Ziņu reportiere Liza Bleka zināja, ka vīrs mirs. Viņš bija smagi slims, un nekas vairs nebija glābjams. Viņi abi un viņu dēli to zināja. Taču vīra paziņojums ģimeni pārsteidza. Tomēr pats pārsteidzošākais sekoja vēlāk. Liza savu stāstu godīgi izstāstījusi portālam "Huffpost".
Es biju iztēlojusies, kāda būtu mana dzīve bez vīra.
Es radītu sevi no jauna. Varbūt es valkātu platmales un mani uzskatītu par ekscentrisku atraitni. Es pilnībā nodotos darbam un atraidītu dažādas līdzjūtības izpausmes.
Laulības gredzenu es turpinātu valkāt vismaz gadu, varbūt vairāk. Es pavadītu laiku sporta zālē un mājās nodarbotos ar smadzeņu trenēšanu, lasītu vairāk grāmatu. Es vienatnē ietu uz koncertiem un uz kino. Lietainās dienās, iespējams, skatītos pa logu un klusi raudātu.
Es domāju par iemīlēšanos vēlreiz, bet nevarēju iedomāties, ka tas mani interesētu. Es gadiem ilgi paliktu sērojoša atraitne, ietērpusies savās sērās. Es pavadītu sestdienas vakarus ar kaķi, ēdot popkornu un šokolādes saldējumu.
Tas bija pārsteigums, kad mans vīrs Deniss kādu vakaru, kad kopā ar bērniem ēdām vakariņas, paziņoja:
"Zēni, kad manis vairs nebūs, jūsu mammai ir mana atļauja apprecēties vēlreiz."
Nopietnība nekad nav bijusi mūsu stiprā puse. Es uzreiz piebildu: "Jā, un es jau esmu nolikusi kāzu datumu."
Mūsu 26 gadus ilgajā laulībā esam centušies būt reāli, bet uztvert lietas pēc iespējas vieglāk. Denisam pirms gada tika diagnosticēts nieru vēzis, bet viņš labi pārcieta operāciju un turpmāko ārstēšanu. Taču tagad vēzis bija nokļuvis viņa smadzenēs, un, lai gan mēs par to nerunājām, viņš noteikti zināja, ka mirst.
Mēs visi domājām, ka viņam vēl ir laiks. Vairāk laika. Bet sešus mēnešus pēc šīm vakariņām viņš bija miris.
Šie seši mēneši bija prātu apmiglojošs laiks. Atmiņā viss ir neskaidrs. Uzturēšanās slimnīcā. Neveiksmīga rehabilitācija, kas ātri pārtapa hospisa pakalpojumos. Un tad bēres. Šajā laikā es, protams, pat neaptvēru, kādu dāvanu Deniss man bija pasniedzis ar savu improvizēto paziņojumu toreiz, vakariņās.
Es pametu savu ilggadējo ziņu reportieres darbu un dabūju mazāk stresainu darbu. Apmeklēju konsultācijas par sadzīvošanu ar bēdām, tērēju naudu par daudz, dzēru par daudz, ārdījos, kad zvanīja banka, lamājos ar šoferi, kurš sakliedza uz mani par to, ka neesmu pietiekami ātri pametusi stāvvietu. Raudāju, veicot atjaunojošo jogu, divreiz dienā zvanīju savai labākajai draudzenei un darbā centos izlikties, ka strādāju.
Runājot par ekscentrisko platmali – nopirku sievišķīgu, brūnu filca platmali, ko uzliku divas reizes, bet tad sakaunējos. Man likās, ka tā man liek izskatīties pārāk priecīgai sēru laikā.
Man likās, ka jābūt kādam noteiktam sēru laikam, skarbam un viendimensionālam kā melnbaltajai filmai.
Patiesībā notika tā, ka es iemīlējos. Nepilna gada laikā pēc vīra nāves.
Valentīna dienā sēdējām ar manu labāko draudzeni pie manis mājās uz dīvāna, dzērām sarkanvīnu un runājām par to, kā būtu, ja mēs atkal sāktu iet uz randiņiem. Tiesa, mana draudzene bija precējusies, viņa vienkārši bija ar vīru sastrīdējusies. Tas mums netraucēja izpētīt iepazīšanās vietnes internetā un lasīt, ko vīrieši par sevi raksta.
Daži sevi sauca tādos vārdos kā Piepilsētas Romeo vai Alkstu Pēc Tevis. Bieži vien viņi pozēja ar motocikliem un pieprasīja sievietēm dalīties tikai ar savām jaunākajām fotogrāfijām.
Mēs mēģinājām uzminēt, kurš no viņiem patiesībā ir precēts un kurš krāpj savu draudzeni. Mēģinājām atšifrēt, kādi koda vārdi norāda, ka vīrietis meklē tikai seksu vai lētu randiņu.
Tomēr daži vīrieši bija ievietojuši ļoti pārdomātus aprakstus par sevi un to, ko viņi meklēja, neatkarīgi no tā, vai tā bija vienkārši draudzība vai kopdzīve. Mana iztēle un atmiņas devās karagājienā. Randiņu karagājienā.
Ja es fantazēju par došanos uz randiņu, ko tas stāsta par manu lojalitāti vīrietim, kurš grūtniecības laikā man salika piknika grozā uzkodas, ko ņemt līdzi uz darbu? Kurš mani 26 gadus smīdināja gandrīz katru manas dzīves dienu?
Jutos vientuļa, man bija garlaicīgi, man bija noriebies maksāt rēķinus, katru dienu iet uz darbu un katru dienu gatavot vakariņas vienai personai. Man ļoti pietrūka Denisa. Visapkārt bija nelieli, ikdienišķi atgādinājumi par viņu, un visi šie sīkumi radīja milzu skumju viļņus. Caurums, ko viņš atstāja manā dzīvē, bija neaizlāpāms. Bet viņš neatgriezās. Un es joprojām biju šeit un stāvēju uz vietas vai, vēl ļaunāk, dzīvoju pagātnē, un tas nekā nemainīja notikušo.
Es pārsteidzu pati sevi, piekrītot reģistrēties iepazīšanās lietotnē. Es sev atkārtoju Denisa vārdus tajās ģimenes vakariņās un klusībā vēlreiz lūdzu viņa atļauju.
Iepazīšanās lietotnē mani piesaistīja vīrietis, kurš saucās par "Stīvu no Roundleika". Vienkārši. Tieši. Man tas patika.
Pirmo reizi mēs satikāmies kafejnīcā. Viņš ieradās agrāk par noteikto laiku, bija ģērbies haki krāsas šortos. Es šausmīgi nervozēju. Tas bija mans pirmais randiņš gandrīz 30 gadu laikā.
Biju dzirdējusi dažādus šausmu stāstus par satikšanos ar kādu īstā randiņā, aci pret aci.
Vai es atpazītu krāpnieku vai potenciālu stalkeri, vai prastu tikt vaļā no neiespējami neveikla randiņa?
Vēlās pusaudzības gados es biju pārāk jauka pret dažiem sliktajiem zēniem, jo man glaimoja viņu uzmanība. Gadu desmitu laikā es noteikti daudzos veidos esmu augusi – pabeidzu koledžu pēc aizbēgšanas no mājām 18 gadu vecumā, veidoju karjeru, izaudzināju divus dēlus. Bet riskēt ar emocionālu iznīcināšanu, sākot jaunas attiecības, – nebiju pārliecināta, ka šajā jomā es būtu progresējusi un kaut ko iemācījusies kopš pusaudzes gadiem.
Es, protams, visu izdarīju nepareizi.
Pēc pusstundas es viņam biju izstāstījusi visu savu dzīvi. Es pastāstīju Stīvam, kā mans vīrs nomira. Kā mana māsa nomira. Pastāstīju, kā nomira mans tētis. Es viņam izklāstīju savus uzskatus par politiku. Atklāju savus reliģiskos klejojumus - kā es pazaudēju Jēzu, kā es atradu Jēzu, kā es viņu pazaudēju un atradu vēlreiz un kā galu galā atteicos no reliģijas pavisam. Es viņam teicu: ja kāds tagad nomirtu, es varētu kļūt vēl vienīgi par budisti, ha ha.
Uz īsu brīdi man izdevās apklust un ļaut parunāt arī Stīvam. Vismaz tā es to atceros.
