Sociālā dzīve/nāve ⟩ "Vai dieniņās! Visa pasaule bija vaļā!" Ināras stāsts
Foto: Oskars Lūsis/TVNET GRUPA
Apollo.lv
"Vai dieniņās! Visa pasaule bija vaļā!" Ināras stāsts
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Cilvēki, kas sasnieguši vēlīno briedumu, nereti nonāk sociālās aprūpes centros. Vai tas ir bijis pašu lēmums, no kā ir bail, kā pietrūkst un ko viņi vēlētos, lai justos tur sociāli dzīvi, stāsta Apollo.lv dokumentālā projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" varoņi - seniori, kuri mīt aprūpes centros. Šoreiz - 75 gadus vecās Ināras stāsts. 

"Es biju slima ļoti. Pēc tam [biju] slimnīcā. No slimnīcas – aprūpes centrā. No aprūpes centra – uz pansionātu," savu stāstu sāk Ināra. Viņa valsts sociālās aprūpes centrā Rīgā mīt no 2022. gada marta. ​

Lēmumu par pārcelšanos uz centru sieviete pieņēmusi kopā ar savu meitu.

"Man mājās ir ļoti slikti apstākļi. Tur nav iespējams mani kopt. Nu un tā mēs nolēmām, ka man labāk būs pansionātā."

Ināra teic, ka jūtas centrā apčubināta un aprūpēta. "Ja man kaut ko vajag, es varu pakliegt. Kas tad man mājās būtu? Nekas! Diezgan grūti mūsu tie apstākļi."

Foto: Oskars Lūsis/TVNET GRUPA

Sieviete beigusi vidusskolu Rīgā. Inārai ļoti paticis tur mācīties, bet vēlāk tā izformēta. "Maz cilvēciņu bija, un pēdējo klasi mēs aizgājām kaut kur Purvciemā mācīties. Un tas nebija tas…"

Vēlāk strādājusi par apkopēju. "Es ļoti ilgus gadus strādāju par apkopēju. Un es par to nekaunos!

Nē, nu ir jau cilvēki, kas kaunas – apkopēja, kas tad tas ir? Un tad, ja nebūs apkopējas, – kā tad būs? Tad būs netīrumu kalns un uz mēsliem paslīdēs kāja."

Inārai ļoti patīk, ka sociālajā aprūpes centrā ir dažādas nodarbības. "No rīta puses viena nodarbība, vakarpusē viena nodarbība. Mums bija arī mūzikas nodarbības. Vienkārši ļoti jauki! Otrkārt – mums te ir grāmatas! Es esmu liela grāmatu lasītāja. Lūdzu! Paņem grāmatu, man iedod… Lasi un priecājies!

Ziniet, jocīgi, es izmocīju [Dena Brauna] "Da Vinči kodu". Bet tā [grāmata] mani aizrāva! Protams, es vietām tur pārlaidu aci, kur nesaprotamā valodā rakstīts, bet tā darbība – kas tur tālāk būs? Oi! Ļoti interesanti!"

Tā kā Ināra pašlaik pārvietojas ratiņkrēslā, pašai pietrūkstot kustību.

"Kad varēšu pati piecelties un pati iet, un pati darīt, būs vēl labāk. Tagad man vienmēr jāgaida, vai mani kāds aizvedīs… Vai varbūt neaizvedīs. Tas man pietrūkst."

Jaunībā Ināra ļoti izbaudījusi braukšanu ar motociklu. "Vai dieniņās! Visa pasaule bija vaļā! 

Nē, nē. Es biju aizmugurē sēdētājs. Tad man vīrs vēl nebija… Tad bija labi! Tad man patika, ka mums bija "Zaporožecs". Ļoti labi – mežā iestigsti, abiem diviem – viens pie priekšas, otrs pie aizmugures, nu un vsjo! Mašīna atkal aiziet!"

Centrā Ināra novērtē līdzcilvēku attieksmi. Ļoti aizkustinājusi apkopēja, kura atnesusi palasīt grāmatu, zinot, cik ļoti Inārai patīk lasīt. "Mani tas ļoti aizkustināja. Ļoti aizkustināja. Nu… Un te ir tāds aprūpētājs – Elmāriņš… Viņš kaut ko pasaka, un tu visu dienu vari smaidīt! Nav tāda īpaša tāda…

Foto: Oskars Lūsis/TVNET GRUPA

Man patīk arī, ka mani beidzot izved ārā. Tad es pētu, kā zvirbulīši darbojas, kā baloži uzvedas. Varbūt kāda vārna atlidos. Pēdējā laikā viņas nav… Žēl… Ļoti interesanti radījumi."

Ināru reizi mēnesī apciemo meita. Neviens cits nenākot. Vēl Inārai ir māsa, taču "viņa ir ļoti aizņemta".

"Viņai ir seši mazbērni. Un tad viņa korī dzied. Un tad viņa brauc pa pasauli. Viņai ir laba pensija, viņa var atļauties. Un viņa ir ļoti aizņemts cilvēciņš. Un neviena cita man nav. Nekas, iztiek ar to, kas ir," teic Ināra. 

Tālākais brauciens no sociālās aprūpes centra bijis uz Ķengaragu.

"Es gribu iet pati ar savām kājām! Tas man ir galvenais un pats svarīgākais uzdevums.

Bet protams, ka strādāju! Es vingroju, cik vien varu. Es cenšos pati piecelties. Nu… Nepietiek vēl spēka. Bet nu nekas! Lēnām. Es, mīļā pasaulīt, kādu mani te atveda… Es knapi uz vienu sānu, uz otru sānu. Tagad, redziet, es varu mierīgi pati apsēsties. Tas jau ir daudz! No šejienes augšā nevaru tikt."

Ināra ar rūgtumu atceras laiku, kad viņas dzīvesbiedrs saslima. "Es gribētu, lai man vīrs būtu vesels. Viņš saslima, kļuva par invalīdu un nomira. Es negribētu tā atkal mocīties."

Šeit, sociālās aprūpes centrā, Inārai ir vairāki labi paziņas. "Guntariņš. Marija, piemēram. Tad ir Lilija! Kad atnes žurnālus, es uzskatu, ka viņa ir man draugs. Ļoti jauki cilvēciņi… Ilgvariņš tāds nāk uz nodarbībām. Nevar teikt, ka riktīgs draugs, bet jauki cilvēciņi, ar kuriem satikties."

"Es, piemēram, gribētu zināt, vai viņa ir dzīva vai mirusi."

Centrā neviens tuvs cilvēks nesot miris, taču Ināra prāto, ka centra vadība, iespējams, saudzē iemītniekus. "Ko nu lieki teikt? Ja tu viņu neredzi. Nu, neredzi – neredzi.

Zini, varbūt jā tomēr… Piemēram, man kaut kā neērti prasīt – ir viena lietuviete, kas netālu no manis dzīvo… Es, piemēram, gribētu zināt, vai viņa ir dzīva vai mirusi. Būtu labi, ja es zinātu...

Vienkārši savās domās pieminēt. Neko jau… Kur es varu pasēdēt… Ja es staigātu, tad es varētu kaut kur apsēsties un padomāt.

Es tāpat gultā varu pasēdēt un padomāt par to cilvēku. Nav jau svarīga vieta, galvenais – izjūtas ir svarīgas."

Bailes

"Bail? Ziniet, man kādreiz ir tādas nereālas bailes, ka pēkšņi sakarā ar Ukrainas notikumiem… Ka te pēkšņi sāks bumbot un mūs pametīs likteņa varā. Mēs nebūsim ne aprūpēti, ne paēdināti. Un, kā saka, savā sulā ņemsim un nomirsim. No tā man ir bail.

Nē, nu… Saprotiet, tās ir tādas nereālas bailes, bet tādas pastāv. Tās nav reālas, bet ej nu tu sazini… No tā trakā cilvēka, no tās trakās valsts… Nekā nevar saprast! Viņiem jau taču vienmēr par maz! Nu labāk nesāksim par politiku..."

Jautāju Inārai, vai centrā ir iespēja tikties ar speciālistu, lai aprunātos par trauksmi un bailēm. Viņa teic:

"Var būt, ka nodrošinātu [psihologa vai psihoterapeita konsultācijas], ja es prasītu. Bet es jau neprasu, jo esmu vienmēr pozitīvi noskaņota. Kāpēc man vajag psihologu? Es varbūt esmu par daudz pozitīvi noskaņota… Es nezinu."

Jaunai sev Ināra ieteiktu "meklēt citādāku cilvēku", nekā bijis viņas vīrs. "Meklēt varbūt labāku mazbišķiņ. Vai arī… Ja pašā jaunībā… Es jau ļoti jauna apprecējos. Varēju meklēt citu vietu, kur dzīvot un nedzīvot kopā ar viņu. Viņam ļoti smags raksturs bija. Ļoti…"

Viedums un briedums

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un Psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis norāda, ka, nonākot aprūpes centrā, "tas [pārdzīvojums] ir tāds pats, kā par jebkurām citām pārmaiņām dzīvē, īpaši pārvākšanās no sev ierastās vides, jebkuram cilvēkam – īpaši vecāka gada gājuma – var šķist smagas. Ja viņi ir pieraduši pie savas vides, apkārtnes, cilvēkiem, kas ir apkārt, vai, ja viņi ir dzīvojuši kopā ar savu ģimeni.

Šie visi aspekti tīri dabiski saistās ar lielu emocionālu pārdzīvojumu, ka tā vecā dzīve ir jāatstāj un kaut kādā mērā ir jāsāk jauna. Un ne vienmēr šī "jaunā dzīve" ir brīva paša cilvēka izvēle – bieži vien tas ir piespiedu kārtā. Tas jebkurā gadījumā ir pietiekami liels pārdzīvojums."

Speciālists uzskata, ka spēja tikt galā ar emocionālu krīzi atkarīga no vieduma un brieduma.

"Man vienmēr ir patikuši piemēri par to, ka cilvēki sagaida savu nāvi ar smaidu uz lūpām. Attiecīgi tā ir nerakstīta brieduma pazīme par to, ka viņš ir samierinājies, ka dzīve iet uz priekšu un mainās.

Es domāju, ka tādam cilvēkam būtu arī krietni vieglāk saprast un pieņemt to, kas tas, kā viņš līdz šim ir dzīvojis, vairs nav iespējams kādu iemeslu dēļ. Bet tiem cilvēkiem, kuri ar novecošanos nav samierinājušies, pieņemt domu par dzīvi aprūpes namā būs daudz grūtāk."

Pūliņš-Cinis uzsver, ka sociālā atstumtība ir viens no depresijas pamata riska faktoriem. "Un kaut vai, ja nerunājam par diagnosticētu depresiju, tas vienkārši nav patīkami, jo cilvēks ir sociāla būtne. Un šī atstumtība daļēji rodas šīs "jaunās dzīves" iespaidā - iespējams, neizdodas vairs tik bieži ģimeni satikt vai arī cilvēks tiek nošķirts no iepriekšējā draugu loka.

Iespējams, kāds spēj pats šo sociālo dzīvi uzturēt, bet lielākā daļa jūtas vientuļi, neskatoties uz to, ka ir nonākuši vidē, kurā ir daudzi viņa vecuma cilvēki un, iespējams, ar līdzīgu domāšanu.

Jebkurā gadījumā ir nepieciešams laiks, lai šai dzīvei adaptētos, un gados vecākam cilvēkam, protams, tas ir grūtāk, jo viņš vairs nav tik fleksibls, kāds bija jaunības gados, kad viņš, bēdu nezinot, varēja pārvākties no viena dzīvokļa uz otru, un atrast jaunus draugus, un, tā teikt, pieslīpēt arī savu personību, lai adaptētos.

Vecākam cilvēkam šī neiroplasticitāte ir krietni vājāka un attiecīgi sociālās dzīves kvalitāte pati no sevis krīt."

Nenovecos tikai tie, kuri nomirs jauni. Kā ir – kā mums jaunajiem un pieaugušajiem spēka gados – nebaidīties no neizbēgamā – novecošanās?

Bailes no novecošanas

"Te atkal ir runa par jau pieminēto viedumu un briedumu.

Ir jāaug un jāmācās būt atvērtiem. Mēs dzīves laikā emocionāli nobriestam, lai kaut kādā mērā būtu gatavi šiem dzīves pēdējiem lielajiem soļiem.

Tas arī iet kopā ar to, ka mēs mākam pieņemt arī klātesošās lietas, kas nāk līdzi ar vecumu – biežāk slimības, tostarp hroniskas, vai audzējs parādās, un tas tā notiek. Viens cilvēks to saprot un pieņem, tiek galā ar šo faktu, ka tā tas var būt, savukārt citam jebkura pārmaiņa vai slimība ir briesmīga krīze, kas nebeidzas līdz pat pēdējai dzīves dienai." 

Foto: MAF logo

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" saturu atbild TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām