11. Latvijas PSR. Juridiskais regulējums

PSRS šis kodekss bija pieņemts jau 1926. gadā, kad homoseksualitāte Padomju Savienībā bija juridiski legāla, bet ar šo uzvedību kriminalizējošo 154.a pantu tika papildināts no 1934. gada 1. aprīļa. Pagaidu lietošanai Latvijas PSR teritorijā to ieviesa PSRS Augstākās Padomes prezidijs ar 1940. gada 6. novembra dekrētu.

Pagaidu lietošanas periods ieilga uz gandrīz 20 gadiem. Tikai no 1961. gada 1. aprīļa spēkā stājās Latvijas PSR Kriminālkodekss, kas savā ziņā mīkstināja sodu, jo neparedzēja soda minimālo robežu, bet noteica, ka par vīriešu viendzimuma dzimumakta izdarīšanu persona ir jāsoda ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem saskaņā ar 124. panta 1. daļu.

Tiesiskās normas komentētāji apgalvoja, ka abpusēji labprātīgi vīriešu dzimumsakari ir noziegums, tāpēc ka pārkāpj dzimumattiecību "sociālo nokārtojumu", proti, normu, kas paredz, ka dzimumattiecībām jānotiek starp pretēju dzimumu personām. Tāda nozieguma "abi dalībnieki rīkojas ar tiešu nodomu. Viņi abi apzinās savas rīcības faktisko pusi un sabiedrisko bīstamību un vēlas tādā veidā apmierināt savas dzimumkaislības".

Par sodomiju notiesāto vīriešu skaits pieauga, sākot no 60. gadiem. 15 gadu laikā (1945–1960) Latvijas PSR notika tiesas procesi pret 34 vīriešiem, savukārt nākamo 29 gadu laikā (1961–1989) tika notiesāti 268 vīrieši, kas nozīmē, ka sodīto īpatsvars pieauga no vidēji 2,3 vīriešiem gadā pirmajā posmā līdz vidēji 9,2 vīriešiem gadā otrajā posmā. Tas bija saistīts ar modernizētas rutīnas ieviešanu un nostiprināšanu policijas uzraudzībā – reidiem subkultūras teritorijās, ievilināšanu "lamatās", tipveida tiesu medicīnas ekspertīžu izmantošanu.

1945–1960

Latvijas PSR tautas tiesas tiesisko normu, kas kriminalizēja vīriešu anālo dzimumaktu, 15 gadu laikā (1945–1960) izmantoja dažas reizes gadā. Statistika fiksē kopējo par 154.a pantu notiesāto skaitu, kas nozīmē nav tajā nodalīti seksuālie akti, kas notika saskaņā ar abpusēju vēlmi, no izvarošanas.

No 1945. gada līdz 1960. gadam stājās spēkā 34 Latvijas PSR tautas tiesu spriedumi. Tiesas attaisnoja trīs apsūdzētos (divus 1947. gadā; vienu 1951. gadā). Pārējie tika notiesāti – četrus notiesāja nosacīti (divus 1955. gadā; divus 1959. gadā) un diviem piesprieda labošanas darbus darbavietā (1958. gadā).

Astoņiem no 31 (25%) tika piespriesti vairāk nekā pieci gadi cietumā, tātad apsūdzības cēlonis, visticamāk, bijis saistīts ar seksuālo vardarbību un/vai nepilngadīgo izmantošanu. Septiņām personām piespriestais ieslodzījuma laiks bija mazāks par trim gadiem. Tātad tiesai bija iespējas piespriest mazāku soda mēru par noteikto minimālo – trīs gadi.

Tautas tiesas, iespējams, nebija vienīgās institūcijas, kas iztiesāja sodomijas lietas. Arī, piemēram, specializētie transporta tribunāli (un armijas tribunāli) varēja tās iztiesāt. To arhīvi nav pētīti, tāpēc nav zināms ārpus Latvijas PSR tautas tiesām notiesāto skaits.

Mēģinājums paplašināt sodāmo loku: 1960. gads

Attiecībā uz sieviešu viendzimuma attiecībām padomju juridiskais regulējums neatšķīrās no Latvijas Republikas prakses – Krimināllikums tādas attiecības nepieminēja, tādējādi faktiski legalizējot.

Tomēr 1960. gadā, kad juristi apsprieda jaunā Latvijas PSR Kriminālkodeksa projektu, Rīgas pilsētas Izpildu komitejas Milicijas pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs pulkvedis Keivišs iesniedza priekšlikumu, kas pēc būtības ierosināja paplašināt vīriešu viendzimuma seksuālo prakšu loku, kas būtu uzskatāmas par krimināli sodāmām, un kriminalizēt arī sieviešu viendzimuma seksuālos aktus. Priekšlikums bija tapis, aptaujājot Rīgas milicijas pārvaldes Izmeklēšanas nodaļas, Kriminālās izmeklēšanas pārvaldes un Sociālistiskā īpašuma laupīšanas apkarošanas nodaļas operatīvos darbiniekus.

Šim nolūkam pulkvedis ieteica nomainīt jēdzienu "pederastija" ar formulējumu "dzimumtieksmes apmierināšana starp viena dzimuma personām" un pamatoja to ar faktu, ka praksē bieži ir sastopami gadījumi, kad dzimumtieksmi apmierina starp viena dzimuma personām veidos, kas neietilpst jēdzienā "pederastija" ("мужеложство"), tomēr satur sabiedrisko bīstamību. Taču šo priekšlikumu paplašināt kriminalizējamo seksuālo darbību un dzimumu loku neatbalstīja ne LPSR Ministru Padomes Valsts drošības komitejas (VDK) pārstāvji, ne citas institūcijas. Tāda norma Latvijas PSR Kriminālkodeksā netika iestrādāta.

Rīgas Izpildu komitejas Milicijas pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītāja pulkveža Keiviša priekšlikums Latvijas PSR Kriminālkodeksa projekta apspriešanas gaitā 1960. gadā paplašināt kriminalizējamo viendzimuma aktu un arī personu dzimumu loku.

1961–1989

1961. gads Padomju Savienībā, kad stājās spēkā padomju republiku kriminālkodeksi – vismaz tā sauktajās Baltijas padomju republikās Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR – iezīmēja diferenci soda mēros par vīriešu viendzimuma seksuālo aktu:

• Latvijas PSR – nosakot sodu līdz pieciem gadiem cietumā (Latvijas PSR Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļa);
• Lietuvas PSR – līdz trim gadiem (Lietuvas PSR Kriminālkodeksa 122. panta 1. daļa);
• Igaunijas PSR – līdz diviem gadiem (Igaunijas PSR Kriminālkodeksa 118. panta 1. daļa).

Tomēr salīdzinoši tolerantākais soda mērs nenozīmēja, ka tāda bija arī prakse. Tieši Igaunijas PSR bija augstākais notiesāto īpatsvars – 0,461, rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem (reāli tas bija lielāks, jo aprēķinā nav iekļauti dati par četriem gadiem, kas pagaidām nav zināmi), kamēr zemākais tas bija Lietuvas PSR – 0,258.

Rādītājs Latvijas PSR – 0,402 – bija tuvs, bet tomēr zemāks nekā Igaunijas PSR. Krievijas PFSR par vīriešu sodomiju notiesāto īpatsvars uz 100 000 iedzīvotāju bija 0,573. Absolūtos skaitļos notiesāto skaits (1961–1989) Latvijas PSR bija 268 vīrieši, Lietuvas PSR – 232 vīrieši, Igaunijas PSR – vairāk nekā 157 vīrieši (nav datu par četriem gadiem), Krievijas PFSR – 21 683 vīrieši.

Notiesāto īpatsvara dinamika liecina, ka homoseksuāļu tiesiskās regulācijas īstenošanas prakses Latvijā, Lietuvā un Igaunijā kardināli atšķīrās no Krievijas, kur šī attīstība bija salīdzinoši vienmērīga, turpretim tā sauktajās Baltijas republikās to raksturoja krasi kāpumi vai kritumi.

* Attiecībā uz Igaunijas PSR nav zināms notiesāto skaits par četriem gadiem (1963–1966). Īpatsvara aprēķinos ir izmantoti 1959., 1970., 1979. un 1989. gada PSRS tautas skaitīšanas dati.

Ieskats 80. gados Latvijas PSR piespriestajos sodos:

1980. gadā vienam apsūdzētajam piesprieda vienu gadu vispārēja režīma labošanas darbu kolonijā.

1986. gadā vienam apsūdzētajam piesprieda divus gadus vispārēja režīma labošanas darbu kolonijā, bet diviem – divus gadus vispārēja režīma labošanas darbu kolonijā nosacīti.

Tiesa par vainu mīkstinošiem faktoriem uzskatīja:

• ģimenes stāvokli: jau ir precējies vai apprecējās, kas tika interpretēts tā, ka „minētā persona ir zaudējusi sabiedriski bīstamo raksturu”,
• pozitīvu raksturojumu no darbavietas.
• Piemērs. Par personu X lietu izbeidza, jo viņš agrāk homoseksuālus aktus nebija veicis, bija iedzēris un ticis pavests, bet pildījis aktīvo lomu. Vainu viņš atzina, notikušo nožēloja, bija ģimene, mazs bērns un pozitīvs raksturojums no darbavietas. Tiesu medicīniskā ekspertīze liecināja, ka X nav nodarbojies ar pederastiju.

Pasaules konteksts Latvijā

Pēckara gados pastiprinājās homoseksuālo vīriešu kriminālvajāšana. Nīderlandē un Francijā joprojām bija kara laikā pieņemtā norma, kas kriminalizēja viendzimuma dzimumaktus starp vīriešiem, kas bija vecāki par 21 gadu, un tiem, kuri jaunāki par šo vecumu. Francijā par tās pārkāpšanu sodīja ar ieslodzījumu cietumā no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem. Tomēr pieaugušu cilvēku viendzimuma attiecības bija legālas. Tā bija arī Itālijā, Spānijā, Beļģijā, Zviedrijā, Dānijā un Šveicē. Turpretim Lielbritānijā un Rietumvācijā, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs homoseksualitāte 50. gados joprojām bija kriminalizēta.

Runājot par tā sauktajām sociālistiskajām valstīm Eiropā – Polijā homoseksualitāte nekad nav bijusi nelegāla, bet Ungārija un Čehoslovākija viendzimuma attiecības pieaugušo starpā dekriminalizēja 1961. gadā.

Vajadzēja būt lielai drosmei, lai 50. gados iedrošinātos apstrīdēt homoseksualitāti kriminalizējošo juridisko regulāciju. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas sāka darbu 1959. gadā, ar viendzimuma attiecībām saistītās lietas 60. gados iztiesāšanai pat nepieņēma, kaut arī 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 8., 12. un 14. pants garantēja indivīda tiesības uz privātumu, ģimenes veidošanu uz laulības pamata un tiesības netikt diskriminētam.

Lielbritānijā īpaša tā sauktā Volfendena (Wolfenden) komiteja 1957. gadā rekomendēja dekriminalizēt brīvprātīgas viendzimuma attiecības vismaz 21 gadu sasniegušu pieaugušo starpā. 1967. gadā tika pieņemts attiecīgs likums, kas tiek uzskatīts par vienu no lielajiem pagrieziena punktiem homoseksuāļu tiesību vēsturē modernajos laikos.

Rietumvācijas juristi un politiķi kopš 1954. gada strādāja pie jauna kriminālkodeksa izveides. Apstrīdot konservatīvisma garā izstrādāto 1962. gada likumprojektu, publiskajā telpā notika spraigas diskusijas, kā rezultātā 1969. gadā viendzimuma attiecības 21 gadu sasniegušu cilvēku starpā tika dekriminalizētas. Austrijā tas tika izdarīts 1971. gadā. Francijā homoseksualitāte pilnībā tika dekriminalizēta 1981. gadā.

Amerikas Savienotajās Valstīs par zīmīgu robežpunktu kļuva 1969. gada 27. jūnijs, kad kārtējā policijas reida laikā geju bārā “Stonewall Inn” tā apmeklētāji vairākas dienas pretojās, protestējot pret policijas praksi homoseksuāļus aizturēt un nogādāt policijas iecirknī. Reaģējot uz šiem notikumiem, sākās virkne demonstrāciju, kas vēlāk pārauga praidu kustībā.

1981. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Dadžens pret Apvienoto Karalisti" (Dudgeon v UK) pirmo reizi atzina, ka Ziemeļīrijas likumdošana, kas kriminalizē seksuālu aktu starp diviem pieaugušiem vīriešiem, ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 8. panta "Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi" pārkāpums. Tiesa arī apstiprināja, ka šāda veida likumdošana pārkāpj tiesības uz privāto dzīvi arī lietā "Noriss pret Īriju" (Norris v Ireland) 1988. gadā un "Modinoss pret Kipru" (Modinos v Cyprus) 1993. gadā. Kopš tā laika Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi virkni LGBT kopienai nozīmīgu spriedumu.

Padomju Savienībā 70. gadu beigās daži profesionāļi mēģināja runāt par nepieciešamību mainīt likumdošanu. 1979. gadā kriminologs A. N. Ignatovs nosūtīja memorandu PSRS Iekšlietu ministrijai. Vēsturnieks, seksologs Igors Kons (1928–2011) 1982. gadā nesekmīgi mēģināja žurnālā "Советское Государство и Право" publicēt rakstu par viendzimuma attiecību tiesisko regulāciju. 80. gadu vidū, kad Padomju Krievijas juristi strādāja pie kriminālkodeksa jaunā projekta, milicijas un medicīnas resoru speciālisti sprieda par vīriešu viendzimuma akta dekriminalizēšanu PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova tā sauktās pārbūves (перестройка) politikas ietekmē.

Par to, kā milicijas un sabiedrisko kārtības sargu reidi varēja notikt, raksta Kaspars Aleksandrs Irbe (1906–1996) dienasgrāmatā 1970. gada 8. novembrī. Viņš pēc izrādes noskatīšanās Latvijas PSR Operas un baleta teātrī ir iegājis netālu esošajā publiskajā tualetē.

"Pēc izrādes, kad iznācu no operas, iegāju mauzolejā. Tur bija izgrieztas lampiņas – tumšs. Stāvēja 2 jauni puikas un kāds vecāks, kurš izlikās piedzēris. Vecākais uzmācās kaktā stāvošam puikam, teikdams: "Vai tu mani mīli?" Domāju, ka tur var aplaupīt, kādēļ steidzos ārā. Pāri ielai stāvēja kāda mašīna ar brezentu – armijas. Tādas lieto arī milicija. Sapratu, ka mauzolejā ierīkots kāds slazds homoseksuāļu ķeršanai. Kad priekš izrādes paklejoju pa Rīgu, tad redzēju arī pie Jāņa baznīcas atrodošajā atejā ieejam 2 jaunus miličus un kādu laiku stāvam pie durvīm. Šādās akcijās liela izdevība izspiešanai. Cik zinu, tad ir arī, kas to dara, it sevišķi no tā saucamā palīgdienesta aprindām, kur iesaistās arī noziedzīgi elementi."

Dzejnieks Knuts Skujenieks (1936) pret čekas maisu satura publiskošanu:

"Situācijas dzīvē mēdz būt dažādas. Viens piemērs – padomju kriminālkodeksā homoseksuālistus automātiski varēja notiesāt uz pieciem gadiem. Protams, viņus vervēja – viņi bija mūžīgie ķīlnieki. Zinot, kā cilvēkiem tika piedāvāts sadarboties, domāju, ka lielākajai daļai tika darīts ar šantāžas palīdzību... Un viņi pelnījuši vismaz daļu līdzjūtības par to, ka bijuši bezizejas situācijā. Protams, bija arī pašlabuma meklējumi. Tomēr šīs lietas ir jānošķir – savervētie un štata darbinieki."

(Līga Rušeniece. Pagātnes uzsildīšana. NRA pielikums Mēs, 5.06.2004., nr. 23 (394), 6. lpp.)