Mēs tur sēdējām vismaz divas stundas, tērzējot līdz vēlai pēcpusdienai. Es viņam uzreiz uzticējos. Varbūt tas bija bezatbildīgi.
Mēs norunājām satikšanos nākamajā dienā – sarunājām doties pastaigā pa mežu. Viņš zvērēja, ka nav sērijveida slepkava. Es viņam ticēju.
Pirmajā nedēļā mēs tikāmies vairākas reizes. Es viņu uzaicināju vakariņās, un viņš man palīdzēja pagatavot vienu no tiem ēdieniem, kur sastāvdaļas tiek piegādātas atsevišķās kastītēs kopā ar recepti, kas satur eksotiski skanīgas garšvielas. Stīvs pieklājīgi visu apēda, tas bija kaut kāds vistas un kuskusa mikslis, un teica "Nav slikti." Vēlāk es uzzināju, ka viņš dod priekšroku dalītam uzturam un ēdienu sastāvdaļas nekad nejauc kopā.
Un jā, mēs uzreiz kļuvām tuvi. Mums bija sekss. Bieži.
Es viņa dīvānā pazaudēju auskaru. Viņa suns kļuva uz mani greizsirdīgs. Kaimiņi uz iebraucamā ceļa ievēroja manu automašīnu.
Es pieminēju "M" vārda iespēju, par to visu stāstot savai labākajai draudzenei. Bija pagājusi tikai nedēļa, kopš satiku Stīvu. Apraudājos, reaģējot uz viņas sejas izteiksmi, kad viņai atklāti izstāstīju, ka es tiešām varu iedomāties, ka pavadīšu daudz laika kopā ar šo cilvēku, iespējams, līdz sirmam vecumam - kopā malkojot kafiju un runājot par politiku, lasot grāmatas vai vērojot dārzā vāveres.
Viņa bija satriekta. "Tu vienkārši jūties vientuļa," viņa teica. "Lēnām, neko nesasteidz," viņa lūdza.
"Tā bija tava ideja," es norādīju.
Tas notika mazāk nekā gadu pēc Denisa aiziešanas - apmēram piecas nedēļas pirms viņa nāves pirmās gadadienas. Dziļi sirdī zināju: ja es būtu viņas vietā, es būtu jutusies tikpat nobažījusies. Vēl ļaunāk, izjutu vainas apziņu un bailes, ka tik īsā laikā pēc vīra nāves mani var pārņemt tik spēcīgas jūtas.
Vai ir kāds laiks, kad ir par agru iemīlēties pēc dzīves partnera zaudēšanas?
Mans vectēvs nomira pusmūžā, un vecmāmiņa pēc tam nekad tā arī otrreiz neapprecējās. Es nedomāju, ka viņai pēc tam jebkad vispār kaut kas bijis ar kādu vīrieti. "Sekss ir pārvērtēts," viņa teica ikreiz, kad televizorā parādījās kāda tuvības aina.
Pēc sarunas ar draudzeni nolēmu, ka man jāaiziet uz randiņiem vēl ar dažiem citiem vīriešiem, lai pārliecinātos, ka tiešām neatrodos kaut kādā bēdu izraisītā miglā, kas apgrūtina manas spriestspējas.
Es pateicu Stīvam, ka jūtu vajadzību to darīt, lai pārliecinātos, ka vienkārši nereibstu no jebkura vīrieša uzmanības. "Tas ir tikai godīgi arī pret tevi," es teicu un tā arī domāju. Mēs ēdām sviestmaizes restorānā pavisam netālu no vietas, kur pirmo reizi tikāmies. Redzēju, kā viņa sejā nozib vilšanās, bet viņš teica, ka mani saprot.
Cik viņam ir skaistas zilas acis, es nodomāju.
Es piekritu randiņam ar kādu citu vīrieti no tā paša iepazīšanās portāla. Viņš mani uzaicināja satikties stilīgā vīna bārā. Viņš ieradās ar 10 minūšu nokavēšanos un bija ģērbies melnā ādas mētelī.
"Tavi mati izskatās tumšāki nekā attēlā," bija viņa pirmie vārdi man.
