Vai UFC ir sliktākā sporta organizācija pasaulē? (1)

Deina Vaits Foto: AFP / Scanpix
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

UFC kārtējo reizi savu cīkstoņu līgumos ir ieviesusi korekcijas, kas ierobežo viņu brīvību tikt prom no organizācijas un pat cīnīties par savām tiesībām. Šajā brīdī atliek uzdot jautājumu - vai tā ir sliktākā sporta organizācija pasaulē? Turpinājumā daži aspekti, kas liek sliekties par labu apstiprinošai atbildei.

Cīņu sporta medijs "Bloody Elbow", kas bieži vien ir viens no galvenajiem UFC un Deinas Vaita pretiniekiem, ir ticis pie jaunajiem UFC cīkstoņu līgumiem, kuros iestrādāti vairāki ļoti ierobežojoši punkti.

UFC jau ilgāku laiku ir izpelnījusies kritiku par savas organizācijas cīkstoņu zemajām algām. Populārākajās ASV sporta līgās, kā, piemēram, NBA un NFL, ienākumi starp spēlētājiem un līgu (komandām) tiek dalīti 50%/50%. Savukārt UFC cīkstoņu daļa no organizācijas kopējiem ienākumiem (virs viena miljarda ASV dolāru pērn) mērāma 17-20% robežās.

Tāpat UFC cīkstoņi oktagonā nedrīkst iziet arī ar privāto sponsoru simboliku, kas, protams, ierobežo viņu iespējas nopelnīt ar savu vārdu.

Līdz ar Fransisa Nganū aiziešanu no UFC parādījās cerība - varbūt tiešām esam pieredzējuši pirmo celmlauzi, pirmo gaišākas nākotnes vēstnesi? "Bloody Elbow" publicētā informācija par cīkstoņu jaunajiem līgumiem liecina, ka UFC atlētu tiesības nekļūs lielākas. Tieši otrādi...

Atteikšanās no tiesībām iesniegt kolektīvo prasību

2014. gadā grupa bijušo UFC cīkstoņiem slaveno organizāciju iesūdzēja tiesā, sākot cīņas sportā nu jau plašu popularitāti guvušo antitresta tiesvedību. Neiedziļinoties jurisprudences detaļās, šo cīkstoņu mērķis bija apkarot UFC negodīgās metodes, ar kurām tā dominē MMA tirgū, ierobežojot cīkstoņu tiesības. Ņemot vērā, ka UFC MMA tirgū ieņem dominējošo pozīciju, tā savus cīkstoņus var teju šantažēt. No sērijas: "Pieņem mūsu piedāvājumu tādu, kāds tas ir. Kur tad tu citur iesi?"

Līdzīgu tiesvedības procesu 2017. gadā pret UFC sāka bijušie cīkstoņi Keidžens Džonsons un Klerenss Dolovejs. Gan šis, gan antitresta tiesvedības process ir klasificēts kā kolektīvā prasība, kas nozīmē, ka konkrētās personas pārstāv plašākas grupas jeb UFC cīkstoņu intereses.

Džonsona un Doloveja iesniegtā prasība būtībā ir antitresta tiesvedības procesa pagarinājums. Pirmā prasība attiecās uz visiem cīkstoņiem, kuri UFC aizvadījuši kaut vienu cīņu periodā no 2010. līdz 2017. gadam. Savukārt Džonsona un Doloveja sāktā lieta attiecas uz periodu no 2017. gada līdz pat mūsdienām.

Šo procesu mērķis ir piedzīt kompensāciju, kas minētajā periodā cīkstoņu kopējos ienākumus pielīdzinātu augstāk minētajiem 50% no kopējiem UFC ienākumiem ierasto 17-20% vietā. Ja UFC, kas šobrīd jau pieder "Endeavor" holdinga kompānijai, būs spiesta izmaksāt pieprasītās kompensācijas, summa pārsniegs pat miljardu ASV dolāru.

Tagad UFC jaunajos līgumos ir iestrādājusi punktu, ka abas puses (UFC un cīkstonis) atsakās viena pret otru cīnīties, izmantojot kolektīvo prasību. Pie tam cīkstoņi, kuri bija daļa no augstāk minēto tiesvedības procesu grupām, parakstot jauno līgumu, atsakās no iespējas pretendēt uz potenciālo atlīdzību.

Piemēram, Konors Makgregors, kurš UFC pārstāv jau kopš 2013. gada 6. aprīļa, ir viens no daudzajiem cīkstoņiem, uz kuru attiecas abi augstāk minētie tiesvedības procesi. Ja Makgregors nolemtu parakstīt jaunu līgumu ar UFC, kurā tiek iekļauts augstāk minētais punkts, viņš pazaudētu tiesības pretendēt uz jebkāda veida kompensāciju.

Arbitrāža

UFC cīkstoņiem, kuri parakstījuši jaunu līgumu ar UFC, būs ļoti ierobežotas iespējas cīnīties par savām tiesībām. Galvenokārt tāpēc, ka šie cīkstoņi jebkādas pretenzijas pret UFC drīkstēs risināt tikai ar arbitrāžas palīdzību.

Arbitrāžas tiesā strīdu šķir neitrāla trešā puse. Risinot problēmas arbitrāžas ceļā, gan UFC, gan cīkstonis atsakās no tiesībām iesūdzēt otru pusi tiesā ar tiesnesi.

Protams, tikai retais cīkstonis ir mēģinājis iesūdzēt UFC, bet, ja konkrēts konflikts tiks risināts ar arbitrāžas palīdzību, informācija par to nebūs publiska. Par konflikta risināšanas procesu nezinās nedz mediji, nedz citi cīkstoņi. Tas, protams, "spēlē" par labu UFC, kam lieka negatīvā publicitāte nav nepieciešama.

Tāpat, ņemot vērā augstāk aprakstīto kolektīvās prasības punktu, ir skaidrs, ka neviens cīkstonis neņemsies par saviem līdzekļiem sākt cīņu ar multimiljonu organizāciju.

Iedomāsimies situāciju - cīkstonis ar debitanta "12+12" līgumu (12 tūkstoši par iziešanu oktagonā un 12 tūkstoši par uzvaru) vienatnē mēģina tiesāties ar UFC, kuras ienākumi gada laikā pārsniedz miljardu. "Uz papīra" pat Dāvida un Goliāta duelis šķiet vienlīdzīgāks... Tikai iznākums, visticamāk, atšķirtos no slavenās pasakas scenārija.

Pat ja kādam cīkstonim arbitrāžas procesā izdodas paveikt neiespējamo un no UFC piedzīt vēlamo kompensāciju, tas netiek skaitīts kā precedents, līdz ar to nākamajam cīkstonim, kurš mēģinās cīnīties līdzīga rakstura konfliktā, sava taisnība būs jāizcīna no jauna.

"Saulrieta" punkts

Nganū pēc aiziešanas no UFC atklāja, ka viņa līgumā bijis tā sauktais "saulrieta" punkts, kas nozīmēja, ka neatkarīgi no apstākļiem, kas cīkstoni piemeklējuši termiņa laikā, līgums beidzas piecus gadus pēc parakstīšanas brīža.

Lai arī pieci gadi jebkurā sporta veidā ir ilgs laiks, it sevišķi, ja sportists ir savu spēju pilnbriedā, cīkstoņiem ir (bija) vismaz kāda gaisma tuneļa galā. Tieši tādā veidā Nganū tika prom no UFC, un šobrīd izskatās, ka līdzīgu ceļu plāno iet arī vidējā svara cīkstonis Paulo Košta.

Arī "saulrieta" punkts ir pārveidots par labu organizācijai. Tagad piecu gadu periodā neietilps potenciālas diskvalifikācijas. Viens ir diskvalifikācijas par "grēkiem" (dopings vai neatļauta rīcība), bet konkrēto štatu atlētu komisijas mēdz piešķirt arī medicīniskās diskvalifikācijas, kas mēdz būt pat pusgadu ilgas.

Ja vērā tiks ņemtas arī medicīniskās diskvalifikācijas, kas tiek piešķirtas pēc nokautiem un citām oktagonā gūtām traumām, tad piecu gadu "saulrieta" periods pavisam vienkārši var pārvērsties par sešu, septiņu vai astoņu gadu termiņu. Pie tam laika atskaite sākas nevis no līguma parakstīšanas brīža, bet gan pirmās cīņas.

Tiesa, cīkstoņu līgumos bieži vien ir atrunāts arī konkrēts cīņu skaits. Līdz ar to, aizvadot konkrēto cīņu skaitu, cīkstonis var pamest organizāciju. Spilgts piemērs ir Neits Diazss, kurš pērn sava līguma pēdējā cīņā uzveica Toniju Fērgusonu un atvadījās no UFC.

Bet arī šādās situācijās UFC "azotē" jeb līgumos ir savs "džokeris", kuru izspēlēt, lai noturētu paša augstākā kalibra cīkstoni. Šo "džokeri" sauc par "čempiona punktu". Ja konkrētais cīkstonis pēc sava kontrakta pēdējās cīņas ir UFC čempions, organizācijai ir iespējas to pagarināt uz vienu gadu vai arī trīs cīņām.

Jā, gala līnija tik un tā ir augstāk minētais "saulrieta" slieksnis, bet, kā jau aprakstīts, arī tas vairs nav "akmenī cirsts", kā tas vēl bija Nganū gadījumā.

Kāpēc cīkstoņi joprojām skrien uz UFC?

Tāpat kā daudziem autiņbiksītes ir "pamperi" un brokastu pārslas ir "kellogsi", arī UFC brends cilvēku apziņā jau teju ir iespiedies kā sinonīms MMA.

Bet šo rindu autors var runāt par sinonīmiem, "pamperiem" un "kellogsiem", cik vien uziet. Ir vajadzīgs arī reāla cīkstoņa viedoklis. Tāpēc "Apollo.lv" bijušajam "Karate Combat" čempionam un vienam no vadošajiem Latvijas cīkstoņiem Edgaram Skrīveram uzdeva vienu jautājumu - kāpēc cīkstoņi, zinot, uz ko viņi parakstās, joprojām raujas uz UFC?

"Kādam tā ir nauda. It sevišķi, ja viņš dzīvo valstī, kur varbūt nav tik augsts līmenis un ar to naudu var izdzīvot. ASV, protams, ir grūtāk, jo tur ir lielāki rēķini, lielāki izdevumi. Bet amerikāņi gan tur cīnās. Dažādi tie motīvi.

Galu galā UFC ir lielākā MMA cīņu līga. Grozi kā gribi. Šobrīd tieši tur var tikt pie vislielākās publicitātes, jo UFC ir vislielākais skatītāju skaits. Ja tagad uz ielas garāmgājējiem paprasītu, vai viņi kaut ko zina par PFL vai "Bellator", visdrīzāk viņi nezinātu neko. Bet liela daļa, visticamāk, zinātu, kas ir UFC.

Kad tev ir kaut kāds vārds, protams, sāksies runas par līgumu, bet tas tā ir visur. Līdzko tu esi atpazīstams, vari mēģināt pieprasīt, ko vēlies. Cik zinu, UFC līgumi gan ir ļoti ierobežojoši. Daudz kas ir atkarīgs no katra indivīda," sacīja Skrīvers.

Latviešu cīkstonis arī norādīja, ka arī citas organizācijas nav "apsolītā zeme", jo viņam pašam iepriekš bijušas pārrunas ar, piemēram, PFL un arī tur esot pietiekami individuāla pieeja.

Skrīvers arī neslēpa, ka UFC ar dažādiem viņa pārstāvjiem komunicējot jau kopš 2015. gada. 

"Pagaidām esmu tur, kur esmu. Un mani viss apmierina. Skatīsimies, kādi būs tālākie piedāvājumi," sacīja Skrīvers.

Tātad ir arī cīkstoņi, kuri pie pirmās iespējas neskrien uz UFC un izvērtē iespējas citur... Tas, protams, ir pozitīvi, bet lielais vairums, kā jau sacīja arī pats Skrīvers, tik un tā ar mirdzošām acīm raudzīsies uz UFC līgumu.

Daudzi cīkstoņi ir izteikušies, ka uzskata sevi par mūsdienu gladiatoriem. Protams, viņi necīnās uz dzīvību vai nāvi un par savām cīņām saņem arī kaut kādu samaksu. Bet, ja skatāmies uz tiesībām būt brīvam un pieņemt sev labvēlīgus lēmumus, tad UFC oktagona kontūras ātri vien izplūst, pārvēršoties par Senās Romas Kolizeju...

Komentāri (1)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu