"Priecājieties, kamēr varat," tēvs rakstīja īsziņā.
"Jūs esat kā ļaundari šausmu filmās. Kad ļaunums tiek sakauts, tas vienmēr sola atgriezties," dēls atbildēja.
Iestājās klusums, kad sargs jautāja Artūram, ko viņš darītu, ja stātos pretī tēvam kaujas laukā. "Es nedomāju, ka es varētu viņu nošaut vai ka viņš varētu nošaut mani. Kurš varētu nogalināt savu tēvu?" viņš teica, piebilstot, ka pagaidām šāda drūma perspektīva, visticamāk, nepiepildīsies, jo viņa tēvs ir izvietots militārajā bāzē Doneckā.
Vienā no nesenajām vēstulēm Artūram tēvs sacīja: "Tu joprojām esi mans dēls. Es vēlos tev vislabāko. Lai tu būtu laimīgs un vesels."
"Bet es domāju, ka viņam par to visu būtu jāsaņem sods tiesā," teica Artūrs. "Es gribētu redzēt, kā viņš pieredz mūsu uzvaru un kā viņa pasaule sabrūk."
Neskatoties uz visu, Artūrs teica, ka viņš ir smagi strādājis, lai neļautu dusmām un naidam viņu pārņemt.
"Mans tēvs nodeva mūsu ģimeni, un viņš nodeva mūsu valsti. Bet es cīnos aiz mīlestības pret savu valsti.
Akls naids mani apēdīs dzīvu, un es vienkārši izdegšu, pirms šis karš beigsies," viņš sacīja, piebilstot, ka pēc kara vēlas atgriezties pie filmu uzņemšanas un palīdzēt karavīriem, kuri piedzīvo posttraumatiskā stresa traucējumus.
Artūra stāstu septembra beigās pirmo reizi izstāstīja Krievijas žurnālistikas jaunuzņēmums un atbalsta čats karā cietušajiem "Help Desk". Viņš teica, ka nolēmis dalīties ar savu stāstu, jo sapratis, ka daudzi ukraiņi cīnās ar līdzīgām ģimenes problēmām.
"Es vēlējos nodot vēstījumu, ka tu neesi atbildīgs par savas ģimenes izvēlēm. Tas nepadara jūs par mazāku patriotu, ja jūsu tēvs ir noziedznieks." Artūrs stāsta, ka viņa vienība zināja par viņa ģimenes vēsturi, taču nekad nav apšaubījusi viņa lojalitāti. "Viņi zina, ka esmu simtprocentīgi uzticīgs Ukrainai."