Līdz tam rītam šķita, ka Butera veselība ir ideāla. Tajā dienā mēs uzzinājām, ka viņa sirdi nospiež audzējs un nekas vairs nav līdzams. Es nolēmu atlikt eitanāziju uz dažām stundām, līdz ieradīsies dēli. Stīvs visu šo laiku turēja manu roku, kamēr es raudāju un puņķojos, nebaidīdamās būt neglīta.
Arī mani dēli šņukstēja, paspiežot Stīvam roku un nomurminot pieklājības frāzes. Tas bija grūts brīdis jau tā neiespējami grūtā gadā.
Laikam ejot, mani zēni saprata, ka Stīvs manā dzīvē ir nemainīga vērtība. Tas, ka viņš nemaz nelīdzinājās viņu tēvam, iespējams, visu padarīja vieglāku.
Mēdz teikt, ka skumjas nav lineāras. Tas noteikti nav kaut kas tāds, ko es esmu varējusi vadīt vai kontrolēt, lai kā to būtu mēģinājusi. Slimība un nāve tuvplānā ir kaut kas raupjš un neglīts. Taču ir arī elpu aizraujoši, vienkārši brīži, ko izbaudīt. Tu iemācies ar pazemību un pateicību pieņemt citu cilvēku dāsnumu un aptver, ka dzīve ir dzīvošanas vērta.
Viena lieta, ko esmu iemācījusies, ir tāda, ka mēs nevaram paši izlemt divas lietas: to, kad mēs nomirstam, un to, kad iemīlamies.
Deniss bija mežonīgi asprātīgs, ļoti vitāls un pilnīgi dievināms vīrietis, un es viņu mīlēju ar visu, kas man bija, gandrīz trīsdesmit gadu. Es nekad neiedomājos, kā es viena varētu turpināt dzīvot bez viņa.
Esmu izdzīvojusi visus sērošanas posmus – skumjas, vainas apziņu, bēdas, noliegumu, bailes... Dažreiz varētu likties, ka dzīve ir viens liels sapnis.
Es negaidīju, ka tā notiks. Bet esmu nolēmusi to ne tikai neapšaubīt, bet arī neizšķērdēt.
Mēs ar Stīvu un viņa suni Oreo dzīvojam kopā. Pirms mēneša mūsu sešu gadu iepazīšanās jubilejā viņš lūdza manu roku, un es teicu jā.
Es nezinu, kā tas viss būs. Skaidrs ir viens: savās kāzās es likšu galvā platmali.