10. Latvijas Republika. Pirmais padomju okupācijas gads

Foto: no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.
LGBTI vēsture Latvijā

Priekšstatu par to, kas pirmajā padomju okupācijas gadā notika homoseksuāļu subkultūrā, varētu gūt no privāta rakstura avotiem - vēstulēm un dienasgrāmatām. Diemžēl pagaidām mūsu rīcībā ir tikai viens tāds laikmetu raksturojošs dokuments. No 1940. gada 1. jūnija – 16 dienas pirms padomju okupācijas – sākas ieraksti jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes (1906–1996) dienasgrāmatā.

Pagaidām tā ir vienīgā zināmā dienasgrāmata, kuru autors ir rakstījis visu padomju periodu – sākot no okupācijas pirmajām dienām līdz neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanai un pat ilgāk. Pēdējais ieraksts izdarīts 1996. gada 12. martā, pēc dažām dienām 18. martā Kaspars Aleksandrs Irbe nomira 89 gadu vecumā. Turklāt šī unikālā vēstures avota autors bija saistīts ar homoseksuāļu aprindām. Uzturēties Rīgas "zināmajās" vai "kolēģu" aprindās, kā raksta Kaspars Aleksandrs Irbe, viņš sāka 1935. gada pavasarī.

Kasparam Aleksandram Irbem bija divi pseidonīmi, kurus viņš izmantoja, uzturoties šajā vidē – Kleopatra un Vārava Jūras Roze, ko viņš rakstīja tikai vecajā drukā – Wahrawa Juhras Rôhze. Viņam tuvo paziņu lokā bija pieņemts lietot sieviešu dzimtes iesaukas. Ierakstus par jaunības posmu Kaspars Aleksandrs Irbe iznīcināja, atstājot tikai dažus, pārsvarā no 30. gadu beigām.

Kaspara Aleksandra Irbes galvenais mērķis bija aprakstīt savus romantiskos piedzīvojumus, lai vecumā būtu vieglāk tos atcerēties. Atmiņas viņš uzskatīja par dzīves jēgu. Viņš pierakstīja ne tikai paša piedzīvoto, bet arī novērojumus, kuru objekts ir bijušas viendzimuma un pretējā dzimuma seksualitāšu izpausmes publiskajā telpā. Līdz 1968. gadam, kad viņš aizgāja pensijā, Kaspars Aleksandrs Irbe vairākas reizes nedēļā izgāja cauri homoseksuāļu tikšanās vietām Rīgas centrā, galvenokārt parkos un publiskajās atejās, ko viņš dēvēja par tempļiem un mauzolejiem. Vasarās novērošana notika vienā no homoseksuāļu iecienītajām pludmalēm Jūrmalā – Lielupes Stirnu ragā (Buļļos).

Novērojumus satikšanās vietās Rīgā Kaspars Aleksandrs Irbe turpināja līdz pat 80. gadiem (cenšoties to darīt vismaz reizi nedēļā), jo viņu interesēja "paskatīties – kāda tagad jaunā maiņa".

Foto: no Aināra Radovica privātkolekcijas.

Pirmās padomju okupācijas vasarā Kaspars Aleksandrs Irbe vairākus vakarus ir izgājis publiskajā telpā, tērpies kā sieviete. 1940. gada 12. jūlijā, piektdienā, ap pulksten 12 dienā viņš dienasgrāmatā ieraksta iepriekšējās dienās novēroto un piedzīvoto:

"Mani neatstāj tomēr humora sajūta. Pagājušajā sestdienā biju Rīgā. Nopirku dažas vajadzīgas lietas. Pārģērbos par dāmu. Vakarā bija labs izskats. Skaistas kājas zīda zeķēs. Laba figūra, grims. Pārģērbos otrajā tukšajā dzīvoklī. Bija diezgan nepatīkama sajūta. Gāju gar krēslā tīto jūru. Bija skaists vakars. Vientuļi vīrieši domāja, ka esmu mīlas priesteriene. Sekoja utt.

Bija divas iepazīšanās pie "Lido" tumšā ieliņā. Vēlāk pie Šameitka [?] satiku kādu agrākos gados redzētu mīlas priesterieni. Abas staigājām maigajā naktī. Viņa ļoti uzjautrinājās par mani. Es daudz joku stāstīju un amizējos ar vīriešiem. Vienam pielūdzējam ar paceltiem svārkiem padejoju pāris soļu utt. Bija brīnišķi. Mājās nācu gabaliņu gar jūrmalu. Pa krūmiem daži pārīši. Darbā arī lūrētāji."

Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā jau otro reizi 20. gadsimtā pārvietojās milzīgas ļaužu masas, sociālās kontroles mehānismi atslāba, paverot plašākas iespējas iepazīties ar laikabiedru dzīves pieredzēm, kas miera laikos tika slēptas rūpīgāk.

Pirmajā padomju okupācijas gadā (1940–1941) tika apcietināti un notiesāti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Apsūdzības liecina, ka tā sauktais pants par pederastiju netika inkriminēts. Tas nozīmē, ka homoseksuāļiem, visticamāk, tika izvirzītas politiskas apsūdzības. Apcietināto nopratināšanas protokolos reti, tomēr ir minēta tāda veida lakoniska informācija kā, piemēram, X ir intīmās viendzimuma attiecībās ar Y un Z. Tomēr krimināllietu dokumenti neliecina par to, ko "NKVD" tālāk darīja ar tādu informāciju.

Foto: no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.

Vācu 5. žandarmērijas bataljona karavīri Rīgā, 1944. gada augusts.

Pasaules konteksts Latvijā

Fašistiskā Itālija arī Otrā pasaules kara laikā turpināja vīriešu viendzimuma attiecību kriminalizācijas praksi. Pat Francijā, kur brīvprātīgi homoseksuāli akti bija dekriminalizēti kopš franču revolūcijas, 1942. gadā maršala Petēna (Philippe Pétain, 1856–1951) Višī valdība atkal ieviesa izplūdušo kategoriju "pretdabiski akti", atbalstot Parīzes policijas un Francijas jūras flotes vadības prasības kriminalizēt seksuālos aktus starp pieaugušajiem, kas vecāki par 21 gadu, un tā paša dzimuma indivīdiem, kas nav sasnieguši minēto vecumu. Mērķis bija iznīdēt izplatīto parādību, ka jaunie jūrnieki padsmitnieku vecumā piepelnās kā prostitūtas ostas pilsētās un Parīzē.

Vācijā līdz kara beigām pret aptuveni 100 000 vīriešu tika ierosinātas lietas, gandrīz puse no viņiem tika notiesāti un parasti ieslodzīti cietumos vai labošanas iestādēs, vai koncentrācijas nometnēs. Vairāki simti tika kastrēti. Homoseksuāļu vajāšana tika pastiprināta arī vērmahta okupētajās zemēs – daļā Beļģijas un Francijas, anektētajā un okupētajā Polijā, anektētajās Čehoslovākijas daļās, Nīderlandē, Austrijā.

Turpretim Šveicē labprātīgas viendzimuma attiecības starp pieaugušajiem tika dekriminalizētas 1942. gadā, bet Zviedrijā – 1944. gadā.

Foto: no Vācijas Bundesarhīva.

Trešā reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss (Joseph Goebbels, 1897–1945), 1934. gada augusts.

Foto: no Vācijas Bundesarhīva.

Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzītos homoseksuāļus no citiem ieslodzītajiem atšķīra uz apģērba uzšūtais rozā trijstūris.

Viedokļu līderis teica

Rakstnieks Dzintars Sodums (1922–2008) ar homoseksualitāti saistītu epizodi aprakstījis romānā, kas vēstī par nacistu okupācijas laiku Otrajā pasaules karā:

"Blumbergs grozās gultā un saka, viesim uz dīvāniņa esot neērti. Gultā esot diezgan vietas. Lai viņš guļ gultas otrā malā. Jā, to var. Bunkuros visādi gulēts. Viesis, gultā iegūlies, jūt, ka viņam ausīs džinkst, pipelīte ceļas un kaist. Namatēvs blakus kaislīgi dveš un mēģina viesi skaut. Viesis izvairās, ar muguru pret namatēvu ar dažiem grūdieniem segā notecina sēklu un grib gulēt. Namatēvs izlec no gultas, slauka plaukstu un priecīgi muld, kā tā noiet neesot nekāds brīnums. Viņš un viesis sen neesot bijuši pie sievietes? Tieši tā viņš saka: "bijuši pie sievietes". Viesī vārās niknums uz sevi, uz lipīgo kungu. Viņš klusē, apģērbjas. Laikam izskatās visai draudīgs, jo namatēvs saka, ja viesis ālēšoties, viņš saukšot žandarmēriju. Viesis uzvedas labi. Iesēdies dīvāna stūrī, viņš nosnauž dažas stundas un dodas uz pirmo apakšzemja vilcienu."

(Dzintars Sodums. Blēžu romāns 1943–44. Rīga, 2002. 74.–75. lpp.)

Foto: no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma (RTMM_552473).

Rakstnieks Dzintars Sodums. 1950. gads, Stokholma.

Otrais pasaules karš. Nacistu okupācija

Nacistu okupācijas periodā ieņemtajos Austrumu apgabalos vienā teritorijā dzīvojoši cilvēki krimināltiesību ziņā tika pakļauti dažādiem sodu likumiem pēc nacionālā kritērija. Lietas no 1942. gada tika iztiesātas attiecīgi Vācu tiesās un Vietējās (latviešu) tiesās, kā arī ārkārtējās un sevišķajā kara tiesā. Vāciešiem saistošs bija Vācijas Sodu likums, savukārt okupētās Latvijas pilsoņiem 1933. gada Latvijas Sodu likums. Dokumenti par Vācijas armijas karavīru tiesāšanu par iesaistīšanos homoseksuālos aktos (Unzucht zwischen Männer) ar vietējiem iedzīvotājiem pagaidām nav pētīti.

Attiecības tika dibinātas pārsvarā Rīgas parkos. Populāra vieta bija Strēlnieku dārzs, kur "gāja cauri daudz elegantu vācu virsnieku" un radās iespējas viendzimuma baudām.

1944. gada 14. jūnijā Kaspars Aleksandrs Irbe piefiksējis:

"Tumsā iepazinos ar glītu jaunu vācu virsnieku ar lielu orgānu. Bija ļoti kaislīgs. Bija pamaza, spēcīga auguma. Uz pirksta laulājamais gredzens. Kaisli dvesa: "Du bist schön!" (Tu esi jauks!) Vēlāk iepazinos ar otru, arī ļoti kaislu, mazu. Vēlāk sēdējām uz sola. Stāstīja par Vīni."

Foto: no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.

Homoseksuāļu iepazīšanās vietas Rīgas centrā nemainījās līdz ar politiskajām varām. Kaļķu iela ar pazīstamo fabrikas "Laima" pulksteni, kura turpinājās Brīvības bulvārī (ko nacistu laikā pārdēvēja par Ādolfa Hitlera aleju), bija nemainīgi populāra visā 20. gadsimtā, arī nacistu okupācijas gados.

Homoseksuāļu kāzas

Tikai pateicoties Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatai, ir gūstams priekšstats par norisēm homoseksuāļu subkultūrā nacistu okupācijas laikā. Izrādās, Rīgā notika pat homoseksuāļu kāzas. Līgava bija Kaspara Aleksandra Irbes draugs ar iesauku Baltā Māsa, ar kuru viņš pavadīja laiku homoseksuāļu aprindās kopš 30. gadu otrās puses.

Baltā Māsa bija profesionāls korists, dziedāja Reitera korī. Līgavainis savukārt bija Vācijas armijas virsnieks (barons). Viņu kāzas Rīgas homoseksuāļi svinēja līgavas skaistajā divistabu dzīvoklī. Baltā Māsa bija tērpies baltā līgavas kleitā ar miršu vainagu rotātu baltu plīvuru.

Viņa svītā bija divpadsmit līgavas māsas (vīrieši), arī baltās kleitās. Laulību ceremonija notikusi atbilstoši tradīcijām, bet tai nebiju oficiālu seku, kas atspoguļotos valsts civilstāvokļa aktu reģistrā. Kāzas tika iemūžinātas fotogrāfijās, kuras Baltā Māsa vēlāk rādīja arī Kasparam Aleksandram Irbem. Apmēram pēc mēneša Baltās Māsas vīrs devās karot uz Ļeņingradas fronti.

Šo notikumu Kaspars Aleksandrs Irbe ir fiksējis dienasgrāmatā 1942. gada 18. jūnijā: "Stāstīja, ka Baltajai Māsai bijušas kāzas ar vācu virsnieku. Bijusi balta kleita, plīvuris, zelta gredzeni. Kāds aktieris no Nacionālā teātra laulājis. Virsnieks mātei aizsūtījis sievas fotogrāfiju. Vācijā jau tādas lietas modē. Ķēmības."

Vēlāk padomju laikā abi to atcerējušies, par ko liecina ieraksts 1950. gada 5. septembrī:

"Tiekos Rīgā ar saviem kolēģiem. Staigāju ar Balto Māsu. Kādu vakaru pavadīju to. Tā nāca no koncerta ar nošu mapi un čemodānu, kurā atradās kostīms. Izsmējāmies, kā savās kāzās ar vācu virsnieku tas ar visu plīvuri un miršu vainagu izgāja atvērt durvis un ieraudzīja tur šucmaņus. Tie noticēja, ka patiešām notiek kāzas un tas ir līgava. Tāpat trakajās dienās, kad vācieši atkāpās, tas sievietes apģērbā gāja pēc mantām veikalos un noliktavās. Kad tas metis uz pleciem cukura maisu, citi teikuši: "Tā gan ir traka bāba!" Atceros, ka arī es sieviešu apģērbā klīdu gar jūrmalas izdzīves vietām kopā ar prostituēto."

"Drag" balles

1943. gadā Rīgā tika rīkotas arī "drag" balles. Vienā no tādām piedalījās vismaz 60 vīriešu, no kuriem daudzi drīz pēc pasākuma tika apcietināti un notiesāti ar brīvības atņemšanu uz pusotru gadu, bet divi militāristi – vācu virsnieki – sodīti ar nošaušanu. Notiesātie pusgadu pavadīja Rīgas Centrālcietuma filiālē – Siguldas ieslodzīto nometnē, rokot kūdru purvā. Tur sodu izcieta arī Baltā Māsa, kas "drag" ballē bija tērpusies kā zviedru aktrise un dziedātāja Zāra Leandere (Zarah Leander).

Foto: Rīgā notikušajā "drag" ballē vīrieši bija ģērbušies sieviešu kleitās.

Tērpi bija dažādi, sākot ar latviešu tautumeitu un čigāniešu tērpiem, beidzot ar aktrišu atdarinājumiem. Baltā Māsa bija tērpies kā Zāra Leandere – sarkanā kleitā ar garu šlepi, lepnā kažokā, melnu parūku.

Otrais pasaules karš. Padomju okupācija

1944.gada oktobrī nacistu okupāciju arī Rīgā nomainīja otrreizējā padomju okupācija. Iestāžu savstarpējā sarakste mudina pieņemt, ka homoseksuālu uzvedību savā kontroles zonā kara laikā padomju represīvo struktūru darbinieki uzskatīja par bīstamu, jo to varēja izmantot pretinieks "izlūkošanas aģentūras vervēšanai".

Ļeņingradas frontes dzelzceļa karaspēka kara prokuratūras prokurors informāciju par to, ka 1945. gada aprīlī prokuratūra Rīgā atklājusi "pederastu savienību", uzskatīja par tik svarīgu, ka rakstīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāram Jānim Kalnbērziņam (1893–1986).

Dokumentā viņš vēstīja, ka "savienība" esot organizējusies nacistu okupācijas gados un darbojusies līdz tās atklāšanas brīdim un ka tās būtība esot "savienības locekļu savstarpēja dzimumtieksmes apmierināšana izvirtīgās formās (мужеложство, minets u. c. netiklas dzimumtieksmes apmierināšanas formas)". Kalnbērziņš tika informēts, ka homoseksuāļu galvenā satikšanās vieta ir vīriešu publiskā tualete Raiņa bulvārī iepretim Rīgas dzelzceļa stacijai, ka iesaistītie vīrieši ir satikušies arī teātros un kino. Iespējams, CK sekretārs tika informēts tāpēc, ka lietā bija iesaistīti arī Rīgas valsts iestāžu, partijas un uzņēmumu darbinieki. 13 personas tika nosauktas vārdos. Attiecībā uz vīriešiem, kuri netika apsūdzēti, bet atlaisti no darba, tika piezīmēts, ka viņus "vajag sistemātiski uzraudzīt un pieņemt atbilstošus mērus pa Veselības tautas komisariāta un sabiedrisko organizāciju līniju, lai viņas neturpinātu nodarboties ar pederastiju".

Dokumentā tika nosaukti 13 cilvēki, bet apgalvots, ka vispār "savienībā" esot 30–40.

Prokuratūras justīcijas majora, kara prokurora Krivčikova (Кривчиков) parakstītajā dokumentā viens no homoseksuāļu kritērijiem bija norāde, no kura gada vīrietis ir sācis viendzimuma seksuālo dzīvi, citējot dokumentu – "ar pederastiju nodarbojas no".

13 vīrieši tika identificēti vārdos. Astoņi no viņiem tika nodoti tiesai:

  • viendzimuma seksuālo dzīvi sācis no 1931. gada: (dz. 1911), Rīgas pilsētas 417. nepilnās vidusskolas direktors
  • no 1929: (dz. 1912), Valsts ceļojošā teātra mākslinieks,
  • no 1906: (dz. 1886), Rīgas Doma muzeja direktors,
  • no ?: (dz. 1913), litogrāfs Sarkanās armijas hidrometeoroloģiskā dienesta pārvaldē,
  • no 1939: (dz. 1899), savienībā "Utiļsirjo", Maskavas ielā 58,
  • no 1940: (dz. 1892), Latvijas PSR Arhitektūras pārvaldes ēdnīcas ražošanas daļas vadītājs,
  • no 1940: (dz. 1893), tirgotājs, pieder savs veikals Centrāltirgū,
  • no 1915: (dz. 1882), sargs Rīgas 10. vidusskolā.
  • Savukārt pieci vīrieši atlaisti no darba. No viņiem divi bija Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas biedri:
  • no 1942: (dz. 1904), strādā Rīgas pilsētas Kirova rajona IK par instruktoru,
  • no ?: (dz.?), virsnieks, vecākais leitnants;

Savukārt trīs vīrieši bija bezpartijiski:

  • no 1914: (dz. 1901), Rīgas pasažieru stacijas kasieris,
  • no 1934: (dz. 1897), mākslinieks Krievu dramatiskajā teātrī, nacistu okupācijas laikā strādāja pārtikas kartīšu birojā,
  • no 1914: (dz. 1887), sargs Centrālajā "Zagotzerno".

1942. gada 25. novembrī Rīgas Centrālcietumā piedzimst zēns Holgers Ratke (Holger Radtke), kurš ir kļuvis par visnozīmīgāko kinorežisoru Vācijas kvīru kinematogrāfā (Queer German Cinema) un par vispazīstamāko politisko aktīvistu Vācijas geju kustībā 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs.

Holgers Mišnickis (Holger Bernhard Bruno Mischnitzky) 60. gadu sākumā pieņēma Rozas fon Praunhaims vārdu, lai atgādinātu cilvēkiem par rozā trīsstūri (Rosa Winkel), ko nacistu koncentrācijas nometnēs bija spiesti nesāt tajās ieslodzītie homoseksuāļi. Savukārt vārda "Praunhaims" izcelsme saistāma ar Frankfurtes priekšpilsētu, kurā viņš uzauga. Aptuveni 70 filmās, ko viņš ir uzņēmis 40 gados, Roza fon Praunhaims ir uzrunājis geju kopienu, izmantojot apzinātu konfrontāciju, provokāciju un satīru ar mērķi panākt geju tiesību atzīšanu. Viņa pirmā geju filma ir 1971. gadā klajā laistā "Nevis homoseksuālis ir perverss, bet situācija, kādā viņš ir spiests dzīvot" (Nicht der Homosexuelle ist pervers, sondern die Situation, in der er lebt), kas deva pamatīgu impulsu geju kustības sākumam Vācijā.

Tikai 2000. gadā Roza fon Praunhaims no mātes uzzināja, ka ir adoptēts nacistu laika Rīgā. Nodots adopcijai drīz pēc dzimšanas, bet sieviete, kas viņu dzemdēja, ir mirusi 1946. gadā psihiatriskajā slimnīcā Berlīnē. Pēc mātes nāves 2003. gadā Roza fon Praunhaims nolēma izpētīt savas izcelsmes stāstu, un 2007. gadā pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma "Mana māte – izsekošana Rīgā" ("Meine Mütter – Spurensuche in Riga").

Foto: Visnozīmīgākais Vācijas kvīru kinematogrāfa režisors un geju tiesību aktīvists Roza fon Praunhaims ir dzimis Rīgas Centrālcietumā nacistu okupācijas laikā.
Foto: Visnozīmīgākais Vācijas kvīru kinematogrāfa režisors un geju tiesību aktīvists Roza fon Praunhaims ir dzimis Rīgas Centrālcietumā nacistu okupācijas laikā.
Redaktors iesaka
Nepalaid garām