Dvēseles radinieki, otra ābola pusīte, tu kā podiņš, es kā vāciņš – to var saukt dažādi. Galvenais: kā zināt, ka otrs cilvēks tiešām ir īstais, tas, kuru tu meklēji visu savu mūžu? "Huffpost" to pajautāja desmit reāliem cilvēkiem, kuri zina, kāda ir sajūta.
"Kad pēc sarunām internetā ar Džonu pirmo reizi tikāmies pa īstam, man nebija nekāda satraukuma. Kaut kas viņā uzreiz likās pazīstams, un es viņa klātbūtnē jutos labi, komfortabli, mierīgi. Viņš tiešām bija lielisks un izskatījās fantastiski, bet man nebija nekāda taureņu sajūta vēderā – man vienkārši bija sajūta, ka esmu atradusi trūkstošo puzles gabaliņu."
"Es zināju, ka mana sieva ir mana dvēseles radiniece, kad sapratu, ka tas, ka mēs esam tik pretēji, mani līdzsvaro, savukārt tajā, kur esam līdzīgi, es kļūstu labāks. Tā ir adrenalīna pilna, sirreāla sajūta, kas ir arī satriecoša tādā ziņā, ka visu laiku tev iekšā ir jautājums: kā gan iespējams ar otru cilvēku justies tik absolūti ideālā saskaņā? Kā kaut kas tik ideāls ir iespējams?"
"Kad es satiku savu dvēseles radinieku, man nebija ne jausmas, kas tas īsti ir. Es vienkārši intuitīvi zināju, ka viņš tas ir. Kā mēdz teikt – kad tu zini, tu zini. Parasti es tik traki neuzvedos, bet tajā liktenīgajā dienā es uzvedos tieši tā. Ar draudzenēm bijām aizbraukuša uz Romu ceļojumā, un viņš man pienāca klāt un pajautāja, vai es viņam varētu nākt līdzi uz drauga kāzām nākamajā dienā, jo viņš ir viens, bez draudzenes. Es piekritu! Nākamajā rītā viņš piezvanīja, lai uzzinātu, vai es kāzu mielastā gribēšu vistu, liellopa gaļu vai zivis. Kad satikāmies norunātajā vietā, viņš mani noskūpstīja – un viss, es zināju, ka visu daru pareizi. Mēs bijām kopā desmit gadus. Kaut arī tagad esam šķīrušies, manā sirdī viņam joprojām ir vieta kā manam dvēseles radiniekam – tas viņš joprojām ir."
"Kad sāku satikties ar Frenku, ticēju visādām muļķībām – nekādā gadījumā randiņā nerunā ar vīrieti par politiku, par reliģiju, par abortiem, par to, ko tu patiesībā domā. Man likās, hei, kāda tad tam visam ir jēga? Par ko tad mēs runāsim – par laiku, vai? Bet Frenks ar mani sāka runāt par kādu grāmatu, ko lasīja, un ko pārsteidzošā kārtā tikko biju izlasījusi arī es. Runājām par to, un man likās – ak mans dievs, tas nevar būt, viņš domā manas domas! Protams, ka mēs sākām runāt par pilnīgi visu, un tas ir neticami, cik ļoti mums saskanēja uzskati par galveno. Bet par dzīves sīkumiem pastrīdēties reizēm ir pat ļoti aizraujoši!"
"Satiku Emmu šausmīgā dzīves brīdī – studēju, strādāju, strīdējos ar saviem puišiem, par daudz dzēru, bieži noraudājusies zvanīju viņai nakts vidū, lai ielaiž mani dzīvoklī, jo atkal biju pazaudējusi atslēgu... Es biju īsts murgs. Mēs bijām dzīvokļa biedrenes, un es tiešām biju tā briesmone, kas atstāj nenomazgātus traukus, nenopērk tualetes papīru, kad ir kārta to nopirkt, un reizēm, nakts vidū ierodoties mājās, nozog dzīvokļa biedra jogurtu vai sieru no ledusskapja - nu visa kopdzīves klasika. Emma to visu pacieta stoiskā mierā un brīdī, kad mana dzīve atkal bija pilnīgi sagruvusi, turēja mani apskautu ilgi, ilgi, ilgi. Es beidzu raudāt un žagoties, un man pēkšņi pieleca: viņa lasa manā dvēselē kā grāmatā. Viņa pazīst mani labāk, nekā jeburš. Viņa taču mani mīl! Tādu, kāda es esmu. Kaut arī nevarēju Emmai atbildēt ar jūtām, kā viņa varbūt būtu vēlējusies, viņa uz visiem laikiem būs mana dvēseles radiniece."
"Es zināju, ka esmu atradusi savu dvēseles radinieku, kad viņa sāpes kļuva par manām sāpēm. Mēs kopā apmeklējām koledžu un starpbrīdī runājām par tuvu viņa ģimenes locekli, kurš nesen smagā stāvoklī bija nonācis slimnīcā. Es jutu, cik viņš bija sagrauts un nelaimīgs. Kad starpbrīdis beidzās, metos uz tualeti, ieslēdzos kabīnē un pusstundu noraudāju, lūdzu Dievu, lai viņa radinieks atlabst, lai manam dvēseles radiniekam vairs nav tik ļoti jācieš. Mēs pat nebijām pāris un es nepazinu nevienu no viņa ģimenes – es biju satriekta, pēkšņi aptverot, ka manas jūtas pret viņu ir tik spēcīgas."
"Kad tu satiec savu dvēseles radinieku, tā ir ne ar ko nesalīdzināma sajūta – dvēsele mostas, ceļgali ļimst, tu pielūdz un dievini otru un esi gatavs uz visu viņa dēļ. Tu intuitīvi zini, ka tas otrs cilvēks ir daļa no tevis – kā roka vai kāja, tas ir tik dabiski un pašsaprotami. Pievilkšanās spēks ir mežonīgs. Kad jūs sadodaties rokās vai tikai pieskaraties viens otram, tas ir kā elektriskās strāvas sitiens, citādi to nevar raksturot.”
"Dvēseļu radinieki mums parāda spoguli, atklājot visu, kas jādziedē, jāpadara labāks un skaistāks, un, godīgi sakot, tas var būt ļoti sāpīgi. Vairums šādā situācijā izvēlas bēgt, tāpēc dvēseles radinieku attiecības mēdz būt ļoti kaislīgas un dramatiskas: te jūs esat kopā, te šķirti, te atkal kopā, te atkal šķiraties. Tad, kad esat šķirti, jums ir sajūta, ka joprojām esat kopā – jo enerģētiski nemaz neesat šķirti. Dvēseļu pievilkšanās jūs atkal un atkal saved kopā."
"Dvēseles radinieks ir tavs labākais draugs. Viņš vienmēr ir tavā pusē un viņš par tevi zina pilnīgi visu – nav vērts izlikties. Tas ir cilvēks, kura klātbūtnē tu vienmēr jūties ērti un no kura neslēp savas dīvainības, savas neglītās puses, stulbākos paradumus, savas bailes, paranojas un smieklīgās neveiklības. Mēs ar sievu esam dvēseles radinieki. Mēs vienmēr zinām, kad par otra dīvainībām var un vajag kārtīgi pasmieties un kad vajag otru apskaut un pateikt, ka viss būs labi. Mana sieva zina visus manus noslēpumus, un joprojām ir mana sieva. Tas daudz ko pasaka par dvēseles radiniekiem."
"Tavs dvēseles radinieks ir tavs lielākais skolotājs: tas, kurš tevi izaicina, tracina, rosina tavas dziļākās kaislības un uzjunda visdziļākās jūtas. Dvēseles radinieks ir tas, kurš apstrīd tās mācības, ko tu dzīves laikā esi apguvis, dažreiz dvēseles radinieks ierodas tad, kad tev ir pilnīgi jāmaina visa dzīve. Diemžēl daži cilvēki pārāk ātri pārtrauc attiecības ar dvēseles radinieku, jo šāda pieredze var radīt grūtības – kuram patīk pilnībā sagraut visu, kam esi ticējis. Man ir bijusi šāda pieredze. Agrā jaunībā satiku padzīvojušu vīrieti, kurš mani iekāroja ne tikai kā jaunu sievieti – esmu pārliecināta, ka viņš bija sūtīts manā ceļā, lai es augtu kā cilvēks, lai es augtu profesionāli, lai es sasniegtu vairāk. Viņš bija gleznotājs un rakstnieks, un es biju viņa jauniņā mūza, bet es... nobijos. Es aizbēgu no šīm attiecībām, jo tas viss man bija par traku, par intensīvu, un, protams, arī mana ģimene galīgi nebija sajūsmā. Nezinu, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja būtu ar viņu palikusi kopā."
