Vīrs mani pameta, jo vēlējās bērnu no jaunākas sievietes. Mums abiem ir 60 gadu. Novēlu viņam trīnīšus!

"Mēs rūpējāmies viens par otru — mazas, nenozīmīgas lietas: es nolieku ūdens glāzi uz viņa naktsgaldiņa, viņš papildina manu kafijas krūzi, kad no rītiem rakstu," Virdžīnija atceras laulības dzīves mazos, jaukos sīkumus.

"Mēs bieži pieskārāmies viens otram, it kā sakot: es esmu šeit. Esmu šeit. Nekad nešaubījos, ka mēs savus vēlākos gadus pavadīsim, sadevušies rokās, nodarbojoties ar labāku seksu nekā jebkad agrāk, skūpstoties, apceļojot pasauli, un tad... tālā nākotnē... ļoti tālā nākotnē mirstot kopā, ar seju vienam pret otru.

Bet tad, 60 gadu vecumā, mans vīrs paziņoja, ka vēlas bērnu ar jaunāku sievieti.

Apbedīšanu vai kremēšanu, dārgais?

Pirms dažiem gadiem es sāku runāt par nāvi. Neesmu apsēsta - esmu praktiska. Man nav nopietnu slimību un es nedomāju, ka mani notrieks autobuss (lai gan kurš to var zināt?). Gribēju sakārtot mūsu testamentus, aizpildīt medicīniskās pilnvaras veidlapas un uzzināt viņa bēru izvēli - apbedīšanu vai kremēšanu, dārgais? Vai viņš gribēja, lai vajadzības gadījumā viņu uztur pie dzīvības, vai nevēlējās, lai viņu atdzīvina? Gribēju parūpēties par šīm detaļām, lai gadījumā, ja mani tomēr notriektu autobuss, mana pēdējā doma nebūtu: sasodīts, tā arī neaizpildīju tās veidlapas!

Mans vīrs savukārt par novecošanu un nāvi nevēlējās runāt. Viņš negribēja izvēlēties starp apbedīšanu vai kremēšanu. Viņš vispār negribēja par to domāt. Lai gan visi, kas jebkad ir dzīvojuši uz šīs zemes, ir miruši, doma par to viņam šķita kā personisks apvainojums.

Es to sapratu. Galu galā mēs abi pirmo reizi nodarbojāmies ar šo sasodīto novecošanu, tas ir kā apgūt jaunu sporta veidu - abi jutāmies neveikli, nobijušies un tam nepiemēroti. Es vienkārši vēlējos nokārtot dokumentus un tad mierīgi atgriezties pie ticības, ka mēs laimīgi nodzīvosim visu atlikušo dzīvi kopā.

Kā pareizi novecot

Nav pareiza veida, kā novecot. Dažus no mums pārņem skumjas par zaudēto jaunību. Citi cenšas atrast ceļu uz mūžīgo dzīvi. Daži riskē, lecot ar izpletni no lidmašīnām vai mainot darbu. Daudzi aizpilda savas dienas ar bezgalīgiem ārsta apmeklējumiem. Daži vienkārši ir izmisuši.

Es sapirku mitrinošus krēmus, burvju pretgrumbu krēmus un dažādas vingrojumu programmas, kas sola samazināt ļengano vēderu un cīnīties ar gravitāciju. Es lasīju rakstus, kuros ieteikts apģērbs un frizūras, kas maskē novecošanas pazīmes. Vingrināju smadzenes, piemēram, risināju sudoku, lai trenētu atmiņu un domāšanu.

Mans vīrs izvēlējās radīt savu pirmo bērnu.

Kurš šķiras 60 gadu vecumā?

Man bija licies, ka sešdesmit gadi ir vecums, kad var iziet no mājas un atgriezties pēc mašīnas atslēgām, jautāt otram: vai tu esi redzējis manas brilles? Ka tas ir pēkšņu, nevēlamu diagnožu vecums. Kurš šajā vecumā šķiras?

Izrādās, tā dara ļoti daudz cilvēku. Šķiršanās gadījumu skaits ASV 50 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem ir gandrīz divas reizes lielāks nekā deviņdesmitajos gados. Šai grupai ir pat nosaukums: sudraba šķirteņi.

Kad biju jaunāka, mani biedēja novecošana. Mani biedēja iespējamība zaudēt prātu, aizmirst savu bērnu vārdus, ļaut svešiniekiem mazgāt manu ķermeni, nespēt paiet sabrukušu gūžu vai ceļgalu dēļ, aizmigt sarunas vidū... Es jautāju draugiem: "Kāds ir jūsu novecošanas plāns?"

Bet visa šī plānošana izrādījās veltīga. Atcerieties veco teicienu: cilvēks plāno, bet Dievs smejas? Dievs smējās, un man pēkšņi bija jāsaprot, kā novecot bez vīra un kā vispār izskatīsies mana atlikusī dzīve bez vīra.

Ar mīlestību nepietiek – jābūt bezbailīgam

Šis jaunais dzīves posms prasīja citu domāšanas veidu. Es domāju: kā būtu, ja es novecošanu uztvertu kā piedzīvojumu, kā ceļojumu uz jaunu zemi? Kas zina, pa kuru ceļu es iešu vai ko es atklāšu?

Līdz ar šo mainīto uztveri man atvērās veselas pasaules.

Kad mans jaunākais dēls no manas pirmās laulības saderinājās, viņš jautāja: "Mamm, vai tu joprojām tici mīlestībai un laulībai?"

Viņš bija aculiecinieks abām manām šķiršanās reizēm.

Katrs cilvēks, kuru mēs mīlam, paņem no mums mazu daļiņu, un tad viņš var būt neuzmanīgs, šķērsojot ielu, aizmirst paskatīties uz abām pusēm, iedzer pārāk daudz, kāpj klintīs...

Cilvēki mirst. Daži vienkārši aiziet no mīlestības.

Mēs skumstam.

Vienīgais veids, kā izvairīties no šīm sāpēm, ir izvairīties no mīlestības. Bet tas ir pārāk grūts veids, kā dzīvot.

"Jā," es atbildēju dēlam. "Jā. Bet ar mīlestību vien nepietiek - ir jābūt bezbailīgam."

Kamēr es sēroju par vīra aiziešanu, notika kaut kas neticams. Es atklāju, ka man ļoti patīk dzīvot vienai pašai. Es atradu ceļu atpakaļ pie sevis. Protams, grūti kādam iestāstīt, ka vienatnē esmu laimīga, neizklausoties tā, it kā es mēģinātu sevi un citus pārliecināt, ka jogurts ar zemu tauku saturu garšo tikpat labi kā trekns saldējums. Bet tā tas notiek.

Protams, apkārtējie man dažreiz pajautā: "Vai tu satiecies ar kādu?" Tāds kā mājiens par atgriešanos zirgā. Tas nav nekas slikts. Es joprojām esmu sieviete, kas skatās romantiskas komēdijas. Es joprojām ticu mīlestībai.

Draugi un ģimenes locekļi justos atviegloti, ja es atkal iemīlētos. Viņiem nevajadzētu iztēloties manus garos, drūmos, vientuļos vakarus… Kamēr es izbaudu savu jauno dzīvi un to, ka manas vienīgās mīlestības pilnās attiecības ir ar maniem mazbērniem!

Svešinieki apbrīno šo enerģisko kundzīti!

Es strādāju pie tā, lai pieņemtu, ka nevaru radīt laimi nevienam citam. Es varu dalīties priekā un brīnīties, mētāt jokus un pievienoties smiekliem, bet nespēju citā cilvēkā radīt miera sajūtu. Neskatoties uz to, ka gadiem ilgi esmu bijusi psihoterapeite un māte, es zinu, ka nevaru novērst ciešanas. Varu pasēdēt ar saviem bērniem, mazbērniem, draugiem un pacientiem. Es varu turēt viņu rokas un piedāvāt plecu, uz kura raudāt, uzmundrināt - es varu remdēt ievainotās un satrauktās jūtas. Es varu viņus atbalstīt un palīdzēt viņiem atrast iekšējo spēku.

Bet laimes sajūtas atrašana ir katra paša darbs. Tas ir darbs ar sevi.

Un, protams, tas attiecas arī uz mani pašu.

Esmu atlaidusi vaļā domu, ka radīšu kaut ko bezgalīgi svarīgu un atrisināšu pasaules problēmas. Es šķiroju, protestēju un ziedoju, bet man tiešām nav ne jausmas, kā aizsargāt apdraudētās sugas vai likt pasaulei pievērst uzmanību klimata pārmaiņām. Kā izbeigt nabadzību. Vai vardarbību pret bērniem. Vai karu. Vai rasismu. Es varu darīt tikai to, ko varu, pati savā mazajā veidā.

Es izbaudu mazus priekus. Narcises. Pupiņu audzēšanu. Izvelku savu puspabeigto romānu no atvilktnes un notraušu tam putekļus. Darbā prasīju paaugstinājumu un arī saņēmu. Koncentrējos uz putnu dziesmām pirms rītausmas.

Neskatoties uz redzamajiem atgādinājumiem par vecumu, svešinieki uz ielas saka “čau” un uzsmaida man. Man patīk domāt, ka viņi apbrīno šo enerģisko kundzīti!

Man joprojām ir priekšstats par sevi kā par graciozu, skaistu sievieti, tāpēc esmu satriekta, kad ieraugu sevi kādā fotogrāfijā. Tad es sev saku, ka vienmēr esmu bijusi ļoti nefotogēniska.

Es izvēlos dzīvot ar šiem diviem maldiem: esmu šausmīgi nefotogēniska, un svešinieki mani apbrīno!

Varēja būt sliktāk! Es, piemēram, varēju izvēlēties ticēt, ka kontrolēju pasauli, es vienmēr varētu būt sarūgtināta, ja viss nenotiek tā, kā biju plānojusi. Es varētu izvēlēties dzīvot ar maldiem, ka pasaule man ir kaut ko parādā, un būt dusmīga, ja kaut ko nesaņemu. Es varētu izvēlēties dzīvot ar maldiem, ka novecošana un miršana neattiecas uz mani un šausmināties par šo procesu.

Tā vietā es izvēlos justies skaista un mīlēt mazbērnus un dzīvi - un es ticu, ka svešinieki uz ielas man vēl labu.