"Biju nolēmusi kaut kur ārpusē blakus baznīcai pārdozēt." Narkomānes un dīleres Džesikas stāsts

"Sēdēju lidostā, gaidot lidojumu uz Dublinu ar tūkstošiem mārciņu vērtu heroīnu un kreka kokaīnu manā vēderā un piestiprinātu pie vēdera. Man vajadzēja tajā pašā dienā ielidot un izlidot no Dublinas, lai nodotu to visu kādam no lidostas. Tobrīd es bēguļoju no policijas, tāpēc tas bija ārprātīgs risks, bet mana atkarība bija mana vienīgā prioritāte. Šajā dzīves posmā es biju atkarīga no heroīna, un narkotiku kontrabandas darījums bija tāds, ka tad, kad atgriezīšos Londonā, dabūšu jebkuru narkotiku, ko vēlēšos.

Kā es te vispār nokļuvu? Laikam tas viss sākās, kad man bija kādi septiņi gadi. Uzaugot Balifermotā, narkotikas mūsu rajonā bija visur – tās bija arī manā ģimenē. Pirms es īsti sapratu, kas vispār notiek, pieaugušie manās mājās regulāri izmeta narkotikas pa guļamistabas logu, un tad es skrēju pie ārdurvīm un savācu caur pastkastīti koridorā iemesto naudu.

Man bija 14 gadu, kad es pirmo reizi piedzēros un sāku smēķēt hašišu. Ļoti ātri pārgāju uz ekstazī. Pagāja tikai divi gadi pēc manām iesvētībām, kur es zvērēju nelietot narkotikas, taču narkotiku lietošana visapkārt bija pilnīgi normalizēta. Tā bija lietu dabiskā kārtība.

Skaidri atceros, kā pirmoreiz iegāju klubā, salietojusies ekstazī. Tas uz mani iedarbojās tik maģiski, it kā kāds burvis, uzsitot vienu knipi, būtu nogādājis mani burvju pasaulē. Es vēlējos dalīties šajā sajūtā ar visiem.

Virpuļoju apkārt, satiku jaunus cilvēkus un stāstīju visiem par maģisko tabletīti.

Ar draugiem kļuvām par ballīšu neatņemamu sastāvdaļu. Mūsu drēbes bija stilīgas, mani mati izskatījās lieliski: atsaucīgo netrūka, un mēs ātri dabūjām cilvēkus, kuri bija ieinteresēti justies tikpat superīgi kā mēs.

Mēs sabāzām ekstazī tabletes "Kinder Surprise" plastmasas olās, staigājām pa klubiem un mūsu kabatas vai plīsa no tām.

Mēs nopelnījām tik daudz naudas, ka es nedomāju, ka tajā laikā kādreiz būtu pagatavojusi kaut ko ēdamu - vienmēr ēdu greznas vakariņas šikās vietās, pirku jaunas drēbes un centos naudu iztērēt tikpat ātri, cik tā ienāca, jo bankā jau likt to nevarēja. Man pat izdevās nopirkt stilīgu automašīnu un iemaksāt depozītu par māju jaukā vietā.

Gadiem ejot, visa operācija kļuva arvien lielāka un organizētāka: mums tika noteikti mērķi, cik daudz mums vajadzēja nopelnīt vienā naktī, un mēs pārdevām tabletes tūkstošos. Mēs nevarējām tās visas ienest klubos kā iepriekš, tā vietā mēs staigājam turpu šurpu no savas glabātuves tuvējā automašīnā. Es mēģināju nenēsāt sev līdzi vairāk par 5000 mārciņām, taču mūsu stilīgi plato tērpu kabatas gandrīz katru stundu bija pilnas ar naudu, tāpēc mēs turpinājām iet ārā, lai kāds no mūsu puišiem uz motocikla to aizvestu prom. Klubu apsargi nebija problēma, viņi arī bija iesaistīti, tāpēc viss bija kārtībā.

Viss mainījās, kad 17 gadu vecumā pirmo reizi kļuvu par māti. Tas bija vienīgais laiks, kad nelietoju narkotikas - kad biju stāvoklī ar abiem bērniem. Bet tikko bērni bija piedzimuši, strauji atguvu nokavēto. Šķiet, ka mana garākā klubos pavadītā ballīte bija no ceturtdienas līdz otrdienai – to, kāda ir diena, es uzzināju, beidzot atgriezusies mājās. Šajā posmā narkotikas sāka nopietni ietekmēt manu garīgo veselību: mēģinājums žonglēt ar mātes pienākumiem, tirgošana un lietošana noveda mani pie arvien smagākām narkotikām.

Tirgotāju zelta likums bija nekad neaiztikt heroīnu, bet es, protams, domāju, ka noteikumi ir radīti tāpēc, lai tos pārkāptu.

Man bija 18 vai 19 gadi, kad man to pirmo reizi piedāvāja kāds puisis, kurš to smēķēja, lai kaut kā atkoptos pēc smagas ballītes.

Kad pirmo reizi izmēģināju heroīnu, es vairs nespēju apstāties. Ātri vienu kļuvu par meistarīgu heroīna cigarešu tinēju un smēķēju, kad vien varēju. Faktiski gandrīz vienmēr biju sapīpējusies.

Nekad nelietoju tiešā savu bērnu klātbūtnē, lai pīpētu, ieslēdzos vannas istabā. Mans ieradums īsā laikā kļuva pilnīgi nekontrolējams: mums liekas, ka esam spēcīgi un ka visu varam kontrolēt, bet heroīns pārņem visu.

23 gadu vecumā mani pieķēra policija, savācot savu heroīna paciņu. Man neticami paveicās, ka tas bija tikai maniem personīgajiem tēriņiem nedēļai.

Maniem bērniem bija apmēram četri un pieci gadi, kad man bija jādodas uz tiesas sēdi. Nekad neaizmirsīšu brīdi, ieejot tiesā. Mans tētis bija kopā ar mani, lai mani atbalstītu.

Mēs zinājām, ka mani notiesās, bet mēs neiedomājāmies, ka pēc notiesāšanas man uzreiz apcietinās un aizvedīs uz cietumu. Kad mans tētis to uzzināja, viņš paskatījās uz mani un teica: "Bēdz!"

Es izgāju no tiesas zāles, plaukstām svīstot, būdama pārliecināta, ka tūlīt sajutīšu uz pleca smagu roku, bet nekas tāds nenotika.

Vēlāk tajā dienā tēvs man iedeva naudu un lika man aizbraukt no Dublinas. Es viņu apskāvu un drīz vien stāvēju uz prāmja, kas veda uz Holihedu Velsā. Cilvēki, ar kuriem sapazinos uz prāmja, teica, ka Londonā esot daudz īru. Tā nu es devos turp un ātri vien sakūlos kopā ar jaunu bandu. Sāku lietot kreka kokaīnu un metadonu.

Pēc divarpus gadiem Londonā neapdomīgs ceļojums uz mājām, lai redzētu bērns un apciemotu ģimeni, beidzās ar arestu. Kad pēc trīs gadiem izgāju no cietuma, man nebija ne jausmas, ko darīt ar savu dzīvi. Biju atbrīvota ar nosacījumu, ka divreiz nedēļā atzīmēšos cietumā un policijā, bet es to, protams, nedarīju un drīz vien atkal sāku bēguļot.

Atgriešanās Apvienotajā Karalistē bija brīdis, kad viss sagāja galīgā grīstē. Cietumā biju ieguvusi jaunus kontaktus un šādas tādas idejas naudas pelnīšanai – tā nu es kļuvu par narkotiku mūli, kas vadā narkotikas no Apvienotās Karalistes uz Dublinu. Es joprojām jautāju sev, kāpēc es atkal un atkal nokļuvu šādās situācijās.

Es būtu varējusi palikt Īrijā, atsēdēt savu laiku un mēģināt atjaunot attiecības ar saviem bērniem, bet es to nedarīju – es izvēlējos pašiznīcināšanos.

Mani "bosi" par mani "rūpējās". Man bija jumts virs galvas, un viņi rūpīgi baroja manu atkarību – man nekad nebija jāuztraucas, kur dabūt narkotikas. Laikam biju labs narkotiku mūlis. Man jau bija sajucis skaits, cik reižu tās vedu pāri robežai. Dažreiz man lika uzvilkt skolnieces formas tērpu, lai es izskatītos pēc iespējas nevainīgāka. Mani piegāza pilnu ar kodeīna tabletēm, jo kontrabandas vešanas laikā es nedrīkstēju lietot nekādas citas narkotikas. Viss tika nokārtots manā vietā, un es ne reizi netiku pieķerta – pati nesaprotu, kā.

Pēc tam es vēl pabiju cietumā, tad tiku ārā no cietuma, un 15 gadus pēc pirmās ekstazī tabletes pamēģināšanas man beidzot pietika. Es sev biju injicējusi un smēķējusi tik daudz heroīna un kreka, ka vienkārši vairs negribēju būt daļa no šīs pasaules.

2008. gada decembra sākumā es devos uz baznīcu, kurā bija notikušas manas iesvētības. Biju nolēmusi kaut kur ārpusē blakus baznīcai pārdozēt.

Es jau neskaitāmas reizes biju mēģinājusi padarīt sev galu, taču vienmēr tiku atrasta tieši laikā, lai mani atdzīvinātu – adata bieži joprojām bija manā rokā. Šoreiz es gribēju, lai viss izdotos. Visu sagatavoju – šķidrumu, šļirci, bet vispirms iegāju baznīcā un aizdedzu svecīti saviem bērniem un vecākiem. Tas bija mans veids, kā gribēju atvainoties. Tad pie manis pienāca kāda sieviete, uzlika roku uz mana pleca un teica: "Iededz sveci arī sev."

To, ko es toreiz piedzīvoju, var raksturot tikai kā Dieva mīlestību, kas sasniedza manu sirdi.

Es izgāju no baznīcas un izmetu savas narkotikas, it kā es tās apglabātu – kaut kam tajā dienā bija jāmirst.

Divu nedēļu laikā es iesaistījos kristīgās ārstēšanas programmā, kur man bija jāiziet cauri pilnīgai abstinencei. Pirmajā nedēļā man uznāca psihoze, bet pēc tam lēnām kaut kā nokļuvu uz kājām. Man dzīvē bija vajadzīgs kāds augstāks spēks, un man par to kļuva Dievs.

Kopumā divos dažādos ārstniecības centros pavadīju vairāk nekā divus gadus. Mani vecāki audzināja manus bērnus, ar viņiem viss bija labi – es devu sev atļauju strādāt ar sevi un kļūt labākai.

Tagad pagājuši 14 atveseļošanās gadi, un es joprojām strādāju pie attiecībām ar ģimeni. Bērni mani neuzņēma gluži ar atplestām rokām, taču viņi mani mīl un ciena par izmaiņām, ko esmu sasniegusi. Es atgriezos skolā un ļoti smagi strādāju, lai nokļūtu tur, kur esmu šodien, kad varu palīdzēt citiem kā atkarību konsultante.

Redzot citu cilvēku ciešanas un problēmas, tas man ir pastāvīgs atgādinājums par to, kas es reiz biju, un tas man nekad neļauj aizmirst, no kurienes esmu nākusi.

Ir daudzi gadi manā dzīvē, ko es vienkārši neatceros, bet es esmu izveidojusi dzīvi, no kuras vairs nevēlos aizbēgt. Dzīve nav ideāla, bet tā ir ideāla man. Ir labi būt brīvai no narkotiku varas, kas mani bija pārņēmusi. Es savā dzīvē esmu pieredzējusi žēlastību un piedošanu, un es to neuztveru kā pašu par sevi saprotamu – es zinu, ka esmu izkļuvusi no dzīves ellē."