"Viņš pievienojās ienaidniekam." Ukrainas karavīrs par tēva cīņu Krievijas pusē

Kamēr lielākā daļa ukraiņu bija noraizējušies par savu vecāku drošību, 27 gadus vecajam Artūram bija cits vēstījums tēvam Oļega - pulkvedim prokrievisko separātistu spēkos Ukrainas austrumos.

"Jūs, pakaļas," tēvam rakstīja Artūrs.

"Neņem ieroci rokās. Kijiva tūlīt kritīs," pēc kāda laika atbildēja Oļegs.

Artūrs neklausīja tēva padomu un ātri vien pieteicās brīvprātīgajā dienestā, piedaloties veiksmīgajā Ukrainas galvaspilsētas aizstāvēšanā, kas aprīlī beidzās ar Krievijas spēku izvešanu no reģiona.

Drīz viņš iestājās Ukrainas armijā un pavisam nesen piedalījās tās pretuzbrukumā Ukrainas ziemeļos un austrumos. Medija apskatītajās fotogrāfijās redzams, kā Artūrs iebrauc Izjumā un Limānā - divās stratēģiski svarīgās pilsētās, kuras Ukraina atbrīvoja pēdējā mēneša laikā.

Visu šo laiku viņš ir uzturējis saikni ar savu tēvu Krievijas okupētajā Doneckā, sūtot īsziņas, ar kurām viņš ir dalījies arī ar "The Guardian". "Mēs esam burtiski pretējās frontes līnijas pusēs. Bet tikai viens no mums cīnās par pareizo lietu," teica Artūrs videozvanā no Ukrainas rietumu reģiona Zakarpatu apgabala, kur viņš atveseļojas pēc mēnešiem ilgām šausminošām kaujām.

Krievijas iebrukums Ukrainā ir sadalījis tūkstošiem ģimeņu. Tā kā abu valstu pagātne ir savstarpēji saistīta un sarežģīta, daudziem ukraiņiem radinieki ir otrā robežas pusē. Neilgi pēc iebrukuma sākuma parādījās ziņojumi par to, ka dažu ukraiņu radinieki no Krievijas atsakās noticēt, ka Vladimira Putina armija bombardē civiliedzīvotājus visā valstī.

Taču tikai daži stāsti tik dramatiski raksturo ģimenes šķelšanos kā Artūra stāsts, kas ir pirmais zināmais stāsts par ukraiņu karavīru, kura tēvs cīnās Krievijas bruņoto spēku sastāvā.

Artūrs ir dzimis karavīra ģimenē Borispilī, pilsētā netālu no Kijivas. Viņa tēvs Oļegs ir no Ukrainas austrumu Doneckas apgabala un līdz 2011. gadam desmit gadus dienēja Ukrainas armijā.

Pēc šķiršanās no Artūra mātes tajā pašā gadā Oļegs pārcēlās uz Krieviju darba meklējumos, kā stāsta viņa dēls. Cīnoties par naudu, Oļegs 2016. gadā, divus gadus pēc tam, kad Maskava anektēja Krimu un Putins nosūtīja savus spēkus atbalstīt separātistus Ukrainas austrumos, pievienojās Doneckas prokrieviskajiem separātistu spēkiem.

"Es biju šokēts, kad viņš man teica, ka pievienojies Doneckas milicijai," atcerējās Artūrs.

"Man, tāpat kā daudziem ukraiņiem, šis karš sākās 2014. gadā, un tas nozīmēja vienu- tēvs pievienojās ienaidniekam."

Artūrs stāsta, ka bija redzējis, kā viņa tēvs pamazām ieņēma prokrievisku nostāju konfliktā vēl pirms pievienošanās separātistiem. "Viņu pārņēma Krievijas propaganda. Es domāju, ka viņš tai nepakļausies, ka viņš būs gudrāks. Bet es kļūdījos."

Abi tomēr uzturēja kontaktus, kad Artūrs pēc inženierzinātņu studijām sekoja savam ilggadējam sapnim - Kijivā veidot karjeru kinoindustrijā. Taču, palielinoties spriedzei starp Krieviju un Ukrainu, gatavojoties 2022. gada februāra iebrukumam, palielinājās arī attālums starp tēvu un dēlu.

Marta sākumā, pēc tam, kad lielākā daļa Krievijas karaspēka bija atvairīta no Kijivas, Artūrs nosūtīja tēvam īsu videoziņojumu, izsmejot viņu par viņa agrāko brīdinājumu par galvaspilsētas krišanu. "Es staigāju apkārt, bet neredzu nevienu krievu. Šķiet, ka viņi ir pazuduši. Es nesaprotu, kur viņi ir?" viņš teica videoierakstā.

Oļegs atbildēja, ka drīz viss mainīsies, un vēlreiz mudināja dēlu nomest ieročus. "Tajā brīdī es jau redzēju, ka viņa cerības uz Krievijas uzvaru sarūk. Viņš sāka kļūt izmisīgāks, jo Ukraina ieguva arvien lielāku pārsvaru," teica Artūrs.

Viņi atkal runāja pēc tam, kad Ukrainas pilsētā Bučā parādījās pierādījumi par Krievijas veiktajām civiliedzīvotāju slepkavībām. Oļegs sacīja, ka šie ziņojumi ir "viltus", skandinot Krievijas televīzijas apgalvojumus, ka Bučā mirušo civiliedzīvotāju attēli ir inscenēti un ka civiliedzīvotājus nogalinājuši paši ukraiņi.

"Es viņam teicu, ka pats biju Bučā, ka visu esmu redzējis savām acīm," teica Artūrs. "Bet es sapratu, ka viņš ir bezcerīgs. Es pārstāju mēģināt viņu par kaut ko pārliecināt. Tā ir velti tērēta enerģija."

Viena no pēdējām reizēm, kad abi sazinājās, bija tad, kad Artūra vienība palīdzēja atbrīvot Izjumu Ukrainas zibens pretuzbrukuma sākumā valsts ziemeļaustrumos.

"Priecājieties, kamēr varat," tēvs rakstīja īsziņā.

"Jūs esat kā ļaundari šausmu filmās. Kad ļaunums tiek sakauts, tas vienmēr sola atgriezties," dēls atbildēja.

Iestājās klusums, kad sargs jautāja Artūram, ko viņš darītu, ja stātos pretī tēvam kaujas laukā. "Es nedomāju, ka es varētu viņu nošaut vai ka viņš varētu nošaut mani. Kurš varētu nogalināt savu tēvu?" viņš teica, piebilstot, ka pagaidām šāda drūma perspektīva, visticamāk, nepiepildīsies, jo viņa tēvs ir izvietots militārajā bāzē Doneckā.

Vienā no nesenajām vēstulēm Artūram tēvs sacīja: "Tu joprojām esi mans dēls. Es vēlos tev vislabāko. Lai tu būtu laimīgs un vesels."

"Bet es domāju, ka viņam par to visu būtu jāsaņem sods tiesā," teica Artūrs. "Es gribētu redzēt, kā viņš pieredz mūsu uzvaru un kā viņa pasaule sabrūk."

Neskatoties uz visu, Artūrs teica, ka viņš ir smagi strādājis, lai neļautu dusmām un naidam viņu pārņemt.

"Mans tēvs nodeva mūsu ģimeni, un viņš nodeva mūsu valsti. Bet es cīnos aiz mīlestības pret savu valsti.

Akls naids mani apēdīs dzīvu, un es vienkārši izdegšu, pirms šis karš beigsies," viņš sacīja, piebilstot, ka pēc kara vēlas atgriezties pie filmu uzņemšanas un palīdzēt karavīriem, kuri piedzīvo posttraumatiskā stresa traucējumus.

Artūra stāstu septembra beigās pirmo reizi izstāstīja Krievijas žurnālistikas jaunuzņēmums un atbalsta čats karā cietušajiem "Help Desk". Viņš teica, ka nolēmis dalīties ar savu stāstu, jo sapratis, ka daudzi ukraiņi cīnās ar līdzīgām ģimenes problēmām.

"Es vēlējos nodot vēstījumu, ka tu neesi atbildīgs par savas ģimenes izvēlēm. Tas nepadara jūs par mazāku patriotu, ja jūsu tēvs ir noziedznieks." Artūrs stāsta, ka viņa vienība zināja par viņa ģimenes vēsturi, taču nekad nav apšaubījusi viņa lojalitāti. "Viņi zina, ka esmu simtprocentīgi uzticīgs Ukrainai."