"Septiņu gadu vecumā mani seksuāli izmantoja mammas brālis." Marikas stāsts

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: HTWE/Shutterstock

"No malas neviens nevarētu pateikt, ka neesam normāla ģimene," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" saka Marika. "Bieži vien, nākot no skolas, sev jautāju: kāpēc es? Kāpēc es piedzimu, ko es tādu izdarīju? Par ko es esmu pelnījusi to visu?"

Marika kopā ar māsu uzaugusi vecvecāku mājās lauku ciematā. "Mammai bija atņemtas vecāku tiesības. Mēs viņai nebijām prioritāte. Dzīvojām četratā – es, mana māsa, oma un opis. Viņš mūsu audzināšanā īsti nepiedalījās – alkoholisms, kuram bieži sekoja arī vardarbība… Bieži nāca viņa draugi. Bieži vajadzēja sēdēt viņiem blakus, kur visi smēķēja, dzēra, piedalīties viņu sarunās. Mājās nebija patīkami atrasties."

Tomēr no mājām ārā bērnus īsti nelaida. "Kas notiek mājās, tas lai paliek mājās," teikusi ome. Viņa negribējusi, lai tas, kas notiek, kļūtu zināms ārpusē. Ome centusies visiem spēkiem, lai meitenes būtu apģērbtas un paēdušas, bet emocionālu sarunu nav bijis.

"Neviens nezināja, kas tieši mājās notiek, jo uz skolu mēs gājām saģērbtas, paēdušas, tīras. Nevienu nekas cits neinteresēja. Pat ja bija kāds zilums, mums tika pateikts, ko teikt, un to mēs arī teicām," stāsta Marika. Tomēr tas, ka opis ir alkoholiķis, ciemā nebijis nekāds noslēpums. Draugu pamatskolā viņai īsti nebija, bieži vien Mariku apsmēja.

"Kad man bija septiņi gadi, manas mammas brālis – viņam tajā laikā bija 17 gadi – mani seksuāli izmantoja. Vairākas reizes. Par to es klusēju līdz 22 gadiem. Neviens par to nezināja.

Biju tik iebaidīta, ka neko neteicu. Īsti līdz galam es neko nesapratu, es biju bērns. Es nesapratu arī to, ka tajā vecumā man nevajadzēja neko tādu uzzināt. Es arī nesapratu, cik ļoti tas mani ietekmēs pēc tam."

Marika tagad saprot: "Ja nebūtu tas noticis, es domāju, mana dzīve būtu daudzreiz vienkāršāka un es būtu iztikusi bez visām mentālajām problēmām un bez vēlmes izdarīt pašnāvību.

Man ļoti patika zīmēt, es daudz zīmēju. Ar krāsām krāsoju uz lapām tekstus, ka es gribu nomirt. Pa vasarām ar māsu dzīvojām bēniņos, nostāk no ģimenes. Tur mētājās visādi krāmi, vecas žiletes, stikli… Man gribējās pamēģināt, kādas ir tās sāpes. Mēģināju sev griezt pirkstus. Pēc tam kādu laiku to nedarīju, sapratu, ka tas nav normāli. Un vienkārši nespēju izdarīt to omes dēļ. Ome ļoti centās. Viņa gribēja vismaz vienus bērnus, kas ģimenē ir, izaudzināt normāli, cik viņa mācēja. Viņa bija vienīgais, kas mani turēja virs ūdens."

Aiziešana no mājas bija atvieglojums. Bet ne atrisinājums. Marika stāsta: "Kad aizgāju uz augstskolu mācīties, sākās laiks, kad es nezināju, kas es esmu, no kurienes es nāku… Biju ļoti, ļoti apmaldījusies.

Sākās ļoti smaga depresija. Beidzot sāku meklēt palīdzību. Psihoterapeite bija pirmais cilvēks, kurai atklāju bērnībā notikušo. Kopīgi nolēmām, ka man jādodas uz Psihoneiroloģisko slimnīcu, kur saņemšu kārtīgu terapiju un palīdzību. Tas bija labākais lēmums manā dzīvē."

Tagad Marika ir kļuvusi daudz stiprāka. "Ar laiku samierinos, ka tā ir bijis. Viņus neizmainīs, bet palīdzēt sev varu. Neesmu vairs tā mazā meitene, kuru var iebaidīt un ietekmēt," atzīst Marika un, neraugoties uz visu smago dzīves pieredzi, saka: esot laimīgs cilvēks.

Kur meklēt palīdzību 

Informāciju un atbalstu var meklēt pusaudzucentrs.lv

Mentālās veselības atbalsta tālrunis vecākiem un bērniem: +37125737363.

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr. 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr. 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr. 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006

Centrs drošai bērnībai "Dardedze"

Tālr. 67600685

E-pasts info@centrsdardedze.lv

VBTAI Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis

116111

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu