīvokli."

Aina ar lielu siltumu balsī atminas savu mūžībā aizgājušo dzīvesbiedru.

"Mans vīrs nekas tāds sevišķs nebija, bet viņš bija ļoti labs cilvēks. Viņš mani ļoti mīlēja. Mēs cēlām to māju. (..) Mēs 42 gadus nodzīvojām kopā.

Un tad viņš nomira, jā… Bet var būt, ka manas vainas dēļ tas bija, tāpēc, ka es sāku braukt... Meita dzīvoja Amerikā, es sāku tur braukt. Kādas 14 reizes esmu bijusi Amerikā. Tur es strādāju pie latviešiem. (..) Gatavoju ēst, uzkopu istabu, kur bijām. Man tur bija atsevišķa istaba, ļoti labi man bija, un es ļoti labi nopelnīju tur. Tāda bija mana dzīve (..)"

Aina Elza daudzkārt bijusi ASV, ceļojusi arī pa Āfriku, Ēģipti, apceļojusi Latviju. Pašai esot žēl, ka nav sanācis aizbraukt uz Spāniju. "To es vēl nepaspēju. Nu un tagad arī vairs nepaspēšu. Vairs jau nav naudas arī."

Sieviete ir priecīga, ka sociālās aprūpes centrā iespējams vingrot no rītiem, notiekot arī dažādas nodarbības. "Mums ir muzikālās nodarbības… Daudz kas šeit ir tāds ļoti interesants. Nu tā… Labi jau dzīvojam! Nevar jau sūdzēties."

Gan Aina Elza, gan citi sociālās aprūpes centra iemītnieki uzsver kādu būtisku trūkumu: "Pietrūkst brīvības. Jā… Ja būtu brīvība mazlietiņ vairāk... Ja mēs varētu, teiksim… Vajag – mēs varam uz veikalu aiziet. Bet šeit nekur mēs netiekam. Mēs esam visās sienās iekšā un vairs it nekur netiekam."

Vienlaikus sieviete teic, ka viņai neesot par ko žēloties. "Mans dēls katru nedēļu nāk ciemos pie manis un visu atved, ko es gribu. Un meita katru nedēļu sūta no veikala pakas."

Aina Elza teic, ka arī viņa savulaik ļoti rūpējusies par ģimeni un visu naudiņu, kas viņai bijusi, atvēlējusi bērniem. "Galvenokārt meitai. Un tagad viņa arī grib no manis, lai es dzīvokli pārrakstu viņai. Māja ir dēlam. Dzīvoklis – meitai. Tā ka mums ir viss sadalīts un… Viņi jau nedomāja, ka es tik ilgi dzīvošu varbūt…"

Aina Elza fiziski jūtas labi un pati smej, ka vienīgais, kas nav īsti labi, - kad satraucas, dažkārt nespēj atrast vajadzīgos vārdus. 

Visspilgtākās atmiņas no dzīves pirms pansionāta sievietei ir par ceļojumiem, kuros braukusi. "Tas man ir interesanti. Kādreiz mēneša laikā mums bija pa diviem braucieniem no Carnikavas. Tur mēs sapulcējāmies katru pirmdienu, dzērām kafiju, katrs atnesa kaut ko ēdamu no mājām. Vispār ļoti interesanti bija. Ļoti interesanta dzīve. Bet tad sākās tas kovids…"

"Ja būtu vairāk brīvības..."

Savukārt sociālās aprūpes centrā, viņasprāt, nekā sevišķi spilgta nav. "Te ir… Es saku – pārāk ierobežots viss ir.

Ja būtu mazlietiņ vairāk brīvības, tad būtu citādāk. Bet šeit tiešām nekur nevar iziet, nekur nevar nu…

Es brilles pasūtīju vakar. Tikai tas, ka mēs netiekam, bet man atbrauc dēls ar mašīnu un aizved, kur man vajag. Nu tā – principā var tikt, ja grib dikti.

Šeit nē, šeit nevar satikties. Kad meita atbrauc uz Latviju, tad viņa mani izņem ārā, un tad es varu ar viņu kopā aizbraukt pie mazmeitām ciemos. Mūsu ģimene ir ļoti draudzīga. Gan dēla ģimene, gan meitas ģimene. Mēs esam ļoti draudzīgi. Es nezinu… Es viņus tā audzināju, lai viņi būtu mīļi savā starpā. Mēs tiešām labi satiekam. Un viņiem ir labas izglītības. Tas viss ir… Es domāju, ka tas ir mans nopelns."

Aina Elza teic, ka īpašu nākotnes plānu viņai nav. "Kas būs – to es ņemšu par labu! Ko lai es daru citu? Es nevaru izvēlēties."

Tiesa, viņa ļoti vēlētos, lai bērni viņu biežāk izņemtu no sociālās aprūpes centra. "To es gribētu… It sevišķi ar dēlu, jo, kad būvējām māju, man bija atsevišķas istabas. Man bija viena liela istaba un guļamistaba. Un tagad viņš… Nu, negrib mani. Viņš saka – man būs problēmas ar tevi, jāved tevi uz veikaliem un visur… Nu, tā jau ir… Katram vecāki noveco un katram ir savas rūpes. Tur neko nevar darīt. (..) Es uzskatu, ka meita arī biežāk varētu mani ņemt uz Ameriku. Bet tur ir ļoti dārgs ceļš, un mani arī vienu tagad neizlaiž laukā. Man vajag pavadoni līdzi."

Ainai Elzai pavadoņa ideja nešķiet peļama, tomēr sieviete uzsver, ka tas ir svešs cilvēks. Meita kā dāvanu vārdadienās piedāvājusi sievietei kopā ar pavadoni doties uz restorānu. "Nu, es nezinu… Tas jau būtu labi!" teic Aina Elza. 

Vēl viņa spilgti atceras savu 80. jubileju. Tad dēla meita uzaicinājusi visus radiniekus uz svinībām restorānā. "Mēs neesam daudz. Es tos citus radus nepazīstu, tā kā neaugu un nedzīvoju pie saviem īstajiem radiem. Man jau ir tikai meitas bērni un dēla bērni. Man tikai tie ir. Tos es uzskatu par īstiem radiem. Tie mani mīlē, viņus es audzināju, un es ļoti, ļoti ar viņiem esmu saaugusi."

"Ko es gribētu izmainīt… Brīvību! Tikai brīvību šeit!"

Ja Ainai Elzai būtu iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē, viņa to drīzāk nedarītu. Pansionātā viņa ieguvusi arī kādu pavisam tuvu draugu, kurš sievieti pavada uz interviju un tās laikā nenolaiž acis no viņas.

"Nezinu, man it kā viss bija labi. Man bija labs vīrs, man ir ļoti daudz draudzeņu. Man vēl tagad viņas zvana. Es ļoti, ļoti ar visiem pratu draudzēties. Man viņi ļoti patika. Un šeit man arī ir viens draugs. Visu laiku es skatos – staigā [apkārt]. Viņš man saka, ka es viņam ļoti patīku. Viņš man arī! Bet nu – tas ir tā, ziniet… viņš ir 20 gadus jaunāks par mani. Tur nekas nevar sanākt.

Viņš tepat staigā. Drīz būs klāt. Viņš te visu laiku staigāja garām, bet nu… Jā… Viņš ir krievs. Bet viņš ir iemācījies latviski runāt. Vienīgais tas, ka te jau izvēles nav. Te ir vai nu totāli invalīdi, vai tādi, kas puslīdz kustas. Man liekas, ka es vispār ļoti labi jūtos un… Jā, nu tā ir, nu ko lai dara?"

Par mūžībā aizgājušajiem sociālā centra iemītniekiem informāciju citiem nesniedz. "Mēs nezinām, kas nomirst, cik nomirst. Es agrāk gulēju vienu logu virs tās [telpas], kur mums stāv tie visi miroņi. Un tad es redzēju naktī, vēlu vakarā, ka atbrauc pakaļ viņiem. Es teikšu tā – tas viss ir tik ļoti nepatīkami. Ļoti, ļoti nepatīkami."

Elza Aina uzskata, ka būtu labi zināt, ja nomirst kāds no iemītniekiem, īpaši vēlētos zināt par tiem, ar kuriem izveidojušās draudzīgas attiecības. 

Sieviete atklāj, ka valsts sociālās aprūpes centrā nevalda sirsnība. "Nu, nomirst – nomirst. Dievs ar viņu. Mēs nezinām nemaz. Un es teikšu tā, ka mums nemaz nav interesanti to zināt. It kā tas ir ļoti, ļoti slikti. Kāds nomirst… Un mēs to uzzinām, un varbūt mēs, pārējie, arī kāds gatavojamies nomirt vai kaut kā tamlīdzīgi… Tas ir ļoti, ļoti nepatīkami. Gribētos zināt, gribētos zināt, bet mēs to neredzam. Ja tas cilvēks ir nomiris naktī, te, istabā, tad līdz rītam, ja ne, tad aizvāc viņu tūlīt prom. Mēs nezinām. Un tas ir ļoti skumīgi, ja pazīstams cilvēks un ja viņu attiecīgi nerāda."

Prātojot, kādu padomu viņa varētu dot divdesmit gadus vecajai sev, Aina Elza teic: "Es biju ļoti tāda… Man bija ļoti daudz draugu, un es nebiju nopietna. Nekāda nopietnība nebija… (..) Mūsu laikos bija citādāk. Tagad jau vienkārši ir – satiekas un iet gulēt. Toreiz mums nebija tā! Mums nebija tā! Mēs vienkārši tikai draudzējāmies."

Vairākkārt mūsu sarunā Aina Elza piemin brīvības trūkumu un neziņu. Sieviete stāsta, ka nav daudz informācijas arī par citiem iemītniekiem un to gaitām. Piemēram, viņas draugs kādu laiku bijis nosūtīts uz citu sociālās aprūpes centru, pēc tam atgriezies. "Sazvanījāmies – tas ir vienīgais. Tagad arī mēs tā. Mēs sazvanāmies, mēs nedrīkstam ieiet cita istabā. Es nedrīkstu viņa istabā ieiet."

"Nonākot pansionātā, zūd perspektīva"

"Vēlīnais briedums ir saistīts ar sociālās dzīves un aktivitāšu samazināšanos. Tas ir, kad ikdienas pienākumi un aktīvā dzīve pamazām noslēdzas vai jau ir noslēgusies, cilvēks pārstāj strādāt, piedalīties aktivitātēs," saka eksistenciālā psihoterapeite Laura Boitmane.

Viņa pauž, ka vēlīnais briedums izpaužas atšķirīgi, atkarībā no tā, vai seniors vecumdienās ir savās mājās un bauda zināmu brīvību, vai ievietots sociālās aprūpes centrā, kur ir ierobežota telpa ar ierobežotām iespējām kaut ko darīt vai radīt. "No otras puses tur ir garantēta sabiedrība, lai gan reizēm tā ir patīkama vai nepatīkama."

Psihoterapeite arī min, ka cilvēki ir ļoti dažādi - vienam būs vēlme, lai apkārt ir cilvēki, kamēr citam ierastā vide būs savas tikai savas mājas un attiecīgi - būs grūtāk pielāgoties. 

"Šajā vecumā cilvēkam ir grūti mainīt savus ieradumus, jo ir nostiprinājies tas, ko viņš grib un kā ir pieradis.

Ļoti daudz vecu cilvēku sadugst, kad viņi nokļūst šādā iestādē, viņu stāvoklis pasliktinās. Bet kādam tas arī var palīdzēt."

Boitmane no sociālo aprūpes centru klientiem ir dzirdējusi, ka pāreja uz centru ir liels pārdzīvojums un krīze. "Sākotnēji var būt stāvokļa pasliktināšanās, ir nomāktība. Viņus ievieto iestādē un ātri nomirst, ja nespēj adaptēties jaunā vidē. Un tādu stāstu ir daudz."

Speciāliste gan bilst, ka ir arī cilvēki, kuri priecājas par to, ka tur viņiem ir sabiedrība un nodarbības. "Ja krīzi pārvar, tad arī tīri labi var pielāgoties. Tur ir zināma aprūpe un cilvēks tiek pieskatīts."

Psihoterapeite pauž, ka sociālās aprūpes centros nāves tuvums ir daudz izteiktāks. Jūtama arī nolemtības sajūta. "Nereti veci cilvēki arī saka, ka viņi brauc tur nomirt. No otras puses nevar noliegt, ka, iestājoties zināmam vecumam, nāves tuvums tāpat ir jūtams un cilvēks par to domā.

Cita lieta, vai tā vide, kas ir ap viņu, tās pēdējās dienas un gadus cilvēkam ir pilnvērtīguma sajūta, apkārt ir bērni un mazbērni. Cilvēks jūt, ka tam ir jēga. Pansionātā dzīvojot, kur tā visa nav, ir savas dzīves bezjēdzīguma sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.

Cilvēku dzīvei vienmēr ir kāds mērķis. Nonākot pansionātā, zūd perspektīva. Ja aiziet tuvie draugi, tas varbūt to sajūtu pastiprina.

Runājot par brīvību izvēlēties, speciāliste min, ka mēs visi bieži esam spiesti pieņemt to, ko nevēlamies. Lēmumu par došanos uz valsts sociālās aprūpes centru bieži vien nosaka tuvinieki. Ja tie nevar piedāvāt alternatīvu, tad "pieņemt vai nepieņemt ir sekundārs jautājums". "Ar to ir jādzīvo. Ja vienam cilvēkam ir spēks, var meklēt mierinājumu attiecībās ar darbiniekiem vai iedzīvotājiem."

Boitmane pauž, ka aprūpes centri ir stigmatizēti un to klienti nereti tur nonāk ar aizspriedumu sajūtu - no manis tiek vaļā. "Mūsdienās, kur cilvēki nedzīvo lielās saimēs, cilvēki ir ļoti aizņemti katru dienu, [nonākšana sociālās aprūpes centrā] var tikt uztverta kā rūpes, jo iestādes prasa arī lielus finansiālus līdzekļus no tuviniekiem.

Psihoterapeite uzskata, ka ir aizspriedumaini domāt, ka cilvēku, kurš apmeklē bēres vai atvadās [no kāda mirušā], tas viņu kaut kā traumē. "Nevienu jau nevar piemānīt, cilvēks tāpat zina, ka ir zaudējis draugu vai tuvinieku.

Liegt viņam atvadīties, tas, protams, ir cietsirdīgi. Tāpat kā bērniem neteikt, ka nomirst tuvinieks, un slēpt. Tas ir pašapmāns."

RSU docētāja, sociālantropoloģe Anna Žabicka jau daudzus gadus pētniecības ietvaros sarunājas ar senioriem valsts sociālās aprūpes centros. Viņa ir arī zinātniskā raksta "Dzīves un nāves izpratnes veidošanās sociālās aprūpes centrā" autore. Tā secinājumos speciāliste norāda, ka "stigmas dēļ radītais fiziskais un sociālais nošķīrums no pārējās sabiedrības veido tā saukto sociālo nāvi, kas iestājas pirms bioloģiskās nāves. Ar sociālo nāvi tiek saprasta tāda sabiedrības izturēšanās pret indivīdu, it kā viņš jau būtu miris.

Pansionāta senioru gadījumā tas izpaužas viņu sociālajā nošķiršanā un izolācijā no pārējās sabiedrības, viņus neuzskatot par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Paralēli stigmatizācijai un sociālajai nāvei pansionātā realizētā aprūpes sistēma lielākoties izvērš rūpes tikai par aprūpes centra iemītnieku ķermeni, to uztverot kā objektu, bet ne kā dzīvu, apzinātu, subjektīvu patības ķermeni". 

"Kādas ir tās vietas, kurās mēs novecojam?"

Sarunā ar "Apollo.lv" Žabicka teic, ka lēmums par iestāšanos centrā ir ļoti sarežģīts, jo ietver ģimenes savstarpējās attiecības, kurām ir ļoti grūti izsekot un grūti tās novērtēt. "Es pilnīgi saprotu, ka radinieki var gan finansiāli, gan praktiski nevarēt parūpēties par cilvēku. It sevišķi, ja vajadzības ikdienas gaitās arvien pieaug ar vecumu, zaudējot kādas spējas.

Līdz ar to es pilnīgi noteikti absolūti atturos no vērtējuma par to, vai radinieks dara pareizi. Es domāju, ka tā ir viņu izvēle un ikvienam var pienākt tāda izvēle. Arī visā Eiropā tā ir šobrīd – arvien vairāk pieaug prasība jeb spiediens no visas sabiedrības, ka vecumdienās par cilvēkiem būtu jāparūpējas valstij. Mēs neesam ar to unikāli.

Parādās otra problēma – kādas ir tās vietas, kurās mēs novecojam.

Pilnīgi visi seniori, ar kuriem 10 gadu laikā esmu runājusi pētniecības ietvaros, uzsver, ka šīs pārmaiņas ir gan emocionāli, gan sociāli smagas. Tur notiek vairāki pārrāvumi. Pirmkārt, ja cilvēks ir diezgan jauns un diezgan aktīvs, tad sociālais pārrāvums no darba vides vai no sociālās iekļautības.

Otrs – seniori bieži vien tiek pārvietoti no savas pilsētas, dzimtās puses uz kādiem tālākiem pansionātiem. Līdz ar to viņiem jāpielāgojas pilnīgi citai videi. Un, protams, atrautības aspekts ar radiniekiem. Un te arī ir viena atšķirība – lai arī pieaug pieprasījums, ka valstij būtu jāiesaistās un jāpalīdz rūpēties par cilvēkiem vecumdienās, tāpat mums sabiedrībā pret cilvēkiem, kuri šobrīd jau ir gados, ir ārkārtīgi lielas gaidas, ka ģimene būs tā, kas parūpēsies. Un te ir tāda nesakritība lielā mērā.

Ir, protams, cilvēki, kas paši sakravā mantas un dodas uz pansionātu tieši ar domu, ka viņi tādā veidā rūpējas par saviem bērniem un mazbērniem. Viņi nevēlas uzvelt šo slogu saviem radiniekiem. Te parādās arī rūpju aspekts no abām pusēm. Viens rūpējas par to, kā apmaksāt pansionātu, vai brauc ciemos, bet vecāka gadagājuma cilvēki rūpējas par to, ka viņi aiziet uz šo pansionātu dzīvot."

Tiesa, eksperte atzīmē, ka tas nebūt nenozīmē, ka aiziešana uz sociālās aprūpes centru ir viegla. "Tā, protams, ir ārkārtīgi grūta un emocionāli smaga pat tad, ja cilvēks to it kā ir vēlējies un it kā tam ir piekritis.

Absolūti mainās mājas vide. No savas telpas, kur esi kungs un ķēniņš, nonāc institucionālā vidē, ar ļoti daudziem cilvēkiem, konkrētu režīmu, kas lielākoties ir nevis pakārtota klientiem, bet gludai aprūpes centra notikumu gaitai. Tā ir pielāgota, lai ir vieglāk aprūpētājiem un pansionātam, nevis cilvēkam. Pat tad, ja cilvēks ir izteicis vēlmi un sapratis, ka viņam vajag palīdzību, emocionāli individuālā līmenī tas noteikti ir ļoti smagi.

Tas, protams, mums uzliek jautājumu par to, vai tur nevajadzētu būt kādai atbalsta sistēmai cilvēkiem, kuri pāriet uz sociālās aprūpes iestādēm."

"(..) Man vispār šķiet, ka jebkuram cilvēkam jebkurā vecuma posmā jebkuros apstākļos būtu pēc iespējas jādod izvēle, nevis jāizlemj viņa vietā. Un te ir drusku tāds pārprastais rūpju aspekts. Aizbildnieciskais aspekts par cilvēkiem gados, ka "mēs izlemsim viņa vietā, jo mēs esam izdomājuši, kā viņam ir labāk". Vienalga, vai tas ir par atvadīšanos no saviem draugiem un kolēģiem…

Mēs arī izdomājām pandēmijā, kā viņiem ir labāk, nepajautājot pašiem cilvēkiem. Manuprāt, šis ir problemātisks rūpju aspekts – ārkārtīgi paternālisks un aizbildniecisks.

Līdz ar to – vienmēr esmu par, ka cilvēkiem ir jādod izvēle. Citi gribēs atvadīties, citi – negribēs. Un tas arī ir O.K.," teic Žabicka. 

Foto: MAF logo

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" saturu atbild TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu