Klimata pārmaiņu mazināšanā vienīgais, kas spēj piesaistīt kaitīgās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, ir meži. Tam, kā šo procesu padarīt intensīvāku, ir dažādi aspekti.
"Zaļie augi ir vienīgie, kas piesaista CO2 jeb ogļskābo gāzi no atmosfēras – tātad mazina siltumnīcas efektu. Meža ekosistēma, ar kokiem kā dominējošo elementu, šajā aspektā no sabiedrības interešu viedokļa ir visnoderīgākā, jo no CO2 iegūto oglekli saista uz ilgāku laiku.
Ja pārējās tautsaimniecības nozarēs, kā transports vai rūpniecība, mēs runājam par kaitīgo emisiju mazināšanu, tad mežā – par piesaistes kāpināšanu," skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Dr. silv. Āris Jansons.
Kur mežs oglekli liek?
Varbūt pirmā doma, kas ienāk prātā, – noglabā augsnē. Un daļēji tā arī ir – pieaugušos vai vecos mežos ar minerālaugsnēm, kas ir raksturīgas lielākajai daļai mūsu valsts mežu, šajā krātuvē ir vidēji 30% no kopējā oglekļa apjoma. Mežos ar organiskām, sauktām arī par kūdras, augsnēm – pat vairāk.
Augsne ir kā noliktava – tajā ogleklis tiek iepildīts, kokiem radot nobiras un atmirstot to mazajām saknēm. Un atkal samazināts, notiekot kādām lielākām izmaiņām, piemēram, ugunsgrēkam, vētrai vai atjaunošanas cirtei.
Mūsu pētījumi atklāj, ka pēc šādām pārmaiņām augsnē oglekļa apjoms tiek atjaunots, meža izpratnē, samērā ātri - jau ap 15 gadu laikā.
Atsevišķos gadījumos ilgāk. Tāpat redzam, ka augsne, līdzīgi kā citas noliktavas, nav bezgalīga – proti, uzkrājums tajā nepieaug bez apstājas. Un atkal, kā jau zinātniekiem, jābūt precīziem un jāsaka – izņemot atsevišķas, specifiskas situācijas. Tātad ar gaidīšanu vien nebūs līdzēts, lai panāku, ka mežā ir vairāk oglekļa.
Ko tad var darīt, skaidro cits zinātnieks, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskais asistents Valters Samariks: "Piemēram, pēc atjaunošanas cirtes var stādīt kokus, kas aug labāk, tos kopt, jo labāk augošam kokam ir vairāk sīko sakņu, vairāk nobiru – tātad arī oglekļa apjoms augsnē atjaunojas ātrāk.
Mežā, kur kokiem "trūkst elpas", var izrakt grāvi. Tas palīdz koku saknēm saņemt skābekli – tātad kokam uzelpot un labāk augt."
Droši vien ir nācies novērot, ka meliorētā mežā koks it kā "paceļas uz pirkstgaliem" – kļūst redzamas saknes. Tas atspoguļo ilgāka termiņa izmaiņas augsnes slānī, mainoties tās tilpumam un palielinoties oglekļa koncentrācijai.
Vienlaikus redzam, ka arī augsne sāk elpot citādi – precīzāk, mainās tajā notiekošie bioķīmiskie procesi. Šo norišu galarezultātu mēs varam izmērīt. Un ne tikai varam – esam to arī izdarījuši.
Šādi mērījumi mežos ar organiskām augsnēm parāda, ka grāvim nav nozīmīgas ietekmes uz ogļskābās gāzes emisijām, taču ir - uz metāna emisijām. Tās pašas gāzes, kas "nāk ārā no govīm". Metāns ir ļoti siltumnīcas efektu radoša gāze. Mežaudzēs ar grāvi tā emisijas ir mazākas un piesaiste – lielāka nekā slapjos mežos. Un šādos mežos – ar grāvi – arī koki aug labāk.
Cik daudz koki uzkrāj?
"Stāsts par oglekļa uzkrājumu mežā ir stāsts par kokiem – tā ir tēze, kas izriet no mūsu pētījumiem," turpina Āris Jansons. Proti, dzīvos kokos, to stumbros, zaros, lielajās saknēs, tiek piesaistīts ogleklis. Jo labāk koki aug – jo vairāk piesaista. Visaktīvāk koki uzkrāj oglekli 40-60 gadu vecumā.
Tas gan ir atkarīgs no sugas un apstākļiem. Kokiem novecojot, tie arvien turpina uzkrāt oglekli, tomēr vidējais uzkrājums gadā ar laiku samazinās. Ilustrējot ar skaitļiem: vecumam palielinoties vidēji 2 reizes, piemēram, bērziem un apsēm – no vidēji 65 līdz 130 gadiem – oglekļa uzkrājums palielinās tikai par 20-40%.
Un arī tikai tad, ja šie koki tik ilgi nodzīvo. Proti, ja tos neapgāž vētra, neapēd kukaiņi vai nenotiek kāda cita ķibele, piemēram, slimības. Jo arī kokam, tāpat kā cilvēkam, ir savs mūža ilgums. Neviena audze nesaglabājas mūžīgi – koki ar laiku noteikti iet bojā un sākas jauns mežs. Neatkarīgi no tā, vai cilvēki iejaucas meža dzīvē vai ne.
Savukārt, ja mēs tieši iejaucamies un ietekmējam meža dzīvi, ir iespējams panākt, lai koki aug ātrāk, veido lielāku biomasu. Un arī labāk turas pretī ārējām ietekmēm. Tāpēc ir svarīga saprātīga un uz zinātnes pētījumiem balstīta saimniekošana.
Piemēram, savlaicīgi veicot meža kopšanu, radām katram kokam dzīves telpu. Koks jūtas brīvāk, labāk. Tas ne tikai labāk aug, bet arī "labāk iemācās pastāvēt pats par sevi", "trenējas" turēties pretī vēja ietekmei. Audze ar šādiem kokiem lielākā vecumā būs noturīgāka un spēcīgāka.
Kur vēl var uzkrāt oglekli?
Mežs palīdz klimata pārmaiņu mazināšanā arī tad, kad no dabas ienāk mūsu mājā, proti, kļūstot par galdu, grīdas dēli, krēslu vai ko citu. Un tādēļ Latvijā mežu nekļūst mazāk. Mēs ģeogrāfiski esam tādā vietā, kur, pat neko nedarot, lielākā daļa zemju pavisam īsā laikā atkal pašas kļūst par mežu.
Foto: Lai saprastu, kur īsti mežā tas ogleklis ir, zinātniekiem jārok līdz saknēm
Un vēl jo vairāk, par labu mežu, ja mēs strādājam – stādām un kopjam.
Turklāt koksnes produkti palīdz uzturēt piesaistīto oglekli vēl kādu laiku, nepalaist to atpakaļ atmosfērā. Atceramies, ka mājas mums vajag – un vajadzēs arī nākamajos gadsimtos, pat klimatam kļūstot siltākam.
Un krēslus un galdus arī. Ja spējam pieņemt un attīstīt iepriekšējo paaudžu iemaņas un to vēlamies izmantot savā dzīvē, tad lielu daļu no sadzīves priekšmetiem varam iegūt no koka. Tas nozīmē, ka ne tikai oglekli uzkrājam šajos priekšmetos, bet arī neradām jaunas fosilo resursu emisijas.
Tātad izdarām labu divreiz. Nevis nelietot, bet gan tieši saprātīgi un lietderīgi izmantot koksnes produktus nozīmē dzīvot zaļi un ekoloģiski draudzīgi videi un klimatam.
Rūpēs par mežu
Mežs ir ļoti sarežģīta un kompleksa sistēma. Un sabiedrībai tajā ir dažādas intereses, kuras svarīgi pārdomāti līdzsvarot. Saprast, ko dara kaimiņi citās valstīs, izvērtēt un, kas derīgs, – to ņemt vērā, bet, kas ne, tomēr atmest.
Piemēram, vietām Eiropā meži tiek applūdināti – kas var būt svarīgi tām valstīm, bet mums gan ne, jo mums pašiem ir gana daudz slapjo mežu: gan ar organiskām, gan minerālaugsnēm un dzīvajiem organismiem, kam šādu vidi vajag. Visam ir
sava vieta! Katras valsts mežā ir daudz dažādu faktoru, kas nosaka to, kā tieši ir pareizi saimniekot, lai ne tikai saglabātu un vairotu tās bagātības, kas mums ir, bet arī sniegtu kopēju ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanai, – par to vienprātīgi ir pārliecināti abi zinātnieki, piebilstot, ka tāpēc jau eksistē mežu zinātnes.
Saprātīgi saimniekojot dabā, nevis atstājot visu "atmatā", varam uzturēt labu dzīves vidi dažādām dzīvajām radībām. Un vienlaikus arī mazināt klimata pārmaiņas.
Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.