6. Latvijas Republika. Publiskā telpa

Skandāls sākās 1926. gada rudenī, kad Kara ministrijas intendantūras Galvenās mantu noliktavas priekšnieks Rīgas kriminālpolicijas pārvaldes priekšniekam ziņoja, ka M. Ķēniņa (tagad Vāgnera) ielā 14, Vecrīgā, kādā dzīvoklī pastāvīgi pulcējas vairāki vīrieši, piedaloties vietējā garnizona jaunajiem karavīriem, un ka "šo sapulcēšanos laikā vīriešu starpā notiekot visāda veida pretdabiski dzimuma sakari, to starpā pederastija".

Melnās neļķes kluba tiesu procesa atspoguļojums presē atklāja esošos stereotipus un veicināja to turpmāku uzturēšanu. Publiskā diskursa uzmanība vērsās pret vecāko, bagātāko vīrieti, kurš par seksuālo pakalpojumu maksāja jauniem zēniem un karavīriem.

Žurnālists par homoseksualitāti stāstīja, izmantojot pavedēja/pārkāpēja un pavestā/upura sižetu. Avīze "Jaunākās Ziņas" un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas laikraksts "Sociāldemokrāts" stereotipizēja homoseksuāļus kā pavedējus – turīgus sveštautiešus gados, iedzimtus deģenerātus vai vecus izvirtuļus, kuri savus upurus, kas savukārt ir mazizglītoti latviešu jaunekļi, bieži jauniesaukti karavīri, iekārdinot ar naudu, paved līdz "pretdabiskai dzimumsatiksmei". Viedokļu līderus uztrauca fakts, ka netika ievērotas dzimtes lomas, viņiem nebija pieņemami, ka vīrietis tiek pakļauts, "izmantots" pasīvā lomā, tādējādi viņu pielīdzinot sievietei. Uzturēt hegemoniskās maskulinitātes "dabiskumu", proti, izskaidrot tādu situāciju, varēja, tikai apgalvojot, ka vīrieši uz pasīvo lomu ir pavedināti ar viltu.

Tāda veida stereotipizēšana veidoja priekšstatu, ka vīriešu viendzimuma attiecības vienmēr ir vīriešu prostitūcija. Netika pieminēts, ka tās varētu arī nebūt pirktas par naudu, bet balstītas uz savstarpēju pieķeršanos vai citiem apsvērumiem.

1926. gada 12. novembrī dažādos preses izdevumos lasītāji guva iespēju aplūkot pirmās homoseksuāļu reprezentācijas latviešu populārajā kultūrā – šajā gadījumā karikatūrā. Autori bija populāri šī žanra mākslinieki – Jānis Dreslers (1896–1971), Indriķis Zeberiņš (1882–1969) un Verners Linde (1895–1970). To radīšanas cēlonis bija pirms dažām dienām policijas aizturētie homoseksuāļi. Prese uzreiz viņus asociēja ar Melnās neļķes klubu.

Karikatūrista Jāņa Dreslera zīmējumā avīzē "Jaunākās Ziņas" policijas kārtībnieks vīrietim ar ziedu pie uzvalka atloka norāda: "Jaunais cilvēk, valsts himnu dziedot, jānoņem cepure." Savukārt uzrunātā persona viņam atteic: "Bet tas taču neattiecas uz dāmām?!" Ar tādu mājienu karikatūrists norādīja uz homoseksuāla vīrieša sievišķumu.

Karikatūrists Verners Linde ziņu par to, ka policija ir atklājusi homoseksuāļu klubu "Melnā neļķe" un arestējusi pārdesmit vainīgo, ilustrēja, attēlojot homoseksuāļu žēlabas pie aizvītušā neļķes zieda.

Zīmējumu papildināja pantiņš:

"Ak, kas gan spēj vairs izsacīt

Tās žēlabas, kas sirdī mīt?!

Šis skaistais neļķes ziediņš vairs

Diezin vai atkal uzplauks kairs.

Diezin kad atkal sirdis kļūs

Te priecētas un as’ras žūs...

Ak, ko tā policija dara,

Vai ministriem tas nav no svara?!"

Mākslinieks Indriķis Zeberiņš kariķējis Latvijas armijas jauniesaukto karavīru iesaisti slavenākajā tiesas prāvā, kurā par vīriešu sodomiju tika notiesāti vairāki vīrieši. Publiskajā telpā homoseksuāļus dēvēja par melnajām neļķēm. Zeberiņa zīmējumā homoseksuāļi asociēti ar sievišķo, izmantojot jautājuma zīmi kā burtu "S". Karavīram, kurš smaržo ziedu, mākslinieks liek prātot, vai tā ir melnā neļķe, vai tomēr sieviete.

Latvijā to izrādīja 1920. gada vasarā ar nosaukumu "Homoseksuālists jeb Zem iedzimtības lāsta" septiņās lielās daļās un reklamēja kā psiholoģisku dvēseles traģēdiju, kuras "zinātniskā daļa no drāmas ir inscenēta zem pazīstamā profesora M. Hiršfelda vadības".

Reklāma vilināja, sludinot, ka bērniem līdz 16 gadiem ieeja aizliegta un "lai neviens nenokavē šo bildi redzēt!".

Liepājas kinoteātris "Viktorija" filmu "Homoseksuālists" demonstrēja 1920. gadā no 9. augusta, savukārt Rīgā izrādīja jau maijā (kinoteātrī "Maska") un jūnijā ("Moulin Rouge"). Skatītāji filmu atzinuši par interesantu, tā saistījusi "daudz publikas".

Populārākās homoseksuāļu tikšanās vietas Rīgā bija Lielais Vērmanes parks, Latvijas Nacionālās operas apstādījumu zona un publiskās tualetes. Situētāki vīrieši apgrozījās nakts restorānā "Alhambra" (divstāvu koka namā Brīvības ielā 25 kvartālā starp Lāčplēša un Ģertrūdes ielu), kur līdzās bārdāmām strādāja arī jauni vīrieši, saukti par "tantēm".

Tāda veida attiecības piedāvājusi arī kafejnīca "Stambul" (Krišjāņa Barona ielas sākumā), kur vakaros ap pulksten 10–11 uzturējās jauni nosmiņķēti zēni, gaidot savus pielūdzējus. Tolaik restorānos bija iekārtoti tā sauktie atsevišķie kabineti, kuros apmeklētāji varēja sēdēt kā atsevišķā kompānijā, neredzami citu acīm. Tos divvientulības nolūkā izmantoja arī homoseksuāļi. Un bija arī dažādas nelegālas un tāpēc slepenas izklaides vietas, ko bija pieņemts dēvēt par klubiem.

Naktsdzīves maršrutā 1933. gadā iekļāvies, piemēram, lesbiešu klubs, kas atradies kādā dzīvoklī Tērbatas ielā. To apmeklējuši namīpašnieki un ārzemnieki, jo izklaide klubā bijusi no dārgākajām Rīgā. Vienā izrādē ielaida ne vairāk kā piecus sešus vīriešus. Malkojot dārgu alkoholu, viņi vērojuši sieviešu mīlestības skatus. Ja kāds, to darot, sāka tvīkt kaislē, atsaucību no lesbietēm gaidījis velti. Klubu apmeklējušas arī sievietes, kuras notiekošo vērojušas no citām telpām.

Populārākajos Rīgas restorānos bija iekārtoti tā sauktie atsevišķie kabineti. Par savām tikšanās vietām tos izmantoja arī homoseksuāļi. Rīgas kabarē kluba "O. U. K." reklāma.

Gleznotājs Voldemārs Irbe (1893–1944), saukts par Irbīti, 1928. gadā izdeva grāmatu "Iz manas dzīves", kurā izteica arī savas pārdomas par "mīlestību uz savstarpējo dzimumu". Iekšlietu ministrija 1931. gadā to iekļāva Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā. Tādas rīcības iemesls dokumentos nav norādīts, bet, iespējams, vara lēma padarīt grāmatu nepieejamu jaunatnei līdz 18 gadu vecumam šo rindu dēļ:

"Māksla man laikam nostājas arī sievas vietā. Nekad savā galvā neesmu ieņēmis domu saistīties ģimenē. Varbūt tur jau priekšā ir kāds "erzatc", kas mūsu dabisko prasību uz sievieti būs iznīcinājis un aizpildījis. Kas ir manas dzīves prototips? Vaj tas nebūs vecais Aleksis Mierlauks? Kā mākslinieku es viņu dievinu, bet viņa intīmā dzīve man vēl vairāk patīk. Un vaj tas nav dzīves lāsts, ka tas, kas vienam atļauts visā pilnībā – ne viņam sods, ne cits kas, bet gan cienība –, bet otram tūliņ nostājas pretim šķēps."

Voldemārs Irbe. Iz manas dzīves. Sast. un pēcvārda aut. G. Pupa. Rīga: Preses Nams, 1995, 76. lpp.

Viens no noturīgiem priekšstatiem par homoseksuāļiem starpkaru Latvijā izsakāms pārliecībā, ka homoseksuāļi galvenokārt ir radošo profesiju pārstāvji, it īpaši baletdejotāji un aktieri. Žurnālists Oļģerts Liepiņš (1906–1983), kurš karjeru sāka 20. gadu sākumā, atmiņās atstājis šādu liecību: "Tūdaļ arī satiku Mierlauku kādās oficiālās viesībās. "Panāc šurp, Liepiņ, man tev labāk jāsasien šlipsīte," viņš vecišķi svepstēja, grābstīdamies ar garajiem pirkstiem gar maniem vaigiem. Es toreiz biju laikam diezgan izskatīgs zēns; Mierlauka vājība man jau bija zināma, tādēļ es kaut kā izvairījos, nogriezos sāņus. Dziļumpsīchologi varbūt to izskaidros ar zināmu ekshibicionisma pastāvīgu ietekmi, kas saistīts ar dīžāšanos uz skatuves un sava "iekšējā cilvēka" atklāšanu spēlē, bet fakts ir, ka starp teātra māksliniekiem, tāpat kā baletniekiem, atrodams zināms skaits "īpatņu". Mūsu teātra samērā neilgajā vēsturē kā tādi apzīmējami Tautmīlis-Bērziņš – viņš arī otru pseudonimu izvēlējās sievišķīgu: Upciemu Made, Viļums Vēvers. Par Mierlauku stāstīja daudz anekdotu, kas bija samērā jautra rakstura." 

(Oļģerts Liepiņš. Tālos atspulgos. Mana mūža atmiņas. Toronto, 1982, 97.lpp.)

Žurnālists Oļģerts Liepiņš (vidū) savu karjeru sāka 20. gadu sākumā. Savās atmiņās viņš pierakstījis arī epizodi, kurā vēstī par starpkaru homoseksuāļiem.

Žurnālā "Aizkulises”, kas pelnīja ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku privātās dzīves noslēpumu atklāšanu, deviņu tā iznākšanas gadu laikā (1925–1934) tika publicētas tikai četras (labvēlīgi neitrālas) ziņas, kurās minēta homoseksualitāte. Fakts paliek fakts – homoseksuāļu mākslinieciski intelektuālo aprindu pārstāvji neizteicās publiskajā telpā, kaut gan 1928. gadā aicinājums uz to izskanējis pat kādā aktieru kolektīvā.

"Aktieru sapulcē kāds populārs aktieris-režisors sūdzējās, ka divu teātru konkurence nogājusi tik tālu, ka aktieris S. mākslinieku klubā nosaucis konkurējošā teātra aktierus par "homoseksuālistiem". Skaistais aktieris lūdzis savus kolēģus ieņemt lietā kādu noteiktu stāvokli. Sapulce diplomātiski atteikusies aktieru apvainotājam izteikt kādu pārmetumu, jo lietai ir privāts raksturs, un tas, kas jūtas apvainots, varot uzstāties tiesā."

Aktieri – "homoseksuālisti" (?). Aizkulises. 1928, Nr. 10, 8. lpp.

Nacionālā teātra režisors Aleksis Mierlauks (1866–1943) ir viens no starpkaru Latvijas publiskajā telpā zināmākajiem homoseksuāļiem. Te viņš iemūžināts kopā ar dzejnieku Raini (1865–1929).

Latviešu mākslinieku klubs Rīgā bija populāra latviešu radošās inteliģences satikšanās vieta 20. gados. Kādā no šeit notikušajām vārdu pārmaiņām aktieru vidū kā aizvainojoša tika izmantota pretinieku nosaukšana par "homoseksuālistiem".