Pk, 3.02.2023.

"Tas ir mans dēls!" Mazais Serži nodzīvoja tikai divas dienas

Apollo.lv
"Tas ir mans dēls!" Mazais Serži nodzīvoja tikai divas dienas
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 4
Viļņanskas dzemdību nama drupas pēc Krievijas raķešu uzbrukuma. 2022. gada 23. novembris.
Viļņanskas dzemdību nama drupas pēc Krievijas raķešu uzbrukuma. 2022. gada 23. novembris. Foto: SIPA/Scanpix

Marijas Kamņeckas jaunākais bērniņš piedzima Zaporižjas apgabalā, Viļņanskas dzemdību namā 21. novembrī. Pēc divām dienām Krievijas karaspēks ar raķetēm sāka apšaudīt dzemdību nodaļu. Divos naktī, kad Marija puisīti bija pabarojusi, jumts sagruva pār viņu galvām.

Tajā naktī Marija Kamņecka ar jaundzimušo Serži – tāds bija viņa vārds – nodaļā bija vienīgie pacienti, raksta "The Washington Post". Sākumā glābēji izvilka no sagruvušās nodaļas Mariju. Asiņainām brūcēm, bet dzīvu.

Bērnu viņi nekur neredzēja. "Tur nav neviena bērna, tikai zemē nomesta lelle," glābēji teica Marijai.

"Tas ir mans dēls!" kliedza Marija.

Serži Podļianovs nodzīvoja tikai divas dienas, viņam pat vēl nebija dzimšanas apliecības. Mājās viņu gaidīja trīs māsas un brāļi un tētis Vitālijs Podļianovs. Viss bija sagatavots – gultiņa, drēbītes, vecākais brālis jau nolicis traktoru, ko atdos brālītim... Pavasarī ģimene bija plānojusi pārcelties uz lielāku māju, jo vecajā jau sācis kļūt par šauru, pavei, drīz arī mazais brālītis būs klāt...

Par to, ka ģimenē pieteicies bērniņš, viņi uzzināja februārī, gandrīz reizē ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Daudzi brauca prom, viņi nolēma palikt savā ciemā, turpat apkārt arī radinieki, tomēr drošāk.

Frontes līnija nāca arvien tuvāk, bet likās, ka pavisam tuvu tā nepienāks. Sākoties dzemdību sāpēm, viss, par ko uztraucās Marija un Vitālijs, – lai laikā tiktu līdz slimnīcai. Vitālijs viņu aizveda un devās atpakaļ pie pārējiem trim bērniem.

Bērniņš piedzima ātri. Liktenīgajā naktī viņš gulēja gultiņā blakus Marijas gultai. Viņa stāsta "The Washington Post" žurnālistiem, ka tad, kad raķete ietriekusies namā, sagruvusi ķieģeļu siena, aprokot ārsti, kura kliegusi pēc palīdzības. Pār Mariju sagruva griesti, viss pildījās ar dūmiem, bija grūti elpot.

Viņa taustīdamās meklēja dēliņu gultiņā, bet viņš ar trieciena spēku bija izmests no gultiņas. Tumsā un dūmos viņa pa stikla lauskām noklāto grīdu rāpoja, spīdinot mobilā telefona ekrānu, meklējot dēliņu.

Pārējo viņa atceras miglaini – kā viņu glābēji vilkuši ārā pa logu, kā medmāsas viņai no kājām vilkušas ārā šrapneļu šķembas, kā viņa zvanījusi mammai pa telefonu, lai pateiktu, ka raķete trāpīja dzemdību nodaļai.

Marija skaidri atceras tikai to, ka visu laiku kliedza pēc sava dēla.

Galu galā glābēji viņu atrada. Tā nebija zemē nokritusi lelle. Tas bija divas dienas vecais Serži.

Dēliņu viņi abi ar vīru un pāris radiniekiem apglabāja nākamajā dienā. Viņi negribēja mazo zārciņu ienest mājā, kur pārējie bērni to varētu redzēt.

Naktī pēc bērēm Marija redzēja savu jaundzimušo dēliņu sapnī. Viņš sūdzējās, ka ir izsalcis. Nākamajā dienā Marija aiznesa uz kapiem cepumus un šokolādi. Viņa paņēma līdzi arī mazā Serži māsas un brāļus – parādīt, kur guļ viņu brālītis, kuru viņi tā arī nesatika.

Mazais Serži Podļianovs ir viens no jaunākajiem Krievijas sāktā kara upuriem Ukrainā. Pēc aptuveniem Ukrainas oficiālo iestāžu datiem, 440 bērni ir nogalināti, 851 – ievainots.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu