Pk, 3.02.2023.

Sociālā dzīve/nāve ⟩ "Esmu domājusi tikai par to, vai varēs pareizi nomirt." Skaidrītes stāsts

Apollo.lv
"Esmu domājusi tikai par to, vai varēs pareizi nomirt." Skaidrītes stāsts
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments 1

Skaidrītei ir 69 gadi un janvārī apritēs četri gadi, kopš viņa dzīvo valsts sociālās aprūpes centrā (VSAC) nepilnas pusstundas brauciena attālumā no Daugavpils. Sirmgalve pirms nokļūšanas VSAC ir piedzīvojusi sirdi plosošas netaisnības - zaudējusi darbu, savas mātes mājas, attapusies dzīvesvietā, kurā saimnieko nevis viņa, bet žurkas... Skaidrīte atklāja savu stāstu "Apollo.lv" projektā "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā".

Skaidrīti viņas jaunajā mājvietā neviens neapciemo, jo radu īsti neesot. Tie, kuri ir vēl dzīvi, pēc sirmgalves mātes nāves no viņas esot novērsušies.

Skaidrītes dzīves apstākļi bijuši skaudri: "Es iepriekš dzīvoju vienā vietā trīs gadus, kur nebija dzīvei piemēroti apstākļi. Tur bija žurkas un visādi citādi slikti apstākļi. Es biju sakonfliktējusi ar diviem vecāka gada gājuma vīriešiem... Mani vienkārši aizveda... Izsauca ātro palīdzību un aizveda uz psihiatrisko slimnīcu...

Kad es biju slimnīcā, man ieteica ņemt invaliditāti, jo ar naudas līdzekļiem bija grūti. Man ir otrā grupa, tad nu es sagaidīju, kad man atbrīvosies vieta sociālajā centrā, un tā es nonācu šeit."

Pirms tam Skaidrīte vēl bija deklarējusies savas mātes mājās, bet pēc mātes nāves māja vairs neesot bijusi apdzīvojama - "vandaļi bija iekārtojušies un demolēja īpašumu".

Foto: Pilt videost

Jaunības gados Skaidrīte dzīvojusi Rīgā, kur strādājusi par medmāsu, bet, kad 4. pārvaldes poliklīnika tikusi likvidēta, sieviete palikusi bez darba un atgriezusies dzimtajā pusē pie mātes.

"Šeit vismaz ir dzīvei atbilstoši apstākļi"

"Es sapratu, ka citas iespējas nav un ir jādzīvo šeit. Un es pieņemu visus noteikumus, kādi te ir, un dzīvoju, jo šeit vismaz ir dzīvei atbilstoši apstākļi."

Par dzīvi un pārējiem VSAC iemītniekiem Skaidrīte saka, ka "te katram ir savs raksturs". "Es īpaši pa citām istabiņām nestaigāju un nemeklēju citus cilvēkus, es labāk palasu kaut ko vai uzadu kādas jaunas zeķītes, cimdiņus," stāsta Skaidrīte.

Sirmgalve norāda, ka VSAC piedāvā dažādus pasākumus, piemēram, šajā rudenī viņa mācījusies strādāt ar datoru: "Tas varētu būt tāds jaunums, ko es esmu iemācījusies. Protams, patstāvīgi es vēl nestrādāju ar datoru, nepieciešama darbiniece, kas man palīdz. Bet tā es esmu iemācījusies rakstīt - no grāmatiņas pārnest tekstu datorā. Man patīk ziņas paskatīties internetā."

Skaidrītei centrā nekā nepietrūkstot: "Es ne par ko nevaru sūdzēties." Sieviete stāsta, ka laikā, kad centrā nav karantīna, viņa dodas pati uz pārtikas veikalu un katru svētdienu apmeklē baznīcu.

"Jādzīvo ir un uz priekšu! (..) Mani tikai kā ticīgu cilvēku uztrauc tas, lai pareizi nomirt var un tās pēdējās lietas, kas jāizdara.

No ticības viedokļa - vai prāvestu varētu izsaukt, lai viņš varētu svētību dot!" ar pārdomām par dzīves beigām dalās Skaidrīte. Viņa saka, ka ir piedzīvojusi, kā pie kādas no aizgājušajām iemītniecēm prāvests esot ieradies, viņu pavadīt pēdējā gaitā.

Sirmgalve norāda, ka par dzīves beigām ir sākusi domāt kopš pensionēšanās vecuma. "Es domāju, ka tas ir tas laiks, kad mēs sākam sajust, ka paliekam nespēcīgāki, jo es zinu, ka es nevarētu viena pati vairs dzīvot, piemēram, tur, kur dzīvoju iepriekš."

Kāpēc nāves klātbūtne ir nomācoša, ja tā ir neizbēgama?

Sarunās ar sirmgalvjiem projekta ietvaros atkārtojas tas, ka klientiem netiek paziņots, kad kāds no centra iemītniekiem dodas mūžībā. Portāls "Apollo.lv" centās noskaidrot eksperta viedokli, vai tā darīt ir pareizi, jautājot ārstam psihoterapeitam un psihosomatiskās medicīnas speciālistam Tarasam Ivaščenko.

"Pēc manām domām, nepaziņoša ir izbēgšana no sērošanas procesa, jo nāve nav nekas tāds, ko var noslēpt - te cilvēks bija un te viņš pazuda.

Atrodoties sociālajā centrā, cilvēks ar kādu dala savu istabu, pavada laiku ar kaimiņiem, pusdieno pie viena galda vai dala kopīgas intereses. Es domāju, ka varbūt nav jāizziņo nāves fakts visiem klientiem, bet aizgājēja kontaktu lokam - noteikti. Problēma jau parasti nav ar to, ka jāpaziņo, problēmas sākas ar to, kā paziņot?" stāsta Ivaščenko.

"Atbildot uz jautājumu, vai nāves klātbūtne ir nomācoša, ir jāsaka - gan jā, gan nē.

Ja mēs aizdomājamies dziļāk, tad nāve mums ir visapkārt katru dienu, kaut vai lasot ziņas. Tā apziņa savā ziņā var pat palīdzēt gadījumos, kad mēs apsveram dažādus svarīgus lēmumus: mainīt darbu vai nē, palikt attiecībās vai nē, darīt kaut ko tieši tagad vai atlikt uz vēlāku?

Nāve var būt nomācoša tādā ziņā, ka cilvēks dzīvo ar apziņu, ka dzīve iet uz beigām, un es nepaspēju kaut ko izdarīt. (..) Vai arī - mēs visai bieži aizmirstam padomāt par to, cik maz apzināta laika gan mums ir un cik daudz mēs no tā pavadām guļot, mācoties vai strādājot.

Reiz man viens cilvēks teica, ja par viņa dzīvi rakstītu grāmatu vai veidotu filmu - viņš nemaz nebūtu stāsta galvenais varonis.

Tāpēc viss ir atkarīgs no paša cilvēka attieksmes."

Foto: MAF logo

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" saturu atbild TVNET GRUPA.

Tēmas
Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu