Sociālā dzīve/nāve "Mūžīgi mēs nedzīvojam neviens." 97 gadus vecās Marijas stāsts (1)

Foto: TVNET GRUPA
Apollo.lv

Cilvēki, kas sasnieguši vēlīno briedumu, nereti nonāk sociālās aprūpes centros. Vai tas ir bijis pašu lēmums, no kā ir bail, kā pietrūkst un ko viņi vēlētos, lai justos tur sociāli dzīvi, stāsta Apollo.lv dokumentālā projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" varoņi – seniori, kuri mīt aprūpes centros. Šoreiz – 97 gadus vecās Marijas stāsts. 

Video: Marijas stāsts

Marija valsts sociālās aprūpes centrā mīt no 2022. gada 22. aprīļa. Mūsu sarunas laikā – jau četrus mēnešus. 

"Nu, jāsaka tā – tie gadi jau ir lieli un es dzīvoju piektajā stāvā. Lifta nav. Grūtības ir kāpelēt, lai tiktu pastaigāties. Es dzīvoju viena pati. Man ir bērni, bet nu – katram ir ģimene. Un katrs ir aizņemts ar savu ģimeni un saviem darbiem. Un es biju viena pati. Līdz ar to… Nu, grūtības…"

Lēmumu par pārcelšanos uz aprūpes centru Marija pieņēmusi kopā ar tuviniekiem. Apsprieduši, ka kļūst arvien grūtāk. "Gadi lieli," teic Marija. 

Viņa ieguvusi augstāko izglītību medicīnā. "Ķirurgs biju. 40 gadus. Operēju vēdera dobumus. Abdominālais ķirurgs es biju.

Strādāju tepat Rīgā. 2. pilsētas slimnīcā. Ģimnastikas ielā. Un es sāku tur strādāt… Nu, sākumā strādāju poliklīnikā. Un tad biju Stradiņa slimnīcā kursos. Tur man kolēģi pajautāja, vai es negribētu strādāt klīnikā. Es teicu – katram ķirurgam ir tendence un prieks strādāt klīnikā. Un Ģimnastikas ielā atvērās Otrā pilsētas slimnīca. Galvenais ārsts bija dr. Purmalis. Tagad jau viņš ir miris. Aizgāju tur [strādāt]."

Marija šai darbavietā nostrādājusi 40 gadus un pensijā devusies 1992. gadā.

Centrā Marijai ļoti patīk, kā tiek organizēta brīvā laika pavadīšana. "Man visu dzīvi ir ļoti patikusi vingrošana. Gan studiju laikā, gan strādājot es nodarbojos vēl ar vingrošanu. Un šeit [centrā] no rītiem katru rītu pulksten 10 sākas vingrošana. Veselu stundu. Un tas ir ļoti patīkami. Pavisam citas kustības ir, pavisam cita nodarbošanās… Ļoti patīkami. Un tad vienpadsmitos seko vai nu muzikālā [nodarbība], vai spēles dažādas. Tad ir krāsošana un zīmēšana. Vai glāzes kā var izveidot. Pielīmēt visādas [lietas]. Ļoti jauki, ļoti jauki, daudz ko var mācīties." Savulaik 20 savas dzīves gadus Marija dziedājusi korī "Kokle".

"Grūti savā starpā veciem cilvēkiem"

Kā vienu no mīnusiem Marija min to, ka aprūpes centrā "pārsvarā ir veci un slimi cilvēki".

"Staigāšana ir patīkama – plašums te ir, zaļumi te ir. Koki te ir… Ļoti, ļoti gaiss labs. Izstaigāties. Vienīgais – grūti savā starpā veciem cilvēkiem. Ir pa vienam istabā, pa diviem istabā. Vairāk kā divi istabā nav nemaz. Ka lielā pulkā būtu, vai ne… Kā kādā nometnē. Bet tā… Viss ir pilnīgi pietiekoši. Apkalpošana ir laba. Tā ka – nekāda vaina nav," teic seniore un steidz piebilst, ka gūst prieku no ikrīta vingrošanas. "Līdz ar to ķermenis ir tāds… Ka var pastaigāt. Es gan ar nūju staigāju, kad tālāk man jāpastaigā, bet vēl kājas klausa."

Kovida laikā centrā bija karantīna. Tad Marija varēja tikai sazvanīties ar tuviniekiem un saņemt paciņas. "Tomēr tagad atļauj, mēs varam arī iekšā pasēdēt. Istabās nevar nākt piederīgie, bet mēs varam lapenē – tāda ir tur, uz priekšu, pie tāda maza dīķīša. Arī te uz soliņiem pasēdēt un parunāties. Un es ar saviem piederīgajiem… Man ir dēls, meita un mazmeita. Mēs katru vakaru sazvanāmies. Katru dienu mēs sazvanāmies, tā ka esmu informēta… Man meita katru vakaru zvana, pēc vakariņām noteikti piezvana un apjautājas." 

Marijas vīrs ir miris 49 gadu vecumā. "Jau 45 gadi, kopš man nav vīra vairāk. Miris ar infarktu. Mēs vienā gadā dzimuši – 1925. gadā. Un kopā mēs vidusskolā mācījāmies, ģimnāzijā." 

Nākotnes plāni 

Marija smej, ka 97 gadu vecumā vēlas, lai turas veselība - lai var pastaigāt, pavingrot un baudīt skaisto apkārtni.

"Un viegli nomirt. Jā… Bet dabīgā nāvē."

"Lai Dieviņš pieņem mani. Jo es vienmēr noskaitu arī [lūgšanu]. Es ticīga esmu. Es ticu arī, ka tādas [pēcnāves] dzīves ir, ka viņš [Dievs] palīdz mums. Un visai mūsu tautai," teic sirmgalve. 

Marija teic, ka viņas dzīve ir bijusi laba, un ir pārliecināta - tā jāveido katram pašam. Ja būtu iespēja ko mainīt, Marija neko daudz nemainītu: "Medicīnu es gribētu studēt noteikti. Strādāt no visas sirds, jo man katrs pacients bija ļoti mīļš. It sevišķi tie, ko es biju operējusi. Vienmēr mājās es par viņu domāju. Piezvanīju vienmēr, pajautāju, kā viņš jūtas. Es mīlu cilvēkus."

Marija izjūt empātiju pret līdzcilvēkiem arī sociālās aprūpes centrā.

"Ļoti jūtu līdzi, kam iet ir grūti… Uz diviem spieķīšiem viņš iet. Es skatos – ka tik viņš nepakrīt. Kā viņam varētu palīdzēt. Cik viņam grūti ir. Priecājos, ka pati varu vēl staigāt. Ne tā kā viņš – tā lēnām, lēnām. Bija tāds moments, kad viens paklupa. Tūlīt gāju palīdzēt."

Dzīve un nāve centrā 

"No draugiem man [šeit] neviens nav miris. Bet nu skaidrs – slimnīcā mirst cilvēki, te ne jau jauni nāk. Te veci nāk un slimi nāk. Un dažādas vainas ir. Ir kur smadzeņu vainas, ir locītavu vainas. Dabīgi, ka mirst. Tāda ir dzīve. Mūžīgi mēs nedzīvojam neviens," teic Marija.

Viņasprāt, citiem par centra iemītnieku nāvi īpaši nav speciāli jāpaziņo. "Arī slimnīcā, kad nomirst cilvēks, tak neiet visiem stāstīt, ka tas un tas tagad nomira. Es domāju, ka tas nav vajadzīgs nemaz. Katrs dzīvo un domā – ir rītdiena, parītdiena, vēl dzīvošu uz priekšu…

Un, ja visu laiku tikai stāstītu, ka tas nomira, tas… Es domāju, ka tas nav vajadzīgs.

Nu, svešs cilvēks… Ko es tur pieminēšu. Es tak nezinu, kā viņu sauc. Te ir tik daudz pacientu, kas ārstējas un dzīvo te, lai viņiem vieglāk būtu. Nu, es pilnīgi viņu nezinu. Es domāju, ka tas nav tik… Visu laiku tikai domāt, kurš nomira, kā mēs atvadīsimies un tā tālāk. Tas pārāk uz psihi iedarbojas.

Te tiek apkopti [cilvēki pēc nāves], viss izdarīts – kur glabās vai krematorijā viņu nodos. Es domāju, ka tas nav [vajadzīgs] – visu laiku tik domāt, ko ar mani tagad darīs, kad es nomiršu. Katrs var nomirt te. Tādi jaunieši te taču nav."

Lai arī Marija ir pārliecināta, ka mūžīgi neviens nedzīvosim un "dzīve ir dzīve", bail esot no pēkšņas nāves. "Ka man uzbrauktu mašīna… Nē… Garš mūžs ir nodzīvots..."

Ieteikums 20 gadus vecai sev 

Marija uzskata, ka savu dzīvi ir labi virzījusi, un novēl to darīt katram - vadīt savu dzīvi. Ieteikuma sev vietā seniore kavējas atmiņās par skolas laiku.

"Es Latgalē, Atašienē, pabeidzu skolu, pilī bija tā skola – brāļu Skrindu pamatskola. No manas mājas bija aptuveni divi kilometri jāiet. Nu un tālāk es biju Varakļānu valsts ģimnāzijā. Tas ir no Atašienes 30 kilometrus. Vai ar vilcienu varēja braukt. Bet tad bija jādomā, kā no stacijas līdz ģimnāzijai tiek. Lai gan – tur bija fūrmaņi. Latvijas laikā bija viss nokārtots tā.

Pavasarī un agrā rudenī braucu ar velosipēdu. Jā, tos 30 kilometrus! Tas nebija nekas man! Jā!" 

Foto: TVNET GRUPA

Kā saglabāt dzīvesprieku jaunā vidē?

Ārsts psihoterapeits un psihosomatiskās medicīnas speciālists Tarass Ivaščenko norāda, ka dzīvesprieks ir cieši saistīts ar personības tipu, ieradumiem un cilvēka raksturu. "Ja cilvēks visu mūžu bijis drūms un pesimistisks, nonākšana pat vislabākajā vidē diez vai krasi mainīs viņa dzīves uztveri. Taču dažus padomus var sniegt.

Ļoti būtiski, lai cilvēks jūt saikni ar citiem, lai viņam ir iespēja komunicēt un iesaistīties jēgpilnās sarunās, kā arī saglabāt humora izjūtu un pajokot. Svarīgi, ka cilvēkam ir dota iespēja turpināt nodarboties ar saviem hobijiem; ja tas nav iespējams uz visiem 100% - tad modificējot šo aktivitāti vai piedāvājot saistošu alternatīvu. Ideālā variantā piedāvā arī jaunas aktivitātes. Fiziskā slodze vienmēr darbojas uzmundrinoši, turklāt palīdz saglabāt funkcionālās spējas. Ja nespēj vingrot, tad vismaz var iet ārā pastaigās (vai arī vest cilvēku ārā ratiņkrēslā).

Vispār viena no būtiskām lietām ir sekot savam veselības stāvoklim. Jo labāk jūties, jo lielāks prieks dzīvot šo dzīvi. Lai arī par veciem ļaudīm saka, ka tie ir līdzīgi bērniem, jāizturas pret viņiem cieņpilni, nepazemojot, neuztverot viņus kā kaprīzus bērnus. No veciem cilvēkiem var smelties dzīves gudrību, un nereti viņi labprāt dalās savā pieredzē."

Ja ir slikti ar veselību, tad jādara viss iespējamais, lai kļūst labāk. Ja tas nav iespējams - jāseko, lai nekļūst vēl sliktāk.

Eksperts norāda, ka ļoti liela nozīme ir sociālajai videi. "Pat hroniski un smagi slimi cilvēki savu dzīves kvalitāti var novērtēt pozitīvi, ja viņiem ir tuvu cilvēku loks, kas viņus spēj atbalstīt. Līdz ar to jāsaka, ka arī vecumdienās var veidot jaunas attiecības - sadraudzēties ar citiem iemītniekiem, atrast cilvēkus ar līdzīgām interesēm, kas pildīs atbalsta funkciju. Ja veselība ir kārtībā, tad jārosina cilvēks būt maksimāli aktīvam un iesaistīties it visā, kas viņu interesē."

Kā tikt galā ar domu, ka "mēs neviens nedzīvojam mūžīgi"? 

"Mēs katrs saskaramies ar šo eksistenciālo konfliktu - "satiekamies" ar nāvi jau bērnībā, saprotot, ka nekas nav mūžīgs. Pat ja ģimenē neviens no tuviniekiem nav nomiris, bērns redz, ka, piemēram, mainās gadalaiki, augi un lapas "nomirst".

Šā konflikta apzināšanās ir daļa no mūsu pieaugšanas, brieduma. Vēlāk šis konflikts transformējas jautājumā "kas paliks pēc manis?". Būtiski piebilst, ka cilvēkam jebkurā vecumā ir ko dot apkārtējiem," uzsver Ivaščenko.

Speciālists pauž uzskatu: "Ja dzīve bijusi jēgpilna, tad no nāves arī nav bail, bet, ja šķiet ka palicis daudz kas neizdarīts, neizdzīvots, tad jāpadomā, kā es varu piešķirt jēgu savai dzīvei tagad, tajos apstākļos, kādos esmu nonācis. Dari, ko vari, tur, kur tu esi, ar to, kas tev ir."

Gados jaunāki cilvēki ir daudz sensitīvāki pret veco ļaužu runām par nāvi, taču ļoti bieži tajās slēpjas praktiskās lietas - cilvēks, piemēram, vēlas izrunāt jautājumus, saistītus ar savām bērēm, tādus kā drēbju izvēle vai ko uzaicināt uz bēru mielastu, pauž eksperts. 

Kā saredzēt nākotnes plānus arī cienījamā vecumā?

"Kāds pats spēj atrast sev nodarbi, turpina sapņot un kaļ plānus. Citam ir grūtāk, viņam šajā jautājumā vajadzētu palīdzēt.

Piemēram, ja darbinieki karina dažādas afišas vai paziņojumus, kas notiks tuvākajā mēnesī, kādas paredzētas aktivitātes, svētku svinēšana, varbūt kāds atbrauks uzstāties, kādu filmu kopā skatīsies, kad bibliotēka saņems jaunas grāmatas.

Zinot, kas ir gaidāms, vieglāk iztēloties nākotni un izdomāt, kurā pasākumā es gribu/varu piedalīties un kā es to īstenošu," norāda Ivaščenko. 

Foto: MAF logo

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Sociālā dzīve/nāve valsts sociālās aprūpes centrā" saturu atbild TVNET GRUPA.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām