5. Latvijas Republika. Juridiskais regulējums

Latvijas valstī līdz 1933. gada 31. jūlijam spēkā bija 1903. gada 22. marta Sodu likumu 516. panta norma, kas par vīriešu viendzimuma seksuālajām attiecībām paredzēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā uz vismaz trim mēnešiem.

No 1933. gada 1. augusta līdz ar Latvijas juristu izstrādātā jaunā Latvijas Sodu likuma spēkā stāšanos šī norma tika mainīta. Tagad saskaņā ar 496. pantu par minēto seksuālo aktu vīrieti varēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā, nenosakot konkrētu laiku. Tas nozīmēja, ka tiesnesis varēja piespriest arī mazāku sodu nekā pirms tam obligāti prasītos trīs mēnešus. Tiesa sodīja par konkrētu seksuālo aktu, nevis par seksuālu orientāciju.

17 gadu laikā Latvijā ārsti veica 87 tiesu medicīniskās ekspertīzes vīriešiem, cenšoties konstatēt fiziskas pazīmes, kas "pierādītu" homoseksuālā dzimumakta praktizēšanu. Ekspertīžu teritoriālā piederība norādīta 82 gadījumos.

Visvairāk ekspertīžu veikts 1935. gadā. 12 no 21 ekspertīzes attiecas uz Talsu apriņķi, septiņas – uz Rīgu. Lielākā daļa – septiņas – no 1931. gadā reģistrētajām 11 ekspertīzēm izdarītas Tukuma apriņķī. 1926. gada novembrī Rīgā policija arestēja vairākus homoseksuāļus un ierosināja krimināllietu. Prese notikušo nodēvēja par Melnās neļķes kluba skandālu. Avīze "Сегодня Вечером" intervēja Latvijas Universitātes Tiesu medicīnas institūta vadītāju profesoru Ferdinandu Neireiteru (Ferdinand Edler von Neureiter, 1893–1946), lai noskaidrotu, kāds sods draud apcietinātajiem.

Profesors balstījās uz psihiatra, seksologa Magnusa Hiršfelda tēzēm. Hiršfelds jau 1897. gadā izveidoja pirmo homoseksuāļu kustību Vācijā ar mērķi panākt vīriešu viendzimuma dzimumakta kriminālās sodāmības atcelšanu. 1919. gadā viņš nodibināja Seksuālo zinātņu institūtu (Institut für Sexualwissenschaft, 1919–1933) un ar tā saukto "trešā dzimuma" teoriju (sievietes sirds vīrieša krūtīs) kļuva par populārāko ekspertu homoseksualitātes jautājumos Eiropā.

Neireiters krievu avīzes lasītājiem skaidroja, ka saskaņā ar Hiršfelda teoriju homoseksualitāte ir iedzimta slieksme, tomēr to ietekmē arī vide un pirmais seksuālais pārdzīvojums. Homoseksuāļus nevarot uzskatīt par psihiski slimiem. Tā neesot arī nepārvarama mānija. Viņu dzimumtieksmes intensitāte ir tikpat daudzveidīga kā heteroseksuāļiem, turklāt gadās homoseksuāļi, kas visas dzīves laikā neizdara nevienu homoseksuālu aktu.

Neireiters skaidroja, ka homoseksualitātes sodāmība spiež daudzus cilvēkus pastāvīgi apvaldīt savas tieksmes vai dzīvot pastāvīgās bailēs, ka viņu "noziegums" atklāsies, paverot iespēju šantāžai, tāpēc daudzās Eiropas valstīs pastiprinās kampaņas par viņu kriminālās sodāmības atcelšanu. Viņš atbalstīja Hiršfelda aicinājumu dekriminalizēt homoseksualitāti. Profesora apsvērumi bija šādi:

"Tas ir pilnīgi loģiski, jo valstij nav nekādas daļas gar to, kādu dzīvesveidu īsteno pieauguši cilvēki, kamēr viņi nenodara tieši vai netieši ļaunumu sabiedriskajai tikumībai. Homoseksuālisma sodāmība acīmredzot izriet no teoloģiskajiem principiem, tā kā homoseksuālisms traucē Dieva pamatbaušļa īstenošanu — "augļojieties un vairojieties"."

Latvijas Universitātes Tiesu medicīnas institūta vadītājs profesors Ferdinands Neireiters uzskatīja, ka aicinājums dekriminalizēt homoseksualitāti būtu atbalstāms. 1926. gads.

(Какая кара угрожает членам "Черной гвоздики". Нужно ли наказывать гомосексуалистов (Беседа с профессором Нейрейтером). "Сегодня Вечером". 16.11.1926.)

Apsūdzības parasti pamatoja arī ar tiesu medicīnas ekspertīzi. Aizturēto homoseksuāļu tiesu medicīnisko ekspertīzi veica Latvijas apriņķu un pilsētu tiesu ārsti. Pirmo homoseksuālo aktu vērtēja kā pavešanu, tāpēc eksperti ķermeņu apskatē mēģināja noskaidrot pasīvo un aktīvo partneri.

Medicīnas eksperti Rīgas Apgabaltiesas krimināllietās atsaukušies uz Vācijas seksologu Riharda Krafta-Ebinga (Richard Freiherr von Krafft-Ebing, 1840–1902) un Alberta Molla (Albert Moll, 1862–1939) darbiem, kuros homoseksualitāte uzskatīta par izvirtību. Policijas ārsts Alberts Lokenbergs (1877–1932), medicīnas eksperts Melnās neļķes kluba lietā, homoseksuālistus iedalīja onānistos un "zemākās kategorijas homoseksuālistos", pamatojot dalījumu ar to, ka pēdējie praktizē anālo dzimumaktu.

Par sabiedrībai bīstamiem viņš nosauca pēdējos, apgalvojot, ka viņi, pērkot dzimumaktu, samaitā citus cilvēkus, kas grib nopelnīt, turklāt viņi, tāpat kā narkomāni, nespēj atteikties no savām tieksmēm. Slēdzienā viņš rakstīja:

"Homoseksuālisti savas dzimuma tieksmes apmierina nedabiskā veidā. Uz homoseksuālistiem, kādi ir visi trīs apsūdzētie, dzimuma tieksmju apmierināšanai sieviete nekādu iespaidu neatstāj. Medicīna izšķir homoseksuālistus: 1) kuri nodarbojas ar pederastiju un 2) kuri apmierinās ar onānismu (..). Zemākās kategorijas homoseksuālisti ir pederasti, kuri sabiedrībai bīstami, jo, par naudu izmantodami citus cilvēkus, tos samaitā. Pederasti no saviem netikumiem nevar atradināties. Homoseksuālisti attiecībā uz savu dzimuma tieksmju apmierināšanu ir pielīdzināmi narkomāniem." 

(LNA, LVVA, 1536-23.a-4159, 1. daļa, 86. lpp.)

Policijas ārsts Alberts Lokenbergs uzskatīja, ka daļa homoseksuāļu ir sabiedrībai bīstami. 20. gadsimta 20. gadi.

Prokurors to izmantoja apsūdzībā, bet tiesnesis pasludināja spriedumu. Ekspertu detalizētie viedokļi neizskanēja publiskajā telpā, jo tiesas sēdes presei un publikai bija slēgtas. Tomēr, tā kā galvenokārt policijas darbinieki bija preses informācijas avots, ekspertu atzinumi un spriedumi noteica preses vēstījumu.

Pasaules konteksts Latvijā. Magnuss Hiršfelds Rīgā

Bez Ferdinanda Neireitera aicinājuma atmest priekšstatu par homoseksualitāti kā noziegumu Latvijas presē tāds viedoklis izskanēja vēl divas reizes, bet tikai krieviski rakstošajā avīzē. Tas bija saistīts ar Vācijas seksologa Magnusa Hiršfelda Rīgā nolasītajām lekcijām.

Pirmo reizi Hiršfelds Rīgā ieradās 1926. gada 17. maijā pa ceļam uz vizīti Padomju Savienībā. 18. maijā viņš nolasīja lekciju par seksuālajiem jautājumiem (latviski viņa darbi netika izdoti). Žurnāls "Aizkulises" lasītājus ar Hiršfeldu iepazīstināja kā ar "slaveno homoseksuālisma speciālistu, kuram Eiropā ir sava speciāla reputācija" un nodēvēja par pornogrāfistu superlatīvā.

Laikraksts "Сегодня Вечером" atstāstīja lektora teikto, ka valstij nav tiesību iejaukties pieaugušo darīšanās, kuri, savstarpēji piekrītot, izmanto tikai paši sevi, ka homoseksuālista sodīšana ir pilnīgi nejēdzīga un nepieļaujama. Hiršfelds bija ieteicis ņemt vērā, ka daba rada ne tikai tīros sievietes un vīrieša seksuālos tipus, bet arī starptipus, uz kuriem attiecināmi gan garīgie, gan fiziskie sieviešu vīrišķības un vīriešu sievišķības gadījumi. Šīs īpatnības ārstēšanu Hiršfelds uzskatīja par tobrīd neiespējamu un uzsvēra, ka daudzveidīgos seksuālos tipus nevajadzētu iespīlēt heteroseksualitātes rāmjos, ko radījuši cilvēki.

Avīze "Jaunākās Ziņas" vārdu "homoseksuālisms" pat neminēja – lasītāji uzzināja tikai to, ka par vēl neatrisinātajām seksuālajām problēmām runājis dzimumdzīves pētnieks, prof. Hirschfeld. Avīze "Sociāldemokrāts" par Vācijas sociāldemokrātiskās partijas biedra vizīti Rīgā pat nerakstīja.

Otrreiz Hiršfelds Rīgā ieradās 1929. gada 26. aprīlī un uzstājās ar divām lekcijām – 27. un 29. aprīlī. "Jaunākās Ziņas" viņu iepazīstināja kā pazīstamo seksuālreformistu, kurš darbojas kopā ar prof. Augustu Forelu (Auguste Forel, 1848–1931) un Heveloku Elisu. Hiršfelds aicināja mainīt uzskatus par dzimumsatiksmes tiesībām, atbrīvojoties no novecojušām dogmām, skaidrojot, ka no dabaszinātņu viedokļa dzimumsatiksmi piekopj baudas, nevis pēcnācēju radīšanas dēļ. Par Hiršfelda viesošanos nerakstīja ne "Sociāldemokrāts", ne "Aizkulises". Šoreiz vārdu "homoseksuālisms" neminēja neviena avīze, kas informēja par lekcijām.

Hiršfelds bija vēstījis, ka mūsdienu zinātne seksuālās izvirtības neuzskata par noziegumu, jo nedrīkst sodīt cilvēkus par slimību vai normai neatbilstošu iedzimtību. Prese Hiršfelda popularizētos priekšstatus neatspoguļoja Latvijas kontekstā, neinformēja, kā viņa uzskatus vērtē Latvijas ārsti un juristi, nemēģināja noskaidrot, vai Rīgā pastāv kāda homoseksuālā subkultūra, vai veidojas homoseksuāļu kopiena un vai tajā ir kādi līderi, kuru viedokli būtu vērts noskaidrot. Tādējādi informējot par Hiršfelda uzskatiem, kas dekriminalizē homoseksualitāti prese radīja iespaidu, ka tiem nav nekādas saistības ar realitāti Latvijā.

Vācijas Seksuālo zinātņu institūta (Institut für Sexualwissenschaft, 1919–1933) vadītājs Magnuss Hiršfelds Rīgā lasīja lekcijas 1926. un 1929. gadā. Magnuss Hiršfelds (no labās) ar dzīves biedru Kārli Gīzi (no kreisās).

Pasaulē 

20. gadsimta 20.–30. gados par vīriešu viendzimuma dzimumaktu sodīja arī Anglijā un Vācijā, turpretim Francijā likums to neaizliedza un arī Padomju Savienībā atļāva līdz 1934. gadam. Dānija dekriminalizēja homoseksualitāti 1933. gadā. Zviedrija to izdarīja 1944. gadā.

Pēc Pirmā pasaules kara notika homoseksualitātes emancipācija, un par homoseksuāļu neoficiālo galvaspilsētu 20. gados kļuva Berlīne, kur radās pirmās homoseksuāļu organizācijas, kafejnīcas, bāri, kā arī tika izdota sava prese.

Liberālo attieksmi mainīja 30. gadu sākuma pasaules ekonomiskā krīze – 1935. gadā Vācijā nacionālsociālisti sodu pastiprināja, savukārt Padomju Savienībā 1934. gadā ieviesa kriminālo sodāmību, vienlaikus Anglijā policija pastiprināja homoseksuāļu uzraudzību. Francijā nekas nemainījās, un 30. gados par Eiropas homoseksuāļu metropoli kļuva Parīze.