"Tavējie gan izskatās tāpat kā bildē," es atbildēju. Viņš bija plikgalvis. Viņš nesmējās par manu joku.
Nākamās 30 minūtes viņš stāstīja par sevi un savu mākslinieka karjeru. Viņš mētājās ar vārdiem, kas man neko neizteica, un lūdza pagaršot trīs dažādus vīnus, pirms izvēlējās, ko pasūtīt. Viņš stāstīja par to, kā saņēmis bezmaksas atpūtu kūrortos, rakstot glaimojošas atsauksmes par šiem kūrortiem. (Piezīme sev: neticiet rakstītajām atsauksmēm.)
Samaksāju pusi no sava rēķina, un, kad mēs sasniedzām autostāvvietu, bija skaidrs: dzirksteles nav.
Vēl vairāk: mēs bijām kā divi magnēti, kas atgrūž viens otru.
Es nevarēju sagaidīt, kad atkal satikšu Stīvu.
Mums ir daudz kopīgu interešu, taču mēs esam arī pietiekami atšķirīgi, lai izaicinātu viens otru.
Viņš uzaudzis ebreju ticībā, mani vecāki bija katoļi. Viņam patīk kantrī mūzika, es dodu priekšroku blūzam un rokam. Viņš nedzer. Man patīk glāze (vai trīs) vīna. Tā varētu turpināt.
Pirmo reizi viņš satika manus dēlus dienā, kad man vajadzēja eitanizēt mūsu ģimenes suni, zeltaino labradoru Buteru. Suns bija dārzā un pēkšņi nenāca ārā no krūma, kurā bija ielīdis. Es nezināju, ko darīt. Tā kā dēli dzīvo vairāku desmitu kilometru attālumā, es piezvanīju Stīvam.`
Līdz tam rītam šķita, ka Butera veselība ir ideāla. Tajā dienā mēs uzzinājām, ka viņa sirdi nospiež audzējs un nekas vairs nav līdzams. Es nolēmu atlikt eitanāziju uz dažām stundām, līdz ieradīsies dēli. Stīvs visu šo laiku turēja manu roku, kamēr es raudāju un puņķojos, nebaidīdamās būt neglīta.
Arī mani dēli šņukstēja, paspiežot Stīvam roku un nomurminot pieklājības frāzes. Tas bija grūts brīdis jau tā neiespējami grūtā gadā.
Laikam ejot, mani zēni saprata, ka Stīvs manā dzīvē ir nemainīga vērtība. Tas, ka viņš nemaz nelīdzinājās viņu tēvam, iespējams, visu padarīja vieglāku.
Mēdz teikt, ka skumjas nav lineāras. Tas noteikti nav kaut kas tāds, ko es esmu varējusi vadīt vai kontrolēt, lai kā to būtu mēģinājusi. Slimība un nāve tuvplānā ir kaut kas raupjš un neglīts. Taču ir arī elpu aizraujoši, vienkārši brīži, ko izbaudīt. Tu iemācies ar pazemību un pateicību pieņemt citu cilvēku dāsnumu un aptver, ka dzīve ir dzīvošanas vērta.
Viena lieta, ko esmu iemācījusies, ir tāda, ka mēs nevaram paši izlemt divas lietas: to, kad mēs nomirstam, un to, kad iemīlamies.
Deniss bija mežonīgi asprātīgs, ļoti vitāls un pilnīgi dievināms vīrietis, un es viņu mīlēju ar visu, kas man bija, gandrīz trīsdesmit gadu. Es nekad neiedomājos, kā es viena varētu turpināt dzīvot bez viņa.
Esmu izdzīvojusi visus sērošanas posmus – skumjas, vainas apziņu, bēdas, noliegumu, bailes... Dažreiz varētu likties, ka dzīve ir viens liels sapnis.
Es negaidīju, ka tā notiks. Bet esmu nolēmusi to ne tikai neapšaubīt, bet arī neizšķērdēt.
Mēs ar Stīvu un viņa suni Oreo dzīvojam kopā. Pirms mēneša mūsu sešu gadu iepazīšanās jubilejā viņš lūdza manu roku, un es teicu jā.
Es nezinu, kā tas viss būs. Skaidrs ir viens: savās kāzās es likšu galvā platmali.
