Mātes, kuras mainīja vēstures gaitu

Hatšepsuta

Senajā Ēģiptē valdnieki vienmēr bija vīrieši, taču viena sieviete tajā laikā esošo kārtību izmainīja. Pēc faraona Tutmosa II nāves 1479. gadā pirms mūsu ēras valdnieces Hatšepsutas divus gadus vecais audžudēls tika nosaukts par mantinieku.

Tā kā audžudēls bija tikai divus gadus vecs, tad sākotnēji bija plāns, ka Hatšepsuta uz laiku valdīs pār Seno Ēģipti viņa vietā.

Lai gan vēsturnieki nav vienisprātis par precīzu gadu, taču zināms ir tas, ka Hatšepsuta pamazām ieņēma valdnieka lomu, pirmo piecu gadu valdīšanas laikā sevi kronējot par faraonu. Hatšepsuta valdīja 21 gadu.

Savas valdīšanas laikā viņa veica ziedojumus dieviem, veicināja tirdzniecību un pavēlēja celt milzīgus tempļus. Lai nostiprinātu savu ietekmi, viņa lika mākslas darbos sevi atveidot kā vīrieti. Atrastajos mākslas priekšmetos viņa ir attēlota ar faraona galvassegu, tērpu un mākslīgo bārdu. Būdama mūsdienu izpratnē prasmīga sabiedrisko attiecību speciāliste, viņa apgalvoja, ka ieņēmusi troni, jo tā vēlējies dievs Amons.

Hatšepsuta mira aptuveni 1458. gadā pirms mūsu ēras. Tikai pēc audžumātes nāves Tutmoss III varēja sēsties tronī. Savas valdīšanas laikā viņš centās iznīcināt Hatšepsutas atstāto mantojumu, taču viņa mēģinājumi izdzēst radinieci no vēstures lapaspusēm bija neveiksmīgi.

Agripīna jaunākā

Agripīnai bija tikai 24 gadi, kad laulībā viņa bija pavadījusi jau 11 gadus un dzemdējusi savu vienīgo atvasi Neronu. Pēc tam, kad viņa tika pieķerta mēģinājumā izraisīt apvērsumu, lai no troņa gāztu pašas brāli - imperatoru Kaligulu, 39. mūsu ēras gadā viņa tika izraidīta trimdā. Kamēr viņa atradās kādā Vidusjūras salā, Agripīnas vīrs slimības dēļ nomira un brāli nogalināja paša kareivji.

Jaunais imperators, Agripīnas onkulis Klaudijs, viņu aicināja atpakaļ uz Romu. Sieviete apprecējās vēlreiz, pēc tam atkal kļuva par atraitni, kad mīklainos apstākļos viņas otrais vīrs gāja bojā (daži uzskata, ka viņa pati nogalināja savu otro vīru). Par trešo Agripīnas vīru kļuva viņas onkulis, imperators Klaudijs.

Lai nostiprinātu savu ietekmi, viņa veiksmīgi pārliecināja Klaudiju, lai viņš no mantojuma izslēgtu savu bioloģisko dēlu Britāniku un kā mantinieku pasludinātu viņas dēlu Neronu. Agripīna vēlējās pasteidzināt varas iegūšanas procesu, tādēļ saindēja Klaudiju ar sēnēm.

Vēsturnieki vēl mūsdienās nav nonākuši pie konkrētas atbildes: pastāv iespēja, ka Klaudijs patiešām varēja nomirt dabīgā nāvē. Tomēr par iznākumu nav šaubu: Klaudijs gāja bojā un viņa vietā par Romas imperatoru kļuva Nerons.

Nerons kļuva par asinskāru tirānu, kurš ne acu galā nevarēja ciest savas mātes centienus ietekmēt viņa rīcību. Viņš aicināja savu māti izbraukt ar laivu, kura speciāli bija uzbūvēta tā, lai tā ūdenī izjuktu, taču Agripīna izdzīvoja. Pēc tam jaunais imperators uz mātes villu aizsūtīja trīs jūrniekus, kuru uzdevums bija viņu nogalināt.

Vēsturnieks Tacits rakstījis, ka dzīves pēdējos mirkļos viņa izvirzīja uz āru savu vēderu un slepkavām pavēlēja "sist pa dzemdi", kurā radās nežēlīgais imperators.

Būdika

Agresīvās vadones mērķis bija atriebt sevi un savas meitas. Viss sākās ar to, ka Būdikas vīrs, kurš bija britu-icēnu cilts vadonis, pēc nāves ap 60. gadu pirms mūsu ēras Romas ierēdņiem neatstāja savu bagātību, kā to paredzēja reģiona tā laika valdnieki.

Tā vietā pusi no sava īpašuma viņš novēlēja sievai un abām meitām un otru daļu - Romas imperatoram Neronam. Romas amatpersonas ģimeni sodīja, publiski piekaujot Būdiku un izvarojot abas meitas.

Būdikas cilts bija sašutusi par amatpersonu rīcību, tādēļ milzīgs dumpinieku skaits (120 000) viņai sekoja, lai izpostītu romiešu apmetnes.

Pēc romiešu vēsturnieka Tacita teiktā, Būdika un viņas meitas braukāja ratos pa kaujas lauku, tādējādi pēdējā cīņā aicinot aptuveni 80 000 nemiernieku. Tomēr tas nelīdzēja: visu karaspēku iznīcināja 10 000 profesionāli apmācīti romiešu kaujinieki.

Kristīne de Pizāna

25 gadu vecumā kļuvusi par atraitni un palikusi viena ar trim bērniem un kopjamu māti, Kristīne de Pizāna nolēma, ka viņai nav nepieciešams vīrieša atbalsts, lai izdzīvotu. Tā vietā viņa nolēma likt lietā iegūto izglītību, lai atrastu darbu. Pirms kāzām 15 gadu vecumā, viņa mācījās grieķu un latīņu valodu, medicīnu un filozofiju.

Viņa izmantoja savas zināšanas, lai atrastu darbu, kur organizēja kaligrāfu, grāmatu sējēju un miniatūristu darbu skriptorijā. Lai gūtu papildu ienākumus, viņa sūtīja savu dzeju ietekmīgiem cilvēkiem visā Eiropā.

Drīz vien Kristīne nopelnīja pietiekami daudz naudas, lai varētu nodarboties tikai ar rakstīšanu. Viņa nebaidījās izpaust savu viedokli. Rakstniece iestājās par sieviešu izglītību: "Ja sūtīt meitenes uz skolu būtu tikpat ierasts kā zēnus... viņas tikpat rūpīgi iemācītos visu mākslas veidu un zinātņu smalkumus."

Dzīvojot Simtgadu kara ēnā, viņa arī rakstīja politiķiem padomus. Kristīnes pēdējais literārais darbs pirms viņas nāves 1430. gadā bija veltījums Žannai d'Arkai. Kristīne bija vienīgā rakstniece, kura uzrakstīja darbu par Francijas nacionālo varoni pirms viņas sadedzināšanas sārtā.

Sakagaveja

Sakagaveja ir slavena indiāņu gide, kura devās līdzi Merivezera Luisa un Viljama Klārka vadītajā izpētes ekspedīcijā apkārt Ziemeļamerikai kopā ar savu nesen dzimušo dēlu, kurš nebija sasniedzis pat divu mēnešu vecumu. Gandrīz pusotru gadu sieviete kopā ar savu mazo dēliņu pavadīja bīstamajā ceļojumā. 

Sievietes vīrs pārliecināja ekspedīcijas vadītājus pāri noalgot kā tulkus, kuri ceļotājiem palīdzētu sazināties ar vietējām ciltīm.

 Luisam un Klārkam Sakagavejas klātbūtne bija ļoti svarīga, jo vietējās ciltis pret ceļotājiem izturējās draudzīgāk, grupā redzot sievieti ar bērnu, jo uzskatīja to par garantu tam, ka ekspedīcijas grupa nav viņiem bīstama un nevēlas uzbrukt.

Sodžornera Trūtsa

Trūtsa bija tikai divus gadus veca, kad valsts mainīja verdzības likumu, kurš paredzēja, ka vergi, kuri dzimuši pirms 1799. gada, kuru skaitā bija arī Trūtsa, tiks atbrīvoti 1827. gadā, taču bērni, kuri dzimuši pēc 1799. gada, tiks atbrīvoti, kad meitenes būs sasniegušas 25 gadu vecuma slieksni, bet zēni - 28.

1926. gadā Sodžornera pamanījās aizbēgt kopā ar savu meitiņu Sofiju, taču viņa bija spiesta pamest nebrīvē savus trīs vecākos bērnus. Pajumti sniedza abolicionisti, kuri par viņas brīvību samaksāja 20 ASV dolārus jeb 18,98 eiro.

Drīz vien Sodžornera uzzināja, ka viņas piecus gadus vecais dēls Pīters nelegāli  pārdots vergturiem Alabamā. Tā kā ģimene atradās Ņujorkā, tad likums tolaik aizliedza pārdot vergus ārpus štata robežām.

Apņēmusies aizstāvēt sava dēla tiesības, viņa iesūdzēja tiesā vainīgos un uzvarēja. Dēls tika atbrīvots, un Sodžornesa kļuva par pirmo melnādaino sievieti, kura uzvarēja tiesā pret baltādainu vīrieti. Tas bija viens no izšķirošajiem soļiem, lai viņa kļūtu par nozīmīgu verdzības kritiķi un sieviešu tiesību aizstāvi.

Anna Rīsa Džārvisa

Sieviete bija tik laba māte, ka viņas meita veltīja visu savu dzīvi, lai radītu dienu, kurā tiktu godināta gan viņa, gan visas pasaules mātes. Džārvisa nodarbojās ar miera uzturēšanu pēc pilsoņu kara.

Pēc mammas nāves 1905. gadā meita jutās tik satriekta, ka siltās atmiņas par māti viņu iespaidoja rīkot kampaņu, lai tās rezultātā tiktu izveidota brīvdiena, kurā godināt visas mātes. Pēc trīs gadiem viņa veiksmīgi noorganizēja pirmos Mātes dienas pasākumus.

Lai gan sākotnēji svētku svinētāji sastapās ar opozīciju, par spīti tam, Mātes diena ātri vien guva popularitāti un 1914. gadā kļuva par oficiālu brīvdienu Amerikas Savienotajās Valstīs.

Tomēr 1920. gadā viņa juta, ka veikalnieki ir mainījuši svētku sākotnējo nozīmi. Viņasprāt, industrijas, kuras pelna uz Mātes dienas rēķina, ir "šarlatāni, bandīti, pirāti, reketieri, laupītāji un termīti, kas ar savu alkatību sabojās vienu no labākajām, cēlākajām un patiesākajām kustībām un svētkiem".

Marija fon Trapa

Marija Augusta Kučera nevēlējās kļūt par māti. 1926. gadā jaunā austriete mācījās, lai kļūtu par mūķeni Nonbergas benediktīniešu māsu klosterī Zalcburgā. Tikmēr flotes virsnieks un atraitnis Georgs fon Traps saviem bērniem meklēja audzinātāju.

Tā kā Marijai bija izglītības grāds, tad viņa tika nosūtīta 10 mēnešu ilgās darba attiecībās pie Trapu ģimenes. Lai gan viņai vajadzēja apmācīt tikai vienu no bērniem, taču viņa ātri vien iemīlēja visas septiņas virsnieka atvases.

Tajā pašā laikā Georgs pamazām iemīlējās Marijā. Kad Georgs viņu bildināja, viņš vaicāja, vai Marija vēlas bērniem kļūt par otro mammu. Pāris apprecējās 1927. gadā, un pasaulē nāca vēl trīs atvases.

Pēc Lielās depresijas ģimene sāka profesionāli koncertēt visā Eiropā. Viņi pameta Austriju, kad dzimtenē varu sagrāba nacisti. 1949. gadā Marija sarakstīja memuārus, kas kļuva par pamatu pasaulslavenajam mūziklam "Mūzikas skaņas".