"Visi smejas par tik melnu un labu joku, jo Oļeham kāju tiešām nav." Ukraiņu rehabilitācijas stāsti no "Vaivariem"

"Nedaudz parunāju ar Ukrainas karavīriem, te tie ir 12 un visi kā viens nāk (un brauc - ratiņkrēslos) uz pīpētavu. Vienam, izskatās, pavisam nesen norautas abas kājas. Viņi ir diezgan nelaimīgi, ka atrodas šeit, nevis piedalās Hersonas atbrīvošanā, acis deg, runājot par krievu armijas aplenkšanu, bet viens šodien teica, ka jau šonedēļ atgriezīsies frontē.

Sakarā ar kovidu katrai nodaļai ir savi laiki, ēd pa vienam pie galda un nav nekādas ēdienreižu brālības. Vienīgā brālība ir pīpētavā, kur pārsvarā uzturas Ukrainas karavīri.

Jaunie puiši ir noslēgtāki savā lokā, seko līdzi frontes ziņām un runā pārsvarā "matā" - vājākām un apgarotākām būtnēm frontes stāstus labāk neklausīties.

Vecākie vairāk draudzējas ar mums, civilajiem, un sanāk, tā sakot, "ietusēt" - ir labāk adaptējušies miera dzīvei. Pa šīm dienām ir novērots un dzirdēts ļoti daudz kas - es redzu traumas, kuras nesadzīs un kuras tiek slēptas ar pozu (nu tā jau vīrieši parasti dara), kara adrenalīnu un draivu, kuru mums, civilajiem, nesaprast, un savdabīgu humoru. No apsēstības ar karu līdz viedumam.

No visiem laikam visvairāk es atcerēšos Viņu. Ne Veco viedo un ne Oļehu, lai gan Oļehs arī ir gana kolorīts. Ko liecina, piemēram, jociņš, kad kādu vakaru Vecais viedais aicina kādu jaunu sievieti piesēst pīpētāju lapenē. Nestāviet, nestāviet, viņš mudina, pats sēdēdams ratiņkrēslā, - "в ногах правды нет" (patiesība nav kājās). Un zobgalīgi skatās uz Oļehu – tas piekrītoši pamāj ar galvu un saka – taisnība taisnība, es jau nu gan to zinu.

Visi apkārt smejas par tik melnu un reāli labu joku, jo Oļeham kāju tik tiešām nav – abas ir norautas.

Taču viņš braukā apkārt, peld baseinā un gaida savas protēzes. Ar tām esot pamatīga noņemšanās, bet nu nekas.

Vecais viedais arī ir savdabīgs tipāžs, stāsta visādus brīnumus, kā ziloņi guļ un peles grauž tiem tulznas, un apgalvo, ka viņa rētas esot sadzijušas. To gan nevar saprast, jo viņš ir joprojām ratiņkrēslā, kurā kustas ļoti maz, un viņa kājas ir nedabiski tievas – acīmredzot mēnešiem ilgi gulējis nekustīgi.

Bet nu par Viņu. Viņš arī ir ratiņkrēslā, paralizēta esot "tikai" viena puse, kur skarti nervi, Viņš kūļā otru kāju, bet nekustīgā roka raujas krampjos. Viens no latviešiem iedod Viņam panēsāt uz nakti savu ortozi rokai, kas gan esot diezgan sāpīgi, jo roka pretojas svešķermenim. Līdz ar ko izdodas Viņu uzrunāt, jo citādi Viņš uz kontaktiem neiziet.

Kā tava roka? - prasu nākamajā dienā. Nooormāli, Viņš attrauc tīņa manierē, kas nozīmē, ka slikti, bet to jau neies teikt. Glīts, pat ļoti, jauns un slaids, melnā un ukrainkrāsu krekliņā un šortos Viņš vizinās visiem līdzi, bet ir visu laiku atstatus. Acis – it kā šeit, bet raugās nekurienē. Kad Viņam kaut ko paprasi, seko pieklājīgs – nooormāli. Viņš ir te, bet nē – te Viņa nav. Ikdienā Viņš pieslienas tādai kā bandai, kuru veido viens ar sašautu pēdu un viņa biedrs – Lācītis ar bārdu un kruķiem.

Ā, vēl Trakais matrozis, nav gan īsti godīgi viņu tā saukt, jo matrozis ir paaugstināts par leitnantu, to viņš man stāsta, un acis mirdz, tūlīt, tūlīt viņš atgriezīsies frontē un krievi būs "в колце", un tad viņi kritīs, acis deg, rokas trīc aiz saviļņojuma un kara ārprāta. Viņš nevar sagaidīt, kad varēs "pizģīt" ienaidnieku! (Pizģiet viņus nahuj, saku es Vecajam viedajam (a kā savādāk?).)

Lūk, viņi – divi pretējie poli: Viņš un Matrozis. Viens nonstopā skatās pilnā skaļumā frontes ziņas un, kā ierauga bandu, tā stāsta, kā "komandieris visiem gribēja parādīt olas".

Matrozis arī patiesībā neatrodas šeit, tikai frontē, tikai tur, kur ir īstā dzīve.

Otrs – Viņš, klusais ārprāts, Viņš neko daudz nerunā, tikai ar bandu, kur jūtas drošāk, un tad katrs otrais vārds bļats – tieši tā, ar "ts" beigās, nevis "ģ" (kā ir, kad, piemēram, uz kājas uzkrīt vāze), tā kā pieklājīgi, tā kā aizsargājoties. Kad bandas nav tuvumā, Viņš viens pats stundām sēž ārā, parkā un kaut ko skatās telefonā. Acis joprojām tukšas, smaids bieži, bet plakātisks.

Viņš nekad nevienam nestāstīs, neteiks, neviens TO neuzzinās, tas paliks Viņā uz visiem laikiem un lēnām grauzīs kā melna čūska.

Šodien, kad jau ir atbraukusi jauna porcija kaujinieku, pēcinsulta šoferis, kurš par visiem visu zina, izstāsta, kas ar Viņu ir noticis – gulējuši un lādiņš trāpījis Viņam ar brāli. Brālis uzreiz pagalam, Viņam viena puse paralīzē.

Karavīri pirms tam ir ārstējušies daudzās slimnīcās, arī Ukrainā, kas bijis, maigi izsakoties, visai sarežģīti. Šodien atved jaunu grupu, kur ir viens puisis, kurš izskatās pavisam tīri tā neko. It kā viņam nekas nekaiš. Katrā grupā ir tāds. Pat visas rokas un kājas ir (ā, pirmajā grupā visjautrākais bija vienrocis, kurš stāstīja anekdotes).

Puisis stāsta, ka raķete trāpījusi zem mašīnas, kur visus aizmeta prom, un viņš iekritis komā. Tā kā visu laiku uzbruka, radinieki viņu vienkārši iestiepuši pagrabā, kur viņš nogulējis trīs nedēļas, kamēr nācis pie samaņas.

Tālāk seko slimnīcu, kur viena arī tiek uzreiz sašauta, uzskaitījums, viltus epilepsijas izziņa, lai tiktu ārā no karadarbības zonas, un vēl dažādi piedzīvojumi un traumas. Puisis ir tīri omulīgs un pārņemts ar vēlmi ārstēties.

Ir jauna Sašautā pēda un vēl pāris vienkāju. Vecais viedais, Matrozis, Lācītis un citi ir prom, palikuši tikai Oļehs, kurš gaida savas protēzes, un Viņš. Kaut kas neesot ar roku līdz galam, zina teikt informētais pēcinsulta šoferis. Es redzu Viņu fizioterapijas gaiteņa galā, kā vienmēr viens, kā vienmēr bez skatiena, it kā telefonā, it kā bļats, viņš kūļā savu kāju un gaida ārstu. Būs ar Viņu jāapsveicinās vēlāk, pat ja atbilde būs tikai – nooormāli.

Jaunie atbraukušie ukraiņu karavīri turas vairāk pa vienam, diviem, bet bez izteiktas bandas. Vienu vakaru bija atnākušas ciemos vietējās bēgles, kuras dzīvo Jūrmalā. Sarunas vijās par filozofiski ģeopolitiskām tēmām, apmēram tādā noskaņā kā tad, kad mums bija Atmoda, - kā nosargāt savu valsti, priekš kam vajadzīgs "russkij mir" ļaunums. Lai vai ko mēs čīkstam par savu dzimteni, mums šādas valstiskuma pirmproblēmas, par laimi, nav jārisina. Visi kopā pašausminājāmies par inflāciju.

Atbraucis viens Trakā matroža ekvivalents degošām acīm, kurš "Atmodas vakarā" sludina, ka tiem, kas emigrējuši un necīnās par savu valsti, nevajag ļaut atgriezties. Vēlāk dzirdu, kā viņš telefonsarunā kādam stāsta, ka "fizruk" viņam šeit piedāvājis invaliditātes grupu, bet kāda grupa, viņš apārstēsies un brauks atpakaļ karot. Citādi tas viss būs "нэ по совести" (ne pēc sirdsapziņas).

Savā dzimšanas dienā un uz aizbraukšanu uzdāvinu dažiem karavīriem mazos balzamiņus. Oļehs saka, ka to dzers, jau atgriežoties Ukrainā. Viņš man arī parāda video, kur staigā ar protēžu paraugu, pavisam tīri neko (ja "tīri neko" var attiecināt uz tādu situāciju, bet ar laiku pierod); tur, kur mums ir potīte, ir tāda atspere, kura nodrošina kustību un lokanību.

Skumjais Viņš ar tukšajām acīm man atzīstas, ka vakar ir mēģinājis balzamu un nē, tas nav viņam, bet paņemšot Maksimam. Nu, ja Maksimam, tad Maksimam. Bet tad, braucot projām savā ratiņkrēslā, Viņš man pasaka garāko runu, kādu es vispār esmu no Viņa dzirdējusi šo divu nedēļu laikā: lai es veseļojoties un lai man viss labi. Acis gan joprojām skatās tukšumā, ne uz mani, emociju (it kā?) nav, bet vārdi skan, un man nedaudz šoks no tādas informācijas apmaiņas.

Vēl atdodu palikušo balzamu vienam citam karavīram ar sarētotu seju, kurš gan ar lielu sajūsmu to paņem. Pēc tam, skraidot kārtējo apli pa pēdējām procedūrām, atkal uzskrienu viņam virsū, un viņš čukstus man prasa: a tev balzama vairs нема? Vispār es ar viņu esmu runājusi visu laiku tādā krievu-ukraiņu valodas mikslī, kuru, izrādās, sauc par suržiku. Kā reiz pēdējais balzamiņš ir palicis, slava Ukraini, tikai nesaki nevienam (ceru, ka līdz slimnīcas administrācijai šis ieraksts nenonāks).

Rehabilitācijas iestādes un slimnīcas ir specifiskas vietas, kur, ieraugot citu cilvēku problēmas, pats saproti, ka ar tevi nav tik traki, un visu arī žēl. Un karš un invaliditāte jau vispār ir tēmas, kur viegli iebraukt patētiski moralizējošos puņķos, lai gan neesi taču pats ne s-da izdarījis tā visa labā, atskaitot ziedošanu, tā ka punkts. Varbūt kādreiz par to uzrakstīšu, nē, es noteikti uzrakstīšu, bet kaut kā savādāk.”