"Lai cīnītos, es slēpos aiz citiem vīriem." Kā vīrietis ar divām kāju protēzēm iestājās Ukrainas armijā
Ukraiņu karavīrs Vasils Štefko. Foto: Twitter/IAPonomarenko
Apollo.lv
"Lai cīnītos, es slēpos aiz citiem vīriem." Kā vīrietis ar divām kāju protēzēm iestājās Ukrainas armijā
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 3

Aizkarpatu apgabala iedzīvotājam Vasilam Štefko ir abu kāju protēzes. Taču viņa vēlme aizstāvēt Ukrainu no Krievijas karaspēka bija tik liela, ka pat tas nestājās ceļā. Lai pievienotos armijai, viņš meloja un slēpa, ka viņam nav abu kāju, raksta ziņu aģentūra "Ukrinform".

Kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, ukraiņu vīrieši pieteicās armijā, saprotot, ka sava dzimtene ir jāaizstāv. Viņu vidū bija arī Vasils, kurš pieteicās karot jau 24. februārī, lai gan viņam ir divas kāju protēzes.

Pievienošanās prasīja neatlaidību un viltību

Ukrainas aizstāvis zaudēja abas kājas 2008. gadā, tamdēļ pievienoties armijai bija sarežģīti, pat gandrīz neiespējami.

Viņš bija centies pievienoties Ukrainas Bruņotajiem spēkiem jau no 2014. gada, bet, līdzko komandieri uzzināja par viņa īpašajām vajadzībām, viņi atteicās uzņemt Vasilu savās vienībās.

"Bet problēma bija tāda, ka militārais komisārs mani labi zināja kā karavīru un viņš nekad mani neņemtu," stāsta Vasils. "Es viņu uzrunāju vairākas reizes. Teicu, ka stāvu stingri uz savām kājām, ka esmu labs autovadītājs, izturīgs un motivēts. Bet katru dienu saņēmu no viņa atteikumu, tāpēc paliku turpat uz vietas un palīdzēju ar vīru, produktu vai ūdens transportēšanu militārajā uzņemšanas centrā."

Tad Vasils esot uzrunājis citus atbildīgos, tomēr šoreiz izmantojis kādu triku – viņš sameloja, ka viņam ir tikai viena kājas protēze un ka komisārs negrib viņu uzņemt, jo viņu labi pazīstot. Izdevās pierunāt iekļaut viņu uzņemšanas sarakstā.

"Kad jau stājāmies ierindā, lai dotos cīnīties, es slēpos aiz citiem vīriem," stāsta Vasils. "Es notupos un paslēpos, lai militārais komisārs mani neredzētu. Viņš uzreiz būtu man licis atgriezties."

Kad vienība jau bija izbraukusi, Vasilam vairs nebija jāuztraucas, ka kāds uzzinās to, ka viņš ir atšķirīgs. Un tā viņam izdevās doties kaujas laukā, lai aizstāvētu Ukrainu no okupantiem.

Meli gan nepalika neatklāti

Vasils, nonākot vienībā, vadībai nepastāstīja par savām īpašajām vajadzībām, jo centies izvairīties no problēmām ar komandieri. Tādēļ viņš savas mākslīgās kājas nerādīja pirmās nedēļas.

Kāju protēzes ik pa laikam nepieciešams noņemt, lai ļautu kājām atpūsties. To Vasils izvēlējās darīt guļot, piebilstot, ka tas bijis vienkārši, jo karavīri gulēja nenoģērbjoties.

"Bija auksts, tāpēc daži pat nenovilka apavus," stāsta karavīrs. "Tu vienkārši apsedz sevi ar segu un guli. Tā arī es darīju.

Es pagaidīju, līdz visi ir aizmiguši, un tad noņēmu savas kāju protēzes un gulēju mierīgi. No rīta es piecēlos agrāk nekā pārējie, lai varētu laikus uzlikt savas protēzes."

Viņš sešus mēnešus pavadīja frontes līnijā, līdz atgriezās Aizkarpatu reģionā, lai strādātu par šoferi militārajā vienībā.

Vasils atklāja arī kādu smieklīgu incidentu.

"Vienu rītu es pamostos, un biedrs man saka, ka manis dēļ viņu gandrīz ķērusi sirdstrieka. Pajautāju, kas noticis. Viņš saka: "Pamodos nakts vidū un redzēju, ka tavas kājas guļ tev blakus. Iekšā un ārā bija klusums, nebija dzirdami sprādzieni, bet tavas kājas bija atdalītas!" Tātad viņš redzēja manas protēzes, jo sega tās nebija kārtīgi apsegusi," smejoties atminas Vasils.

Tomēr reiz viņa protēzei salūza skrūve, un tad gan nācies patiesību atklāt komandierim, kurš viņu steigšus aizsūtījis uz slimnīcu, kur protēze tika salabota.

Ar piemēru un vārdiem motivē arī citus 

Vaicāts, vai pēc tam mainījās biedru un vadības attieksme, Vasils atklāj, ka viņi visi bija pārsteigti, ka šo faktu izdevies tik ilgi slēpt.

"Es viņiem atbildēju, ka katru vakaru lūdzu Dievu, lai netiktu pieķerts un nosūtīts mājās.

Jo es šajā laikā nevarētu sēdēt mājās. Es zinu, ka neiešu izlūkgājienos vai ierakumos, jo man ir grūti lēkt. Bet man iedeva transportlīdzekli, un es braucu. Es varu būt noderīgs armijā. Un es gribu dienēt un aizstāvēt savu dzimteni.”

"Es izvadāju personālu uz mācību lauku, uz karadarbības zonu. Dažkārt man palūdz pateikt kaut ko motivējošu puišiem. Daudzi cilvēki baidās doties karā. Un tas ir normāli. Tikai muļķi var nebaidīties, jo šis ir karš, briesmīgs karš!" saka Vasils, tomēr viņš atgādina, ka karā nedrīkst ļaut bailēm ņemt virsroku. "Ir uzdevums, kas jāizpilda. Ja tu baidies, tu to nevarēsi izdarīt, bet, ja tu pārspīlē, tu mirsi. Tāpēc vienkārši jādara savs darbs."

"Patlaban ir laiks, kad mums jāaizstāv sava dzimtene," uzsver karavīrs. "Citādi mēs neeksistēsim, ienaidnieks mūs iznīcinās. Došanās armijā tagad nav pat pienākums, tas ir liels gods mūsu vīriem."

Zīmīgi, ka arī Vasila tēvs iestājās armijā Otrajā pasaules karā, melojot par kādu būtisku faktu. Viņam patiesībā tolaik bija vien 15 gadi, bet viņš bija garš un cilvēkiem tolaik nebija pasu, tāpēc viņu pieņēma.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu