Pētījumu kompānijas "Norstat", publicistes Agras Lieģes-Doležko un uzņēmējas, konsultantes Olgas Procevskas īstenotā pētījuma dati par dzemdību pieredzi Latvijā atklāj, ka 36 procenti no 1440 dzemdējušām sievietēm pirms dzemdībām, dzemdību laikā vai pēc dzemdībām ir saskārušās ar negatīvu attieksmi no medicīnas personāla puses.
Pētījumā noskaidrots, ka negatīva attieksme ir nākusi gan no ārstiem (45% gadījumu), gan no vecmātēm (41%) un medmāsām (43%). Vardarbībai dzemdībās ir vienlīdz pakļautas gan rīdzinieces, gan lielo Latvijas pilsētu, gan lauku iedzīvotājas.
Visbiežāk sievietes saņēmušas negatīvus komentārus par savu izskatu vai rīcību (41% no tām, kas saskārušās ar kādu no vardarbības formām dzemdībās), pārmetumus par elpošanas, spiešanas (32%) vai zīdīšanas un bērna aprūpes (32%) prasmju trūkumu. 22% no sievietēm, kas piedzīvojušas negatīvu attieksmi, ziņojušas, ka viņu palīdzības saucieni tikuši ignorēti, 17% saskārušās ar melošanu un informācijas noklusēšanu, 16% ar kliegšanu, 12% ar draudiem, 14% piedzīvojušas neiejūtīgu pieskaršanos vai vardarbīgu turēšanu, savukārt vēl 15% gadījumu notikusi nesaskaņota spiešana uz vēdera vai cita fiziska ietekmēšana.
Daļa sieviešu dalījušās ar savām atmiņām plašāk, pieminot gan nepamatotu nošķiršanu no jaundzimušā, gan nesaskaņotu praktikantu iesaisti, gan plīsumu nekvalitatīvu šūšanu, kas radījusi gadiem ilgu diskomfortu, un pat bērna nāvi ārstu nolaidības dēļ.
Lūk, tikai daži stāsti, ar ko sievietes dalījušās sociālajos tīklos, diskutējot par jaunāko pētījumu. Saprotamu iemeslu dēļ stāsti ir anonīmi.
"Arī es piedzīvoju gan praktikantu bez iepriekšēja brīdinājuma un jebkādas manas piekrišanas prasīšanas (es būtu piekritusi, ja man jautātu, bet nevienam neinteresēja mans viedoklis), gan kliegšanu, gan centienus gulties man uz vēdera, gan palīdzības nesniegšanu, kad saucu, - vairāk kā stundu kratījos drudzī no sāpēm pēc operācijas, bet biju piesprādzēta un dežūrpersonāls staigāja garām, izliekoties, ka no tās vietas nedzird. Tāpat komentārus no anesteziologa, kāda es slikta dzemdētāja."
"Es pirmajās dzemdībās arī pieredzēju visu iespējamo... Diemžēl. Par resnu nosauca, nokaunināja, neuztaisīja ķeizaru, liekot bērnam astoņas stundas marinēties zaļos augļūdeņos, nicīga attieksme no māsiņām pēc dzemdībām utt..."
"Ja godīgi, es pēc pirmajām psiholoģiski smagajām, nesagatavotajām dzemdībām vispār nevarēju iedomāties, ka man būs jādzemdē vēl.
Man toreiz bija savs līguma ārsts, kas bija nodaļas vadītāja, viss bija tip-top, pēc instrukcijas - bet es sajutos ļoti slikti, ļoti slikti. Man neko neviena neskaidroja, es biju panikā, jauna meitene. Murgs, zosāda uzmetas atceroties.
Tagad esmu trīs bērnu māte. Otrās dzemdības bija vieglas - biju tām gatava, trešās atkal kā murgs... Man dzemdības ir traumatiskas, bērnus es ļoti mīlu, grūtniecību izbaudu, bet dzemdības – lūdzu, nevajag man tās. Katrai no mums savs stāsts, un visām tas ir patiess.
Labā ziņa, ka pēc savas pieredzes – trīs dzemdības 16 gadu laikā – secinu: medicīniskā personāla attieksme un profesionalitāte uzlabojas. Bet tie stāsti, kas dzirdēti, liecina, ka ne visur..."
"Runa jau nav par katras atsevišķo stāstu, kas ir gana briesmīgi, bet par problēmu kopumā. Ka vardarbība ir tik izplatīta un, kā arī komentāros redzam, - sabiedrības akceptēta un visa atbildība tiek pāradresēta uz pašām dzemdētājām.
Kamēr visi izliekas, ka problēmas nav, ka tā darīt ir ok, ka "pašas pievelk tādus ārstus", nekas nemainīsies.
Tas, ka ir tādi ārsti, kurus var “pievilkt”, protams, nav problēmas daļa. Tad jau tikpat gudru seju varētu apgalvot arī pretējo: tu esi ārsts un tev nāk tikai resnas, stulbas, nesagatavojušās, psihas, rupjas utt. dzemdētājas? Pats vainīgs, pats tādas “pievelc”, dakterīt!
Ne par to stāsts, kurš te tizlais, un kurš kuru pievelk! Problēma pastāv, un tai jātiek pamanītai, atzītai par eksistējošu, un jāmeklē risinājumi. Bez kāda vainošanas."
"Un sistēma turpina piesegt sistēmu. Jo tāpat trūkst personāla. Tāpat dzemdības tak esot riskants pasākums. Tāpat visas tizlas, nemāk dzemdēt ar pirmo. Un vēl grib "ucināšanos"... Un tikmēr varonīgi vīri lemj, kā veicināt Latvijas dabisko ataudzi. Un citi nedod finansējumu dzemdībās samocītiem "mūžīgajiem bērniem" un visādi (pirmkārt, psihiski) traumētām mammām."
"Šī pētījuma rezultāti liecina ne tikai par to, ka negatīva un pavirša attieksme pret dzemdētājām Latvijā ir visnotaļ izplatīta, bet arī par to, cik augsts ir sabiedrības tolerances līmenis pret vardarbību kopumā," akcentē pētījuma iniciatore publiciste Agra Lieģe-Doležko. Viņa piebilst: "Regulārā "padomju mantojuma" piesaukšana nav attaisnojums risinājuma atlikšanai - ir radikāli jāmainās gan medicīnas iestāžu iekšējai kultūrai, gan sabiedrības reakcijai uz šo šķietami ikdienišķo vardarbību. Gan kliegšana, gan nicīgi komentāri, gan atstāšana bez palīdzības - tās visas ir vardarbības izpausmes."
"Vienīgais pieņemamais rādītājs šajā jautājumā būtu nulle. Tāpat kā vardarbība ģimenē vai skolā - nav normāli, ka ar to saskaras, ne 36%, ne 5% sieviešu. Normāli ir, ja ar to nav spiests saskarties neviens," piebilst Olga Procevska.
Aptaujā kopumā piedalījusies 2591 sieviete, no kurām 1440 bija dzemdējušas vismaz vienu bērnu kādā no Latvijas slimnīcām. 61% ar negatīvu attieksmi nebija saskārusies, bet 3% izvēlējās neatbildēt uz jautājumu.
"Vēlamies akcentēt, ka pētījuma mērķis nav nobiedēt topošās māmiņas vai veicināt negatīvu viedokli par dzemdību pieredzi Latvijā.
Vairākums sieviešu piedzīvo pozitīvu attieksmi no personāla dzemdību laikā, bet mēs nevaram izlikties neredzam, ka trīs no 10 sievietēm dzemdībās ir saskārušās ar emocionālo vardarbību," piebilst "Norstat Latvija" vadītāja Linda Ezera.
“Pētījums parāda, ka vairums aptaujāto sieviešu nav saskārušās ar negatīvu pieredzi dzemdību laikā. Tomēr dati rāda arī to, ka negatīva pieredze mēdz atgadīties, īpaši emocionālā," komentē "Norstat Latvija" vadītāja Linda Ezera.
“Otrreiz dzemdēt es vairs neiešu, tas ir fakts. Un tām, kuras tomēr saņemas, gribas novēlēt, lai esat to 64% vidū, kam nav kas tāds jāpiedzīvo,” raksta kāda sieviete diskusijā par tikko publiskotā pētījuma datiem.
