"Esmu biseksuāla. Man ir vīrs un divi bērni." Ģimenes mātes atklātas pārdomas (18)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: Dubova/Shutterstock

"Es esmu biseksuāla un kļuvu par māti heteroseksuālās attiecībās. Bet es joprojām sēroju par savas identitātes otras puses zaudēšanu," raksta Izabella Meidere portālā "Insider". Kā ģimenes cilvēkam sadzīvot ar savu apslāpēto biseksualitāti? Vai atklāt to bērniem? Lūk, kāds ir Izabellas Meideres stāsts.

Bērnu audzināšanā ir arī skumjā puse. Ar katru attīstības posmu viņi mainās, un, lai arī tu dievini ikvienu viņu attīstības fāzi, vienlaicīgi ilgojies pēc viņu aizejošajām versijām. Bet viņi nekad vairs nebūs tādi, kā bija.

Tāpat arī ikviens vecāks ar bērnu piedzimšanu zaudē iepriekšējo sevis versiju. Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Es nekad vairs nebūšu tāda, kā biju. Vienmēr esmu bijusi biseksuāla sieviete un lepojusies ar to. Esmu iekļāvusies dažādās dīvainās sociālajās grupās. Bet tagad jūtos tik tālu no šīs savas pagātnes versijas, it īpaši tagad, kad vairāk nekā piecus gadus esmu precējusies ar vīrieti un man ir divi bērni.

Es joprojām izjūtu negaidītu niknumu, domājot par savas identitātes zaudēšanu.

Man daudzi teikuši: kad tev piedzims bērni, dzīvē viss mainīsies. Jā, viss tiešām ir mainījies. Arī tās lietas, par kurām neviens nebrīdināja un par kurām neviens nerunā. Tas, ka jūties atdalīta no lielas savas identitātes daļas, ir viena no šīm lietām.

Naktis geju bāros aizstājušas dienas parkos un rotaļu laukumos. Sēdēšanu kafejnīcās aizstājusi auļošana pakaļ bērniem uz dārziņu un skolu.

Es vairs neizeju uzpīpēt ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem kopā dodos uz praidu, intensīvi diskutējot par to, kādas ir tajā nedēļā patērētā medija priekšrocības, par projektiem, pie kuriem strādājam, vai par to, ar ko mēs guļam un kāpēc. Tā vietā es rotaļu laukumā čaloju ar citām mammām: "Ko dara tavs vīrs? Un ko tavējais?"

Nu jau pat kvīri un pārējie cilvēki ar dažādu seksualitāti pieņem, ka esmu heteroseksuāla, it īpaši, kad esmu kopā ar bērniem. Šovasar, ka biju kādā pasākumā viena, kāds no mana bijušās kopienas cilvēkiem pamanīja manu otru identitāti, bet tas ir retums.

Dīvaini, bet šķiet, ka bērnu klātbūtne apkārtējai pasaulei dod zīmi, vai es esmu ar netradicionālu seksualitāti vai neesmu.

Es tāda neesmu viena.

Nesenā UCLA Viljamsa institūta pētījumā konstatēts, ka gandrīz ceturtā daļa lesbiešu, biseksuāļu un kvīru (cilvēks ar nenoteiktu seksualitāti, kurš neidentificē sevi ar konkrētu dzimumu) sieviešu vecumā no 18 līdz 59 gadiem ir bērnu vecāki.

Lielākā daļa ir biseksuālas sievietes, kuras ir attiecībās ar vīrieti, dzīvo laukos. Es atbilstu šim aprakstam pilnībā. Jūtos ļoti izolēta no savas kopienas, īpaši ņemot vērā, ka pat viņi manī virs nesaskata savējo.

Es zinu, ka būt par alfabēta mafijas biedru (tā LGBTQ+ komūna dēvē sevi vietnē “TikTok” , lai apietu dažādus ierobežojumus) nozīmē daudz vairāk nekā tikai mana seksuālo un romantisko attiecību vēsture. Zinu arī, ka kļūt “redzamai" vienmēr ir zināms risks. Savā ziņā "kļūšana neredzamai" ir pat privilēģija. Bet, tā kā mans partneris ir strikti heteroseksuāls, mēs neapgrozāmies tādās sociālajās aprindās un nesatiekamies ar dažādiem cilvēkiem, kā iepriekš, īpaši kopš mums piedzima bērni. Un tā dēļ es izjūtu dziļu zaudējuma sajūtu.

Būtībā sērot par savas identitātes dīvainās puses attālināšanos faktiski nozīmē to, ka sēroju par attālināšanos no tās sevis, kas biju pirms bērnu piedzimšanas.

Visu vēl postošāku padara bailes, ka bērni mani nekad tā arī neiepazīs pilnībā. Es kopā ar viņiem esmu izgājusi cauri katram viņu attīstības posmam un pazīstu viņus, cik tuvu vien iespējams. Bet viņi varbūt tā arī nekad neuzzinās, kas es esmu – kas es pa īstam esmu.

Kad mani bērni kļūs vecāki, es saskaršos ar izvēli: vai man izstāstīt viņiem par sevi visu? Vai tas vispār ir svarīgi, ja viņi savā dzīvē redzējuši tikai manas attiecības ar viņu tēvu? Vai ir robeža, ko man vajadzētu pārkāpt viņu dēļ, lai viņiem būtu privilēģija iepazīt savu māti kā daudzpusīgu un niansētu cilvēcisku būtni? Vai man vajadzētu viņiem visu pastāstīt, lai viņi varētu iepazīt tādu cilvēku pieredzi kā manējā, kuri jūtas pazuduši, pamazām izdzēšot biseksualitāti no savas identitātes?

Es sasteidzu notikumus, es zinu. Maniem dēliem vēl nav pat četri un divi gadi. Mans vecākais šobrīd nolēmis, ka viņa identitāte ir maģisks kaķēns, un mazāko es joprojām baroju ar krūti. Šie visi ir jautājumi nākotnei.

Prieks un piepildījums, ko es un tik daudzi no mums atrodam bērnu audzināšanā, ir kā katls ar vāciņu. Mēs gribējām bērnus. Bet zem katla vāka slēpjas zaudējuma skumjas, kas ir tik karstas kā tvaiks un tikpat sāpīgas kā tvaika apdegumi. Un man ir aizdomas, ka es turpināšu apdedzināties un sāpēs tik ilgi, līdz es neizdomāšu, kā pagodināt un iepriecināt to daļu no sevis, kas šobrīd paliek apslāpēta un neatzīta.

Komentāri (18)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu