VIDEO ⟩ "Es dzīvoju kapos." Latvijas jaunietes stāsts par vardarbību ģimenē un izdzīvošanu skarbos apstākļos

Foto: Frame Studio/Shutterstock
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Biedrība "OPEN radošais centrs" sadarbībā ar saviem draugiem un partneriem turpina video interviju ciklu. Tajā atklāti runā jaunieši, kuri gājuši cauri dzīves ellei, kā arī sociālo dienestu darbinieki un dažādi speciālisti. Intervijās tiek vērsta uzmanība uz problēmām, kā arī izgaismoti pieredzes stāsti. Interviju cikla 3. epizodē stāsta galvenā varone ir kāda jauniete, kura vēlējās palikt anonīma.

Pirms kāda laika "OPEN radošais centrs" saņēma informāciju par to, ka kādos kapos mitinās nepilngadīga meitene. Vardarbība, bads, neziņa un bailes bija kļuvušas par viņas ikdienu. Meitenei tika palīdzēts.

Šobrīd viņai ir nodrošināta stabila dzīvesvieta, viņa mācās. Viņa piekrita dalīties ar savu stāstu. Jauniete atklāj, kā auga alkohola, vardarbības un vienaldzības gaisotnē. Jauniete atklāj to, kā izvēlējās aiziet no vardarbības ģimenē, lai arī nebija kur iet.

Viņa izvēlējās dzīvot savu dzīvi, nevis to, kādu izveidoja vecāki. Viņa stāsta par vilšanos, par radiniekiem un paziņām, kuri no viņas novērsās.

Viņa dalās ar sāpīgām atmiņām un smagiem mirkļiem, kad neviens viņai neticēja. Par depresiju un par to, kā tēvs viņu sitis. Lai arī māte viņu uzklausīja, palīdzība, atbalsts netika sniegts, jo "tētis taču nesit katru dienu".

Šāda dzīve var būt tāla un daudziem nesaprotama, bet viņa nevērsās pēc palīdzības Sociālajā dienestā, jo tad, lai kāda būtu ģimene, kuru viņa mīl, neskatoties uz visām problēmām, tā beigtos un no tās nekas pāri nepaliktu.

Kādas ir tavas pirmās atmiņas?

No savām pirmajām atmiņām - atceros, kā es sēžu bērnudārzā un lieku klucīšus kravas automašīnā.

Vai tās ir labas atmiņas?

Jā. Tas bija labs laiks, es atceros, ka bija silti, kā pavasarī.

Kā attīstījās tava dzīve?

Iesākumā viss bija labi. Es biju parasts bērns, augu, gāju skolā. Apmeklēju dažādus pulciņus. 

Pēc tam, kad man palika 14, atceros, ka jutos emocionāli slikti. Notika dažādas lietas. Sākotnēji pati nesapratu, kas notiek. Kaut kas nebija tā.

Negatīvais krājās, un es jutos arvien sliktāk. Man sāka sliktāk veikties mācībās. Mana garderobe nomainījās uz arvien tumšāku apģērbu.

Mājās bija bardaks. Kļuva netīrāks. Arī es tāda kļuvu. Nesapratu, kas notiek. Emocionāli jutos tā, it kā es atrastos lidmašīnas kabīnē un tiktu zaudēts virziens, kuru nevar labot, jo zeme reizēm atradās augšā, apakšā.

Nebija kaut kāda iemesla, notikuma. Vienkārši dienu pēc dienas pakāpeniski sāpes, neizteiktas emocijas krājās. To varēja pateikt, paskatoties uz mani.

Kad man palika 18, es sēdēju un domāju, ko darīt tālāk, jo nekādus plānus dzīvē nebiju veidojusi. Es biju pārliecināta, ka pilngadību nesasniegšu.

Dzīvojot šajā negatīvā, tajā stāvoklī, kad iekšienē un ārienē ir pilnīgs haoss un tev nav pie kā vērsties, bet, ja vērsies, tad tev saka - nebēdājies, tā nevar būt. Neizdomā.

Tu nezini, kā ar to tikt galā, un turpini tā dzīvot, lai gan to negribi.

No kurienes tavā dzīvē radās šis "negatīvs"?

Es neatceros brīdi, kad tas sākās. Augot noteiktā vidē, var šķist, ka tā ir visiem. Bet… Mājās notiek strīdi. Ar vecākiem mums skandāli bija katru dienu. Ne strīdi, bet skandāli.

Lidoja virtuves krēsli. No mūsu mūsu virtuves mēbelēm palika vien divi krēsli.

Tētis dzēra. Tas atsaucās uz manas mammas pašsajūtu. Kā bērns biju mātei ļoti pieķērusies, pārņēmu mammas emocijas. Viņas diskomforts atsaucās uz mums.

Viss beidzās ar spēka lietošanu, kad man "viss krita virsū".

Skolā droši vien arī viss bija sarežģīti?

Pienāk laiks, kad saproti, ka mājās nevari atrasties, pildīt mājasdarbus. Tu atnāc mājās, ej gulēt. Atnāc mājās, kad neviena nav, izmanto pieejamo laiku maksimāli, dzīvo. Kā dzirdi zvanu pie durvīm, satraucies un ej uz savu istabu.

Par kādu lietu izdarīšanu var būt runa? Palika sliktākas atzīmes. Es visu dzīvi biju noslēgta, daudz draugu man nebija, un veidu, kā "noņemt stresu", nebija.

Arvien vairāk paliku asociāla. Es pārstāju ar citiem cilvēkiem komunicēt, viņi redzēja, ka es sāku sliktāk mācīties, staigāt netīrā apģērbā, nemazgātiem matiem, jo šķita, ka nav spēka, jēgas censties.

Pastāsti, kad bija tas brīdis, kurā saprati - ir slikti?

Tas viss notiek pakāpeniski, kādā brīdī saproti, ka tā vairs dzīvot nevar. No bērnības man nav daudz atmiņu, tās ir fragmentāras.

Atceros, kad man bija 14, es sev šķitu pilnīgi netīra… Negribu atcerēties, kā izskatījās dzīvoklis.

Man bija briesmīgas atzīmes, negatīva attieksme pret skolotājiem, nebija draugu.

Tas arī atspoguļojās manā mūzikas izvēlē. Sāku klausīties skarbāku mūziku, lai no sevis kaut ko izspiestu, manas domas bija tumšas, negatīvas. Nāve, vardarbība. Es bieži sev griezu rokas.

Kaut kādā brīdī tas viss sakrājas tik daudz, ka saproti - viss, kaut kas ir jādara, citādi būs slikti. Jāmeklē kāda izeja.

Nu, tu iemācies tā dzīvot, tā dzīvot es nevarēju, vai arī meklē variantus, kā aiziet prom no šādas dzīves.

Tu meklēji palīdzību?

Es meklēju palīdzību, bet kā 14 gadus vecs bērns var meklēt palīdzību? Piezvanīt sociālajam dienestam? Saproti, tā ir mana ģimene, es viņus vienalga mīlu. Lai arī mēs reizēm strīdamies, reizēm mums ir labi.

Mamma bieži kliedz, nesaprot, bet ir reizes, kad viņa mani apskauj. Un man tas ir vajadzīgs.

Pusaudzim, bērnam, kurš jūtas pavisam slikti, piezvanīt sociālajam dienestam nozīmē atteikties no pilnīgi visa. Pilnībā visa.

Tev jau tā dzīvē pietrūka ģimenes, tagad tu atteiksies no tā mazumiņa, kas tev bija, un noskaņosi pret sevi visus pārējos - radiniekus, paziņas. Tas arī notiek pašlaik manā dzīvē.

Teicu šo skolotājiem, citiem. Visu laiku skolotājos, citos cilvēkos, pieaugušos cilvēkos, kuri man bija apkārt, meklēju, kuri varētu aizstāt ģimeni, vecākus, sevišķi mammu.

Rodoties uzticībai, tu sāc stāstīt - mani sit tētis vai…

Mums skolā bija fotografēšanās izlaidumam devītajā klasē, atnācu un teicu - nokavēju, tas nav mans baltais krekls. Aizņēmos to no draudzenes.

Bet tev saka - nebēdājies, tā nevar būt. Atvainojos, bet es negribu doties mājās, mani tētis sit. Tāpēc sēžu skolā līdz septiņiem vakarā.

Nevar tā būt! Tev vienkārši tāds vecums. Vecāki tevi taču mīl. Ej mājās. Neviens nesaprata, "spārdīja".

Šādi gadījumi padarīja visu sāpīgāku: tu atveries, uzticies, bet tev pasaka, ka tā nevar būt. Saka, ka tu melo.

Rodas nekorektas uzvedības tendences. Tu pārmērīgi pieķeries skolotājiem. Pieprasi uzmanību, ģimeniskumu. Tas var sākt šķist dīvaini, un cilvēki sāk kaut ko nojaust. Tu paliec vēl lielāks "autsaiders".

Sāc izvairīties no pieaugušajiem. Sāc nekontrolēt uzvedību, ir jāuzņemas vēl lielāka kontrole pār emocijām, jo tās nav vairs kur likt.

Es skolā paliku līdz pašam vakaram. Centos skolā dažādi palīdzēt, piemēram, rotāt, zīmēt zīmējumus.

Skolotāju dienai es visu vasaru taisīju apjomīgus ziedus no papīra, lai visus iepriecinātu. Darīju to, lai iepriecinātu citus, lai pie katra kabineta būtu šādi ziedi, lai cilvēki pasmaidītu.

Tu centies kompensēt savas sāpes, iepriecinot citus. Tu tērē visus savus spēkus, lai apkārtējie smaidītu un varbūt tevi apskautu, pateiktu paldies. Kaut nedaudz.

Es tam tērēju visu savu brīvo laiku un spēku. Ļoti bieži to nepieņēma, teica, lai es eju mājās, nesēžu tik ilgi. "Nemelo, es ar tavu mammu runāju pa telefonu vienreiz, viņa ir laba sieviete."

Kā tu atradi "OPEN radošo centru"?

Edijs pats man piezvanīja. Man nepietiktu drosmes vērsties pēc palīdzības, zinot, ka var arī nepalīdzēt. Reizēm, lai saņemtu palīdzību, jābūt cienīgam saņemt palīdzību.

Kā es nonācu "Open" centrā? 12. klases beigas bija ļoti sarežģīts gads manā dzīvē. Mācību gads iesākās ļoti grūti. Vasaras beigās mans paziņa izdarīja pašnāvību.

Mācījos, es sapratu - 12. klase, kaut kā vajag savākties, bija iespēja tikt tehnikumā, centos, lai atzīmes būtu augstā līmenī.

Mani skolotāji sarūpēja dāvanu, biju ERASMUS Portugālē, kur dzīvoju pie ģimenes. Tā iespēja "paskatīties iekšā" ļoti spēcīgi emocionāli ietekmēja.

Dienā, kad vairs nevarēja ietekmēt manu atrašanos tur, kad vairs nevarēja samainīt biļetes, nomira mans radinieks.

Tu atkal paliec viens ar savām emocijām. Nav emocionāla tuvuma ar ģimeni, nav pie kā vērsties.

Pie tam vēl notiek tas viss haoss - čemodāni, brauciens uz citu valsti, teju patstāvīgi, viss tas stress jau tā noslēgtam cilvēkam.

Es atgriezos, pagāja nedēļa, un mana mentālā veselība neizturēja. Es jutos ļoti slikti, pagāja vēl nedēļa, un es zvanīju "Tvaika ielai", jo nezināju, ko man darīt, jautāju pēc psihiatra palīdzības.

Man tajā brīdī bija labas attiecības ar skolas psihologiem, sociālajiem pedagogiem, atbalsts bija, bet tas nekad neaizstās ģimeni. Es aizgāju no speciālistiem, atnācu mājās, kur es jutos sveša.

Ne tikai sveša, bet arī ārkārtīgi ievainojama. Jutos, it kā visu laiku atrastos uz skatuves, kur nav vietas būt pašai. Nebija drošības un privātuma sajūtas.

Ziemā man tika diagnosticēta depresija. Sākotnēji tika izrakstītas nepareizās zāles, divus mēnešus cietu no briesmīgiem blakusefektiem.

Es teju nevarēju aiziet līdz skolai. Man bija pazemināts asinsspiediens, tika ietekmēts arī pulss. Bija grūti uzkāpt uz trešo stāvu, kur bija klase.

Es vienkārši atnācu, lai atsēdētu. Daži skolotāji bija saprotoši, daži ne. Sekmes arī kļuva sliktākas.

Pēc tam sāka palikt labāk. Kamēr slimoju, es beidzu mēģināt sakārtot mājās attiecības, komunicēt. Kad atnācu no skolas, devos gulēt, tad gāju atkal uz skolu.

Sākot izveseļoties un atkal pievērst uzmanību, mājās vienmēr bija netīrs un tukšs ledusskapis. Man mājās burtiski nebija ko ēst. Izjauktas mēbeles, kuras vienmēr bija "remontā". Vienmēr atvērti logi.

Daudz dzerot, vecākam vienmēr bija karsti, viņš vienmēr domāja, kā sagādāt sev ēdienu, bet mājās…

Es Edijam stāstīju, no kā es pārtiku. Sajauc miltus ar ūdeni, lai sanāk mīkla, vāri. Sava veida makaroni, apēst jau var, bet kāda tur enerģētiskā vērtība, vitamīni, ja tā visu laiku ēd?

Kad nedaudz atkāpās depresija, es mēģināju kaut nedaudz vērst uzmanību uz tukšo ledusskapi. Man pateica - cik žēl, ka tu savus trankvilizatorus beidzi lietot, tad tu biji normāla.

Sēdēji, dzēri zāles, biji normāla. Spriedze turpināja krāties. Tā krājās daudzus gadus.

Kautiņi, sitieni, bēgšana no mājām basām kājām, pie otra vecāka.

Nav iespējams dzīvot tur… Radinieku nesapratne. Vecvecāki neatzīst, ka vecākiem ir problēmas ar alkoholu. Nevar taču notikt tā - bērnu izdzen no mājām, tā nemēdz būt.

Tā nemēdz būt. Nemelo, ej mājās. Bet atbraukt ciemos, paskatīties, neaicināti atbraukt ciemos, pieklauvēt pie durvīm neviens negrib.

Bads, skandāli, tas viss krājās. Atceros, kad man 8. martā skolā uzdāvināja balonu, piepildītu ar hēliju, man tas ļoti patika, gāju mājās, skatījos uz to, smaidīju.

Atnācu mājās, kurās vēlāk ieradās arī tēvs, skandāls, kautiņš. Viņš atkal mani saķēra aiz kakla. Tas mani ļoti sadusmoja, radīja vilšanos.

Vēl pirms pāris stundām priecājos par balonu. Un viņš man iesita. Iesākumā uzdāvināja ziedus, tad iesita.

Tajā pašā dienā notika konflikts ar mammu, kad..

Nevaru to izteikt vārdos, bet katrā punktā, kas man bija svarīgs, privāts, ko es stāstīju... Piemēram, stāstot par kādu laboratorijas darbu skolā, kā tas mani sajūsmināja, man pateica - tu tādas muļķības runā, klausīties pretīgi…

Tas nav vārdos izsakāms, ir pagājis daudz laika. Tad es sajutu briesmīgas sajūtas, es negribu izlīgt, es nedusmojos, es vienkārši..

Es to nevarētu saukt par vilšanos, trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Es vienkārši vairāk nevēlos kārtējo konfliktu ar visiem cilvēkiem pēc kārtas vairāku dienu garumā.

No vecmammas tika saņemta atbilde - varbūt tu pati tāda… Mēs beidzām komunicēt.

Kautiņš ar tēvu 8. martā. Es aizgāju pie mammas pēc strīda ar viņu, pirms viņa pati atnāca mājās.

Viņa mani ierauga, es saku - tu negribi mani redzēt, bet es ļoti gribu ēst. Es paēdīšu un iešu prom.

Nē, tā tas nevar būt, mani velk aiz kājām, es metu ar lietām, kas man gadās pie rokas. Viņa zvana tēvam, stāsta - zini, kas notika? Zinot, kāpēc viņa pati no viņa aizgāja.

Es neizturēju, sametu mantas somā. Atceros, man bija bikses, divi T krekli. Iemetu paciņu rīsu. Paņēmu arī iekrāto skaidro naudu, kas man bija. Tās nebija daudz. Aizgāju.

Gāju bez mērķa, staigāju pa ielām. Bija brīvības sajūta, kas uz brīdi mani sajūsmināja. Bija neaprakstāma sajūta, nezini, kas notiks tālāk.

Zināju, ka varu palikt pa nakti pie sava labākā drauga šodien, rīt. Bet tālāk ko? Nezinu, kas būs tālāk. Nezinu, kur iet, pie kā vērsties. Atgriezties es nevaru.

Tu sev liec paciest katru vakaru. Katru rītu necēlos, kavēju skolu, gaidīju, kamēr vecāki aizies prom. Neizgāju no istabas, kad viņi atgriezās no darba.

Satiekoties virtuvē, bija konflikti, bads… Es vienkārši nevaru atgriezties atpakaļ.

Ar visu somu, kurā bija mantas, es turpināju apmeklēt skolu, pārģērbos tualetē.

Cilvēki uzdeva jautājumus, es attaisnojos, ka kautrējos kopā ar visiem pārģērbties sporta stundai un tamlīdzīgi.

To mans psihologs uzzināja vēlāk. Dzīvoju pie labākā drauga, kurš dzīvoja ar vecākiem. Sēdēju krēslā visu dienu. Es viņam vienkārši "pēkšņi biju uzkritusi virsū".

Sēdēju krēslā un domāju - nezinu, kur nakšņot.

Neesot tā populārākā persona, vērsos pie klasesbiedriem ar jautājumu, vai pie viņiem par pārnakšņot, jo radusies situācija.

Saņēmu atbildi nē. Viņiem nav arī pienākums man palīdzēt, viņi nav vainīgi. Katram sava dzīve. Tāpat biju jautājusi citiem, vai pie viņiem nav iespējams nomazgāties, ēdienu pagatavot.

Pēc tam atcerējos. Vasarā strādāju parkā, kapos par sētnieci. Man tur bija labas attiecības ar kolēģiem, ar kuriem turpināju uzturēt attiecības.

Es viņiem piezvanīju un teicu - ir tāda situācija, man nav kur iet.

Man uztaisīja atslēgas, un pēc neilga laika jau es dzīvoju kapos. Tur bija neliela mājiņa, kur glabāja instrumentus.

Varēja paēst. Jumts tecēja. Ar apkuri nebija labākā situācija. Kurināt ļoti nevarēja, jo krāsns bija veca.

Tualete bija ārā. Toties es biju viena, un tas bija labi.

Bija liels kontrasts ar to, kā bija iepriekš. Bija miers, kad atgriezies no skolas, ej caur skaistiem kapiem, sēdi viens, uzvāri tēju, priecājies par to pašu tēju, lai arī snieg, tualete atrodas ārā, nav kur nomazgāties, kā arī nav kur pagatavot siltu ēdienu.

Tolaik es aptuveni divas nedēļas neēdu siltu, gatavotu ēdienu. Es šur tur piepelnījos, bet vienmēr centos ietaupīt. Lietas iegādājos ar atlaidēm.

Metāla traukā sildīju konservētas pupiņas, kuras ēdu un, aizverot acis, domāju - gandrīz kā zupa, kuru mamma gatavo. Tas ir, centos kaut kā sevi mierināt.

Cik atceros, tā nebija slikta pieredze. Ja varētu, vai es to brīdi tagad aizvadītu citādāk? Nē!

Lai arī, piemēram, radās problēmas ar kuņģi, piemēram, čūla, piedzīvotais pierādīja, ka es varu tikt galā pat pie sliktākajiem nosacījumiem.

Daudzus cilvēkus jautājums "kur es iešu?" attur no kādām pārmaiņām, viņi, piemēram, turpina atrasties sliktās attiecībās.

Mana mamma arī ilgi nepameta tēvu šā paša iemesla dēļ.

Man nebija svarīgi, ka es būšu uz ielas, bet es būšu pati, es būšu brīva, es neļaušu sevi pakļaut, neļaušu sevi salauzt…

Es atkal sāku justies slikti, man joprojām bija diagnosticēta depresija, baidījos, ka tā var atgriezties.

Nācās mācīties vairāk, jo saprotams, ka skolā es biju nekāda, nācās atteikties no piepelnīšanās.

Es atkal pārvācos. Man bija palūgts pieskatīt dzīvokli. Draugi aizbrauca uz ārzemēm, es dzīvoju 21. stāvā, skaistā dzīvoklī. Bet man bija palicis sliktāk, un man bija vienalga.

Es nopirku RIMI makaronus, kas maksāja 40 centus, kurus vārot, tie pārvēršas mīklā.

Centos kaut kā ēst, gulēt, man briesmīgi sāpēja vēders, nevarēju iztaisnoties. Pirku arī kaut kādas zāles, prasīju padomu ārstam, bet tas palīdzēja tikai uz laiku.

Atkal saasinājās depresija. Nezināju, kas ar zālēm, man tās nederēja, psihiatrs tās nevēlējās mainīt.

Paziņas no kapiem man iedeva Edija numuru… Numurs man bija saglabāts, bet sākotnēji es baidījos zvanīt, jo man arī iepriekš tika piedāvāta palīdzība, piemēram, doties uz krīzes centru.

To nevar izskaidrot vārdiem, bet es zinu, ka došanās uz krīzes centru būtu sliktāk. Piezvanīšana sociālajam dienestam, lai mani nošķir no vecākiem, tas būtu bijis sliktāk.

Tāpēc es vienkārši gaidīju. Es zināju, ka pati neatrisināšu dzīvokļa jautājumu, tas ne pie kā nenovedīs, tāpēc es vienkārši gaidīju.

Nodzīvoju dienu - labi. Kaut kā skola jāpabeidz, bet tajā brīdī es biju nekāda, es visu laiku gulēju, man sāpēja vēders, es…

Es līdz pēdējam brīdim gaidīju, kad vecāki man piezvanīs pēc tam, kad es aizgāju. Tiesa, pirmā telefonsaruna ar vecākiem man bija vien nesen.

Bija pāris tikšanās reizes ar māti. Viņi joprojām nav sapratuši, kāpēc es aizgāju.

Kad teicu mātei - tētis mani sit, viņa to tagad neatceras, bet iepriekš viņa pateica - bet viņš taču nesit tevi katru dienu.

Tad vienā brīdī Edijs man piezvanīja pats. Es atbildēju viņam, sarunājām satikties pie kultūras nama. Atceros, es izgāju, no tālienes skatījos uz automašīnu, vai viņš ir viens.

Kas viņš tāds vispār ir. Bija bailīgi, es iesēdos mašīnā, viņš man sāka uzdot jautājumus - vai man ir draugi, kas noticis mājās.

Tajā brīdī necentos atbildēt godīgi, centos atbildēt maksimāli sociāli pieņemami, jo tu zini: lai saņemtu palīdzību, tev jābūt palīdzības vērtam. Nezināju īsti, kas sakāms.

Edijs mani "visai ātri izvilka". Man bija atlikusi nedēļa dzīvoklī. Viņš jautāja, vai man ir, kur pašlaik palikt, es atbildēju, ka man vēl ir nedēļa laika.

Pēc nedēļas man jau bija sagatavota istaba. Iesākumā ieradāmies centrā, noliktavā, kur atradās dažādas lietas, drēbes.

Man bija vienas bikses, divi T-krekli, pāris komplekti apakšveļas. Edijs teica - nesteidzies, izvēlies. Es atradu sev džinsus, T-kreklus, sapriecājos. Iedeva man pledu, dvieli.

Man jautāja - vai tev patīk saldumi? Es atbildēju - jā… Saņēmu ļoti daudz saldumu, kas bija vesels maiss, ievārījumu.

Tiku pie kladēm, burtnīcām, šampūna, jaunas zobu birstes. Tādas ierastas lietas, kas citiem ir pašsaprotamas, manī izraisīja neticamas izjūtas; dāvanas…

Viņš pēc tam mani aizveda uz istabu centrā, kurā es nodzīvoju kādu pusgadu…

Neatstāja mani dīvaina sajūta. Es cerēju, ka vecāki mani no centra aizvedīs.

Biju domājusi, ka es te kādu laiku padzīvošu, bet pēc manis kāds atbrauks, bet neviens neatbrauca.

Lai arī sākotnēji bija grūti, es adaptējos, man nepieciešams ilgs laiks, lai pierastu… Es sēdēju gultā, izbēru uz gultas tās konfektes, skatījos, priecājos par citiem ierastām lietām, bet jutos tik laimīga.

Man iedeva kārbu ar batoniņiem, kārbu ar riekstiem. Tajā brīdī es neko tādu nevarēju atļauties, tādas lietas.

Man sen nebija bijis tik daudz ēdiena. Es sēdēju un priecājos. Kārtīgi saliku savas jaunās lietas, T-kreklus, dezodorantu, kurus cilvēki bija vienkārši tāpat ziedojuši.

Biju ļoti apmierināta. Beidzot gulēju tīrā gultā. Matracis nebija ar traipiem, bija tīrs.

Man bija tīra, jauna sega, spilvens. Ieviesu sev arī rituālus, vakaros skatījos filmas, taisīju sev manikīru. Gatavoju ēst.

Pirmajās dienās, kad sāku dzīvot centrā, ēdot siltu ēdienu, biju emocionālā ekstāzē, katru vakaru es neprātīgi priecājos, turot rokās trauku ar siltu ēdienu.

Tas manī izsauca spēcīgas emocijas, jutos laimīga. Biju centrā nodzīvojusi mēnesi, pusotru, kad ķermenis nostabilizējās, beidzu tik ļoti par to priecāties, sapratu, ka vienkāršs ēdiens vairs tādu prieku neizraisa.

Sākotnēji man Edijs vienkārši atgādināja - paēd.

Aizmirsu pateikt. Edijs no sākuma mani aizveda pie psihiatra. Man tika izrakstītas labas zāles. Es atsāku normāli gulēt. Edijs man zvanīja un atgādināja, lai es dzeru zāles.

Zvanīja arī tāpēc, lai vienkārši atgādinātu, ka nepieciešams paēst. Es nebiju normāli ēdusi tik ilgi, ka man negribējās ēst.

Viņš vienkārši zvanīja, atgādinot, ka jāiedzer zāles un jāpaēd. Ierosināja - kaut vai iesākumā apēd konfekti. Tas bija labi.

Siltas atmiņas par to.

Kad nakšņoji kapos, vai varēji iedomāties, ka mēs te sēdēsim un sarunāsimies?

Godīgi sakot, es neatceros, par ko es domāju konkrēti. Varu gan sniegt savu vērtējumu.

Saproti, kad tu nezini, kur gulēsi rītdien, un pat nav apmierinātas tavas pamatvajadzības, tu nevari domāt par augstākiem mērķiem.

Es pat nezināju, kāda ir mana mīļākā krāsa, nezināju, kur gribu mācīties tālāk, nesapratu, kas mani dzīvē vispār interesē.

Tajā brīdī es domāju tikai par to, ka man ļoti sāp vēders. Es tur gulēju un atceros, ka novērtēju katru dienu, kura man bija, es sapratu, ka nevaru noīrēt dzīvokli.

Es nezināju, kā atrisināt jautājumu par dzīvesvietu. Es nevarētu tajā brīdī iedomāties, ka mēs tagad te sēdētu un runātu.

Tajā brīdī arī par to nedomāju. Domāju par to brīdi. Es pamostos mājiņā, man ir auksti.

Jā, es nenakšņoju uz ielas, paldies tiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja, bet es gulēju uz dīvāna, uz kura darbinieki sēžas netīrā apģērbā.

Grīda bija tik ļoti netīra, ka, pieliekot baltu lapu pie tās, tā paliks brūna. Tās bija darba telpas, kurās bija dīvāns, spilvens. Es gulēju guļammaisā, kuru biju aizņēmusies no drauga.

Apsedzos arī ar pledu, vienmēr bija auksti.

Es liku spilvenus zem segas, lai tādā veiktā uzkrātu siltumu. Labāk es gulēšu uz mugursomas, bet tad man vismaz būs siltāk.

Es nedomāju, kas notiks tālāk, es domāju par to, ka man tagad ir auksti un man gribas ēst.

Ko tu varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri skatās šo video, nonākuši līdzīgā situācijā?

No savas pieredzes spriežot, var teikt, ka ir brīži, kad tev šķiet, ka vienmēr būs slikti, tas nekad nemainīsies. Taču tas nav tā.

Svarīgi ir neļaut sevi salauzt un nekad nepadoties, pat ja esi uz ielas, esi situācijā, no kuras tev šķiet, ka nekad nebūs nekādas izejas…

Jāturpina iet, meklēt palīdzību, pat ja tev simts reizes pateiks - tā nevar būt, tu melo. Galvenais ir neapklust, saki visiem, lūdz, ej tālāk. Galvenais ir neapstāties.

Agri vai vēlu tas murgs nonāks pagātnē un viss būs labi.

Pirms gada es nevarēju iedomāties, ka mācīšos universitātē, skaistā ēkā, ka man būs tik daudzi paziņas, ka sēdēšu te, runāšu, skatīšos uz tevi, ka mani sagaida tik daudzas jaunas iespējas.

Man ļoti gribējās padoties. Visiem, kuri pašlaik atrodas sliktā situācijā, - ticiet sev, nepadodieties. Galvenais nepārstāt ticēt, ka pēc tam būs labi. Jāturpina iet uz priekšu un runāt.

Vai ir kas tāds, ko tev nepajautāju, bet tu gribētu pateikt?

Ir tāds brīdis, par ko maz runā, teju nerunā. Kad tu tiec ārā no murga, tas attiecas uz dažādām jomām, bet, runājot par mani, man bija daudz radinieku, liela ģimene…

Īstenībā cilvēki nesaprot, kas notiek citu mājās. Kad tu no tā visa aizbēdz, runā, godīgi stāsti par situācijām, kurās esi nonācis, tevi sāk nosodīt.

Kāpēc iznesi strīdus ārpus mājām? Tu vari pazaudēt visus savus tuvos, paziņas. Visus cilvēkus, kas bija tev dārgi.

Viņi no tevis novērsīsies…

Svarīgākais ir izvēlēties sevi. Tas ir jāiemācās, tas nekad neizdosies pirmajā reizē. Man pašai tas ne vienmēr sanāk. Bet tas sāk sanākt arvien labāk.

Lielākā daļa manu radinieku pilnībā ir pārtraukuši saziņu ar mani, jo es sāku runāt par lietām, par kurām nav pieņemts runāt.

Svarīgi ir atcerēties, ka pats tuvākais cilvēks sev esi tu pats. Neviens tevi nepazīst labāk. Svarīgi ir sevi aizstāvēt.

Edijs Klaišis, "OPEN radošā centra" vadītājs, akcentē, ka palīdzību lūgt nav vājuma pazīme – tā prasa milzu saņemšanos un kauna pārvarēšanu, kā arī rada bailes no pāridarītāja.

Klaišis norāda: lai problēmu risinātu, sākumā tā jāaptver. Lai to aptvertu, nepieciešams dialogs, nepieciešama saruna starp visām iesaistītajām pusēm.

Arī sabiedrībai jāiesaistās, vismaz ar policijas vai sociālo dienestu informēšanu, ja kaimiņos vai kur citur novērota iespējama emocionālā vai fiziskā vardarbība.

Kampaņas "NEsadzirdētie" laikā biedrība "OPEN Radošais Centrs" aicina arī citus jauniešus dalīties ar saviem dzīvesstāstiem, nosūtot tos uz e-pasta adresi esesmumes@gmail.com vai zvanot pa telefonu – 22028398. Anonimitāte tiek garantēta.

Biedrība "OPEN radošais centrs" piedāvā iespēju jauniešiem vecumā no 13 gadiem uzturēties un radoši darboties centra telpās – spēlēt spēles, lasīt grāmatas, piedalīties fiziskās aktivitātēs. Šobrīd visā Latvijā darbojas jau 19 centri.

Centra jauniešiem ir pieejama dažādu speciālistu palīdzība:

  • Psihologi, atkarību speciālisti, kā arī dažādu specialitāšu mediķi;
  • Nepieciešamības gadījumā jauniešiem ir pieejami juristi un advokāti;
  • Jauniešiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ir pieejamas drošas pagaidu dzīvesvietas.

Centra telpas jaunieši var izmantot kā drošu vietu, kur patverties, uztaisīt sev ēst, pildīt mājasdarbus vai vienkārši pabūt mierā. Centri jauniešiem ir pieejami katru dienu, savukārt no 16 gadu vecuma – visu diennakti.

Kur meklēt palīdzību

Informāciju un atbalstu var meklēt pusaudzucentrs.lv

Mentālās veselības atbalsta tālrunis vecākiem un bērniem: +37125737363.

Centrs "Marta"

Matīsa iela 49-3, Rīga

Tālr. 67378539

E-pasts: centrs@marta.lv

Centra "Marta" Liepājas filiāle

Kūrmājas prospekts 11, Liepāja

Tālr. 29195442

E-pasts: centrs@martaliepaja.lv

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes"

Kungu iela 34, Rīga

Tālr. 24551700, 27722292

E-pasts: skalbes@skalbes.lv

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006

Centrs drošai bērnībai "Dardedze"

Tālr. 67600685

E-pasts info@centrsdardedze.lv

VBTAI Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis

116111

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu