Pusgada laikā zaudēt abus vecākus un omīti, izšķirties un mēģināt nolēkt no tilta. Lauras dzīvesstāsts (1)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Foto: KieferPix/Shutterstock

"Savus vecākus vienmēr esmu mīlējusi, lai kādi viņi nebūtu bijuši," LTV Ziņu dienesta rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" saka Laura Skodžus.

Lauras bērnība pagāja bailēs, viņa piedzīvoja gan emocionālu, gan fizisku vardarbību.

"Līdz sešu gadu vecumam man vecāki it kā bija, it kā nebija. Mani pieskatīja vecākās māsas, kaimiņi, jo vecākiem bija svarīgākas dzeršanas, braukšanas riņķī. Izbaudīju arī sišanu, vardarbību no vecākiem mājās, spīdzināšanu dušā, tualetēs, visur kur," stāsta Laura.

Kad beidzot iejaucās bāriņtiesa, Lauru nodeva audzināšanā vecmāmiņai. Laura stāsta: "Skolas gadus pavadīju, dzīvojot ar vecmāmiņu. Vecvecāki centās visu dot, bet es nevarēju viņiem līdz galam atvērties, rūgtumu, sāpi turēju sevī. Neizliku savas emocijas uz āru nevienam.

Vecāki dzīvoja blakus, bet viņiem bija vienalga par mani. Ome kā mācēja, tā audzināja. Ļoti prasti ģērbos, skolā tiku apsmieta.

...Ne tikai sitiens no vecākiem, bet sitiens arī no blakus esošiem, no pārējiem par to, ka tu nevari būt tāds kā viņi."

Vecmāmiņa Lauru mudinājusi iet un runāt ar vecākiem, uzturēt kontaktu – galu galā viņi dzīvoja blakus. Taču alkohols viņiem bija svarīgāks. "Bija smagi apzināties, ka es neesmu viņiem vajadzīga," saka Laura.

Neraugoties uz visu, Laura vecākus mīl: "Savus vecākus vienmēr esmu mīlējusi, lai kādi viņi būtu bijuši – nebūtu viņu, nebūtu arī es. Nebūtu manu bērnu, nebūtu manas dzīves. Par to viņiem jāpasaka paldies, ka viņi devuši man dzīvību.

Saviem vecākiem visu esmu piedevusi. Skatoties uz viņiem, es varu mācīties no viņu kļūdām. Tas alkohols ne pie kā laba nenoved, tā sevis atdošana citiem ne pie kā laba nenoved. Saskatu līdzības ar sevi un tēti, ka es atdodu sevi citiem vairāk, aizmirstot pati sevi. Tētis man arī bija tāds – gatavs atdot savu pēdējo kreklu citam."

Laura daudz domājusi, kādēļ vecāku dzīve tāda izvērtusies. Viņa mēģinājusi saprast, kāpēc mamma sākusi dzert: "Kāpēc mana māte tik daudz lietoja alkoholu – es kā māte viņu varu saprast. Pirms nācu pasaulē es, viņai bija dēliņš, kas nodzīvoja tikai diennakti un nomira. Zaudēt savu pirmdzimto dēlu viņai bija smagi, tad viņai bišķi aizgāja ciet. Dzīvojās pa psihiatriskajām slimnīcām… Viņai tas bija ļoti, ļoti smags trieciens."

Salauztā bērnība ietekmējusi Lauras pašas ģimeni – viņa stāsta, ka piecus gadus cietusi vardarbības pilnas attiecības ar meitu tēvu, jo gribējies, lai viņām ir abi vecāki. Līdz vienā dienā sapratusi: pietiek. Padzinusi vardarbīgo vīrieti un paņēmusi pie sevis dzīvot abus vecākus, jo viņiem nav bijis kur iet. Taču kopā dzīvošana nebija ilga. Sākās melnākais gads Lauras dzīvē.

"Pirmais smagais trieciens manā dzīvē bija 2021. gada 4. februāris, kad man paziņoja, ka mamma Stradiņa slimnīcā ir nomirusi, ka viņai organisms nepieņem gūžas implantu.

Nepaiet ne mēnesis, kad 22. februārī, mazākās meitas dzimšanas dienā, ar infarktu nomirst mana ome.

Sagāju kopā ar bijušo puisi, atveda mani uz Rīgu dzīvot, lai es laukos neiekristu dziļā depresijā. Dabūju bērniņiem dārziņu, atradu darbiņu. Drīz vien sekoja zvans no Bauskas putnu fabrikas, kur strādāja mans tēvs, – smags insults, aizvests uz slimnīcu, guļ komā. Pēc mēneša viņš nomira.

Tas 2021. gada pusgads bija… Es biju atguvusi savus vecākus, par ko es ļoti sapņoju, bet dzīve man viņus atņēma pavisam.

Saņēmos, turējos, neizrādīju, cik man ir grūti. 2022. gada aprīlī izšķīros no otrās pusītes, kas bija pēdējais piliens. Iekritu smagā depresijā ar pašnāvības mēģinājumu, šepat no Salu tilta gribēju nolēkt nost."

Uz kājām nostāties Laurai palīdzējis krīzes centrs "Burtnieks", kur psiholoģisko palīdzību saņēmusi gan viņa pati, gan meitas. Laura, kura visu mūžu centusies ar visu tikt galā pati, atzīst: reizēm ir jāprasa palīdzība. Viņa saka: "Paldies, ka manā dzīvē bija tas klikšķis, ka sapratu, ka man ir jāvēršas pēc palīdzības."

Komentāri (1)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu