8. Latvijas Republika. Lesbietes

Lesbiešu attiecības toreiz skaidrotas gan modelī "mammucis un meita", gan neatkarības attiecībās, par ko liecina, piemēram, grafiķa Sigismunda Vidberga (1890–1970) vāka ilustrācija žurnālam "Eross" 1925. gadā. Tā piesaista ar lesbiešu pāra estētiku – zīmējumā uz divām zēniski slaidām sievietēm, aiz durvīm paslēpies, noskatās vīrietis.

Par mazāk labvēlīgu attieksmi pret sieviešu viendzimuma attiecībām liecina humorista Roberta Vizbuļa (1881–1960) dzejolis, kurā nosodāmās parādības – afēras un korupcija – 1926. gadā kariķētas kā lesbietes ("divas glumas dāmas"). Avīze "Pēdējā Brīdī" divu rīdzinieču attiecības nodēvēja par nenormālu mīlu, bet viņas pašas – par nenormālām dāmām. Viena no viņām bija bagāta koktirgotāja dzīvesbiedre, bet otra viņas dēļ atsaukusi saderināšanos ar kādu valsts ierēdni.

Sievietes bieži vakaros pastaigājušās Āgenskalna priedēs. Viena ģērbusies sieviešu kostīmā, otra – vīriešu sporta apģērbā ar žokejnīcu galvā. Tātad viena sievišķa, otra – vīrišķa.

Avīze vīrišķās partneres "nenormālību" pamatoja ar viņas nodarbēm – "braukusi uz vīrieša velosipēda; apmeklējusi cirku un jūsmojusi par cīkstoņiem; mājās trenējusies boksā, un kaimiņi to bieži ir redzējuši nama sētā sitam futbolu", turklāt vīrs reiz viņu pieķēris kādā viesnīcā rīta agrumā "sēžam saķērušos un skūpstoties ar jaunavu, kura bijusi pa pusei izģērbta". Abas aizbraukušas no Latvijas. Sievišķā brālim esot rakstījusi, ka esot ar B. kundzi vairāk apmierināta nekā ar savu līgavaini, savukārt B. kundze vīru informējusi, ka jaunā sieviete "aizpildot viņai mīļākās vietu".

Kupletista Roberta Vizbuļa satīra, attēlojot panamu jeb afēru un korupciju kā lesbietes.

Mākslinieks Sigismunds Vidbergs lesbiešu attiecības attēlojis ar sev ierasto eleganci.

Sieviešu homoseksualitāti 19. gadsimtā sodīja Grieķijā (1834), Austrijā (1852), Zviedrijā (1864), lielākajā daļā Šveices kantonu (1844–1899), Somijā (1889) un Nīderlandē (1911). 20. gadsimta starpkaru gados homoseksuālās subkultūras uzplauka daudzās Eiropas pilsētās. Parīzē palielinājās sieviešu kopiena, kuras sevi identificēja kā lesbietes un bija profesionāli un personiski neatkarīgas no vīriešiem. Berlīnes homoseksuāļu bāri un klubi saistīja tūristu uzmanību. Kāds ceļvedis izskaidroja ieinteresētiem heteroseksuāļiem, kur atrodami slavenākie lesbiešu klubi, piemēram, "Damenklub Violetta" vai "Café Olala". Savukārt lesbietēm paredzēts ceļvedis aprakstīja pat 14 klubus. Vācijā tika izdoti pagrīdes un legāli lesbiešu un homoseksuāļu žurnāli, piemēram, lesbiešu žurnāls "Die Freundin". Tika publicēti literāri darbi.

Ilgstoša ietekme bija tiesas procesam par angļu rakstnieces Redklifas Holas (Radclyffe Hall, 1880–1943) apsūdzību neķītrībā viņas lesbiešu mīlestības romānā "The Well of Loneliness" (1926). Grāmatā autore aizstāvēja sieviešu homoseksualitāti, balstoties uz seksoloģijas medicīniskajiem argumentiem par homoseksualitāti kā nelaimīgu, bet ne netikumīgu dzimtes inversijas veidu. Kaut arī romāns Lielbritānijā tika aizliegts, tas tika iztulkots daudzās valodās, bet ne latviešu.

Toties 1928. gadā tika izdotas Pjēra Luisa (Pierre Louÿs, 1870–1925) "Bilitis dziesmas" (1894) par sievietes mīlestību pret sievieti Jāņa Sudrabkalna (1894–1975) atdzejojumā ar Sigismunda Vidberga ilustrācijām. Grāmata tika iespiesta 550 numurētos eksemplāros kopā ar īpašnieku sarakstu. Nav zināms, vai to ieteica Sēnalu un neķītrību apkarošanas komisija vai kāds Iekšlietu ministrijas cenzors, bet varbūt lēma paši izdevēji, ņemot vērā valsts piesardzīgo attieksmi pret literatūru un mākslu, kas attēlo erotisko. Izdevējam nav bijis ilūziju par iespējamo sabiedrības reakciju, ja "Bilitis dziesmas" nonāktu neierobežotā tirdzniecībā.

Piesardzība atmaksājās, jo rakstnieka Riharda Valdesa (1888–1942) stāstu krājums "Skumjā kafejnīca" (1929), kurā lasāms arī stāsts "Bilitis", uzreiz pēc izdošanas tika iekļauts Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā. Iespējams, tāpēc ka aprakstīja galvenā varoņa nakts restorānā novērotās lesbietes.

"Laiks mainījis ārējās parādības, bet cilvēku dvēseles gadu simteņiem palikušas nemainīgas, padotas dabas noslēpumainām rotaļām," viņš prātoja, bet tumšmatainā tobrīd abām rokām satvēra draudzenes galvu. Viņu lūpas sastopas ilgā skūpstā, un vīrietim prātā nāca Pjēra Luisa "Bilitis dziesmas": "Es izberžu sev acis... Man liekas, aust jau diena... Viņa ienāca un kaislīgi, puspievērtām acīm piekļāva savas lūpas manējām, un mūsu mēles sastapās..."

Žurnālists Oļģerts Liepiņš atmiņās ir pieminējis aktrisi Mariju Leiko (1887–1938) un firmas "Piena eksports" īpašnieci Austru Ozoliņu-Krauzi (1890–1941), kurām 1934. gadā izīrēja prāvo ēdamistabu savā mājā Mežaparkā. Viņa teksts ir liecība tam, ka mājieni par homoseksuālu attiecību pastāvēšanu kādu cilvēku starpā tika izteikti tik aizplīvuroti, ka mūsdienās īsti vairs nav saprotami bez pamatīgas iedziļināšanās kontekstā.

""Divjūga" vadītāja bija Austra, apbalvota ar inteliģenci pāri vidusmēram, ar "vīrieša galvu". Pie manis dzīvodama, viņa patapināja lasīšanai tolaik A. Gulbja apgādā iznākušo sociāldemokrātu ārsta Ž. Karlsona grāmatu par fizioloģiskiem tipiem pēc Krečmera un zobojās par dažādu dzimumhormonu ietekmi uz seksa novirzieniem. (..) Marija Leiko vadīja īrnieču saimniecību. Ar patiku gatavoja vācu ēdienus, piemēram, "Ochsenschwanzsuppe" – vērša astes viru. Abas dzēra daudz un stipru kafiju. Marija arī vienā laidā smēķēja. Toreiz vēl sievietēm bikses nebija modē, bet Leiko visu laiku staigāja zilās slēpotāju biksēs."

(Oļģerts Liepiņš. Tālos atspulgos. Toronto, 1982, 621.–622.lpp.)

Laikabiedri baumoja par uzņēmējas Austras Ozoliņas-Krauzes un aktrises Marijas Leiko attiecībām. Te viņas redzamas 1934. gadā.